No 29.maija līdz 4.jūnijam Rīgā atgriezīsies praids. Cilvēktiesību aizstāvēšanas ziņā to var uzskatīt par gada svarīgāko Latvijas pasākumu, jo tā tēma – iekļaujoša un līdztiesīga sabiedrība.
“Dzirkstele” uz anonīmu sarunu ir aicinājusi LGBT kopienas pārstāvi Raimi, kurš piekritis dalīties domās par šo tēmu un to, kāpēc praids ir gaidīts un vajadzīgs pasākums tieši viņam. Raimis saka: “Praidā ir svarīgi piedalīties, lai Latvijas 100 gudrie redzētu, ka joprojām juridiski nav sakārtota šī joma – LGBTQ+ (ir saīsinājums no vārdiem “lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas, savu seksuālo identitāti meklējošie un “drag queen”, kā performances mākslā tiek dēvēti vīrieši, kuri pārģērbjas par sievietēm un demonstrē pārspīlētu sievišķību – red.). Praids – tas ir sava veida protests, kā, piemēram, protestē medicīnas darbinieki par nepietiekamu atalgojumu. Praidā piedalās arī ļoti daudz heteroseksuālu cilvēku, kuri atbalsta vienlīdzību. Pats šogad arī noteikti piedalīšos.”
Kāzas Zviedrijā, dzīve – Latvijā
Raimis atklāj, ka viņam ar draugu ir pāra attiecības četrus gadus. “Esmu 32 gadus vecs, draugam ir 24 gadi. Esam saderinājušies un drīzumā plānojam kāzas Zviedrijā. Latvijā sastopos ar ļoti lielām problēmām, jo juridiski mēs ar draugu viens otram esam pilnīgi sveši cilvēki. Nedod dievs, ja notiek kāda nelaime. Mēs viens par otru nevaram pieņemt lēmumu pat ārstniecības iestādē, kur nu vēl citur. Tas ir ļoti skumji. Kad jāmaksā valstij nodokļi, tad gan visi esam vienādi. Ir ļoti daudz šķēršļu. Daudzi homofobi propagandē, ka visu var nokārtot pie notāra. Muļķības! Notāra apstiprinājumus var apstrīdēt un nepildīt,” stāsta Raimis. Un vēl abi puiši sapņo būt vecāki un savā ģimenē audzināt bērnus.
Raimis stāsta, ka ir saskāries ar situāciju, kad viņu nepieņēma darbā, paziņojot, ka atteikums saistīts ar viņa privāto dzīvi. Sīkāk gan nekas nav ticis paskaidrots. “Protams, tas bija saistībā ar manu homoseksualitāti,” viņš ir pārliecināts. Bijis arī tā, ka no biedrības, kurā Raimis darbojas jau deviņus gadus, kādi desmit ir izstājušies, jo nevar pieņemt “zilos”. Viņš pats to komentē tā: “Bērnišķīgi. Ir tā, ka liela daļa manā pilsētā īpaši atklāti nerunā par šo tēmu, jo laikam tomēr ir bail saņemt pretī argumentāciju, faktus, uz kuriem nebūs atbildes. Aiz muguras, protams, ir dzirdēti visdažādākie apvainojumi. Uzskatu – aprunātajiem nav sava personiskā viedokļu, viņiem ir tikai bara instinkts, kuram skriet līdzi. Pats personīgi neslēpju savu orientāciju. Esmu par vienlīdzību.”
Vai kādreiz sabučosies uz ielas?
“Vai mēs kādreiz ar draugu atļausimies uz ielas sadoties rokās, sabučoties? Tas izsauktu negatīvu reakciju. Nē, diemžēl pilsētā, kurā dzīvojam, tas nav iespējams, jo ir jūtama liela agresivitāte tieši no krievvalodīgo jauniešu puses, kuri “pieraduši”, ka tādi cilvēki kā mēs “neeksistē”, ko viņiem savukārt ir ieborējuši viņu vecāki. Zināms fakts ir tas, ka padomju gados citādie tika sodīti, “ārstēti” vai vienkārši ieslodzīti cietumā,” saka Raimis. “Galvaspilsētā gan mēs ar draugu esam gājuši pa ielu, sadodoties rokās. Kā pāris vienmēr dodamies uz kādiem romantiskiem atpūtas vakariem viesu namos vai viesnīcās. Tad jau laikus paziņoju, ka esam viendzimuma pāris, lai nebūtu misēkļu. Visur līdz šim esam uzņemti ar laipnību, sapratni un perfektu attieksmi. Brīvi justies varam arī mūsu laukos – mazā ciematiņā.”
Raimis atzīst, ka Latvijā homoseksuāli pāri tiešām jūtas nedroši, bet tas vairāk attiecināms tieši uz geju pāriem. Viņš ir novērojis, ka sabiedrība saudzīgāk izturas pret lesbietēm.
Par homoseksuālajiem pāriem no savu paziņu vidus Raimis saka tā: “Homoseksuālie pāri attiecībās ir uzticīgāki un atbildīgāki nekā heteroseksuālie pāri. Liecības par heteroseksuāliem, precētiem cilvēkiem… ir redzamas, atverot jebkuru iepazīšanās sadaļu portālos. Lielākoties precētie meklē sev mīļākos un mīļākās.”
Vai vajadzīgs referendums šajā jautājumā?
Gulbeniete pensionēta ārste Ieva Grīnšteine “Dzirkstelei” izsakās tieši par to, vai oficiāli būtu jāļauj viendzimuma pāriem Latvijā audzināt savus vai adoptētos bērnus: “Diskusiju vērts ir jautājums par seksuālajām minoritātēm. Neviens jau nav papētījis, ka, iespējams, šajās ģimenēs augošie bērni nav tie agresīvākie. Sabiedrībā ir jūtams zināšanu un analīzes trūkums. Un man būtu ierosinājums, ka varētu būt šāda veida referendums. Tas nav jautājums, kas noliekams malā ar tūlītēju noliegumu. Tā nē. Ir vajadzīga diskusija.”
Gulbenes novada deputāts, pensionēts jurists Aivars Circens uzskata – Latvijā jau ir tiesiskā un juridiskā prakse viendzimuma pāru tiesību oficiālā atzīšanā. “Dzirkstelei” viņš saka: “Zinu vairākus gadījumus Latvijā, kad ar Satversmes tiesas spriedumu ir uzlikts par pienākumu reģistrēt viendzimuma pāru attiecības. Tāpat, ja viendzimuma pāris no Latvijas ir reģistrējis attiecības kādā no Eiropas Savienības valstīm, kur to likumi atļauj, Latvijā šādam juridiskam aktam ir oficiāla nozīme. Tas – saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvām. Viendzimuma pāri Latvijā var savas mantiskās un citas saistības arī nostiprināt notariāli. Jā, apšaubītāji šādam dokumentam var būt. Kā jebkuram citam dokumentam. Bet, ja pēc tam sākas tiesvedība, domāju, ka galarezultāta notariāli noslēgtais akts būs jāpilda.”
Tajā pašā laikā A.Circens atklāj laikrakstam savu personisko viedokli, ka ir pret praidu un pret viendzimuma attiecību reklamēšanu, tomēr uzskata – homoseksuāliem cilvēkiem ir tādas pašas tiesības kā heteroseksuālajiem, “neuzspiežot savu viedokli citiem”.
Vienlīdzīgu tiesību akcepts – neizbēgams
Savukārt bijušais galgausnietis Raitis Krinbergs, kurš nodarbojas ar digitālā satura veidošanu, “Dzirksteles” uzmanību vērš uz pasaules praksi: “Viendzimuma pāru tiesību legalizācija ASV notika vienpadsmit gadu garumā, sākot no 2004.gada ar Masačūsetsas štatu un beidzot ar visiem 50 štatiem. Bet kustība, kas cīnās par seksuālo minoritāšu tiesībām, tur kļuva publiska jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Pirmā valsts pasaulē, kura legalizēja viendzimuma laulības, ir Nīderlande, kur tas notika 2001.gadā. Nav tādu datu, ka viendzimuma pāru legalizācija noved pie dzimstības samazināšanās.”
Tēlnieks un politiķis Ivars Drulle, kura lauku mājas ir Druvienā, “Dzirkstelei” jautājumu par homoseksuālo cilvēku līdztiesību Latvijā komentē tā: “Gan seksuālās, gan etniskās minoritātes ir daļa no mūsu sabiedrības. Tāpat kā daļa no sabiedrības ir invalīdi un pensionāri. Ja mēs vēlamies veidot iekļaujošu sabiedrību, kur dažādas cilvēku grupas spēj justies laimīgas, tad mums ir jādod tādas pašas tiesības, kādas ir piešķirtas mums. Ja mēs apskatāmies to valstu dzimstības statistiku, kur seksuālajām minoritātēm ir tiesības legāli noformēt attiecības, tad nav redzamas nekādas tendences pretī iznīcībai. Tās ir atļautas ap 30 valstīs, arī Vācijā, Francijā, Somijā, Brazīlijā un Jaunzēlandē. Nekas tur neliecina par došanos pretī iznīcībai. Gluži otrādi – šajās valstīs laimīgo cilvēku īpatsvars ir krietni lielāks nekā Latvijā. Arī tāpēc, ka minoritātes tur jūtas laimīgākas.”
Fakti
* “Riga Pride” nedēļas laikā no 29.maija līdz 4.jūnijam norisināsies desmitiem dažādu pasākumu, tostarp Dažādības un iekļaušanas forums, starptautiska cilvēktiesībām un demokrātijai veltīta konference ar dažādu nozaru ekspertu dalību, dažādas diskusijas, darbnīcas, izstādes, kinoseansi un koncerti.
* Praida nedēļa noslēgsies 3.jūnijā ar lielo gājienu Rīgas ielās. Gājiena izskaņā būs svētku koncerts, kurā uzstāsies Latvijas mūziķi. Savukārt līdz šim grandiozākā noslēguma ballīte pirmo reizi norisināsies “praida” kvartālā “Briānija”.
* Praids nozīmē: netradicionālas seksuālās orientācijas cilvēku pulcēšanās un dažādi kopēji pasākumi.
* Par “praida” kustības sākumu tiek uzskatīts 1969.gada 28.jūnijs, kad Ņujorkā, ASV, spontāni notika tā saucamie “Stonewall” nemieri, ko izraisīja policijas reids “Stonewall Inn” krogā. Tas bija pirmais gadījums Amerikas vēsturē, kad homoseksuālās sabiedrības cilvēki deva pretsparu valdības finansiāli atbalstītajai sistēmai, kuras mērķis bija pazemot, aizskart un vajāt seksuālās minoritātes, un tas kļuva par pavērsiena punktu kustībai par geju tiesībām ASV un visā pasaulē.
Avots: “Pride.lv”
