Gulbeniete Agnese Šulca ir talantīgo basketbolistu brāļu Kristiāna un Rolanda mamma. Viņa jaunībā sapņoja, ka būs divu dēlu mamma, un tas piepildījās. “Ar meitenēm laikam nemācētu. Nezinu. Ar “džekiem”, manuprāt, ir vieglāk,” smaida Agnese.
Abi Agneses dēli nāca pasaulē Gulbenes slimnīcas dzemdību nodaļā. “Tajā brīdī, kad man viņus ielika klēpī, es augu kopā ar viņiem,” atzīst Agnese.
Viņas roku jau sen rotā simbolisks tetovējums – abu dēlu pirmais vārda burts un starp tiem sirds. “Kristiāns un Rolands – mūžīgā mīlestība, un viņi to zina. Tā ir mīlestība no pirmā elpas vilciena līdz manam pēdējam elpas vilcienam,” saka Agnese.
Izauga ar bumbu rokās
Šajā sezonā jaunākais dēls Rolands spēlē “Gulbenes Buku” komandā, savukārt Kristiāns pārstāv BK “Liepāja”. Izrādās, abi ar bumbu rokās ir jau no bērnības. Agnese atminas, ka tad, kad dēli vēl bija mazi, dzīvoklī bija basketbola grozs.
“Kaimiņus droši vien bijām padarījuši nelaimīgus. Viņi pie šī groza pavadīja ļoti daudzas stundas. Viņi neko citu nedarīja. Viņi nesēdēja pie datora. Visu laiku mētāja bumbu. Man jau likās – nu cik var! Bet viņi to darīja visu laiku. Un es gribēju, lai viņi kaut ko dara, nevis “slīpē” ielas. Tāds bija mans mērķis,” stāsta Agnese.
Viņa ir ļoti stingra un prasīga mamma, kurai svarīga disciplīna, režīma ievērošana, arī ēšanas režīma. Ģimenē uzturā nelieto pusfabrikātus, Agnese pati ļoti daudz gatavo, un arī svētkos galdā ir viņas cepta kūka, nevis pirkta veikalā. Mātes dienā viņa parūpēsies par siera kūku. Agnese zina, ka bērniem svarīgs ir paraugs, un vislabākais paraugs ir vecāki.
“Es nevaru likt puišiem ēst veselīgi, ja pati mielojos ar čipsiem, vai arī nevaru likt puišiem trenēties, bet pati sēdēt dīvānā. Tas nestrādā. Esmu arī pati visu mūžu sportojusi un arī tagad mācos par fitnesa treneri, kaut arī pamatdarbs ir skaistumkopšanā. Ja es kaut dažas sievietes spēšu motivēt sportot – tas jau būs sasniegums. Bet patiesībā es mācos priekš sevis,” saka Agnese.
Seko līdzi katrai spēlei
Par to, ka dēli tik ļoti iemīlēs basketbolu un spēs arī šajā sporta veidā sevi pierādīt, viņa nav nojautusi. “Viss notika lēnām,” saka Agnese. Rolands sākumā spēlēja futbolu, un tas arī viņam ļoti labi padevās. “Viņš bija labs vārtsargs. Bet tad es kādā reizē viņam vaicāju: varbūt gribi spēlēt basketbolu kā brālis? Un viņš atbild: jā.”
Agnese neslēpj, ka nav viegli būt divu sportistu mammai. “Apkārtējie redz skaisto medaļas pusi, es vairāk “virtuvi”, proti, lai bērni būtu tur, kur viņi ir tagad, apakšā ir ļoti liels darbs. Esmu saviem puišiem veļas mazgātāja, ēst gatavotāja, melnā darba darītāja. Bet man tas nav grūti! Cik tonnas maizīšu ir sasmērēts, cik karbonāžu izcepts, kad viņi devušies uz sacensībām! Un tas ir darīts gadu gadiem. Lai viņi labi justos, ceļos agri pirms darba un cepu karbonādes. “Džeks” pasaka, ka grib karbonādes, un tad vēl seko tālāk: tās karbonādes garšo arī citiem, sacep, lūdzu, vairāk! Tad bija tostermaižu laiks. Dēls saka: mammu, sacep vairāk, arī citiem garšo! Viņi pa “skatuvi”, un es pa to apakšu šiverēju, lai viņi uz tās “skatuves” tiktu. Bet daru to ar prieku, un tas ir galvenais, un, ja vēl bērnam prieks, tad mammai prieks ir dubultā! Tas pats attiecas arī uz sāpēm – ja bērnam ir sāpes, tad mammai sāp dubultā. Skatītāji vērtē viņus uz laukuma, ko māk, cik labs. Es uz to skatos ar emocijām, jo zinu, cik grūti kas viņiem ir nācis. Zinu, ar kādu garastāvokli no rīta pamodies, ar kādu noskaņojumu devies uz spēli. Sekoju līdzi katrai viņu spēlei, tā ir mūsu dzīve. Parasti zālē cenšos sēdēt vienā vietā un ar acīm, žestiem sazināmies. Arī pēc spēlēm jūtu, kad ar viņiem varu runāt, bet kad labāk paklusēt, un runāju tikai pēc dienas par spēli,” stāsta Agnese.
Kristiānu tagad vairāk sanāk vērot televīzijas ekrānā. Izrādās, Kristiāns ne tikai spēlē basketbolu, bet arī mācās par treneri un jau māca mazajiem spēlēt basketbolu. Savukārt Rolands pabeigs Gulbenes novada vidusskolas 10.klasi.
Visam pamatā – cieņa un uzticēšanās
Tagad Agneses laimīgākie mirkļi ir tad, kad abi dēli mājās, bet tas nav bieži. “Mācos būt arī tāda mamma, kas nejaucas puišu dzīvē, cenšos atrast īsto robežu. Nezinu, vai izdodas, ceru, ka jā,” smaida Agnese.
Viņas lielākais gandarījums ir tas, ka starp Kristiānu un Rolandu valda sirsnīgas brāļu attiecības, bet tas arī nav noticis pašsaprotami. Agnese kā mamma ir sirdsgudra un spējusi izveidot veiksmīgas savstarpējās attiecības. Puiši ir ļoti draudzīgi. Bērnībā, protams, bijušas reizes, kad abi saķildojušies. Tādās reizēs Agnese apsēdinājusi abus vienu pret otru, mudinot pateikt, ka mīl viens otru.
“Es visu laiku viņiem atgādinu, ka saules mūžu nedzīvošu un pienāks laiks, kad būsiet viens otram, un saikne starp viņiem ir. Nesen ar Rolandu runājām par šo tēmu, un viņš teica, ka vienīgais un vismīļākais cilvēks uz pasaules ir brālis,” priecājas Agnese.
Un ļoti sirsnīgas attiecības valda starp visiem trim – Agnesi, Rolandu un Kristiānu. Tam visam pamatā – cieņa un uzticēšanās. “Viņi zina, ka ir mani mīļākie cilvēki pasaulē! Es palaikam viņiem atgādinu, ka ļoti viņus mīlu! Un ar to viss arī ir pateikts. Ja mīli, tu nedari pāri, ja mīli, visu laiku gribi priekš cilvēkiem darīt labu,” saka Agnese.
Viņa zina arī to, ka fiziskais kontakts starp mammu un bērniem ir svarīgs jebkurā vecumā, proti, samīļošana. Arī lielākiem bērniem vajag šādu mīlestības devu. “Pēc spēles vienmēr pieeju un apskauju, vienalga – zaudējis vai vinnējis. Un vienmēr apskaujamies, pirms kāds iet prom no mājas. Un, ja tas nav izdarīts, diena man ir pagalam,” atzīst Agnese.
Arī viņa enerģiju ikdienā smeļas sportojot. Ja ir grūti, kaut kas neveicas vai slikta oma, viņa uzvelk treniņtērpu un dodas skriet. “Sports ir tas, kas uzlādē, un sports ir vislabākās zāles pret visu. Vēl reizēm rīkoju “pidžamdienas”. Tas ir tad, kad no rīta nenovelku pidžamu, mati ir gaisā, visu dienu skatos muļķīgas filmas, drāmas, noraudos, izguļos un tad nākamajā dienā atkal ceļos, eju un daru! Dzīvība ir kustībā! Beidzam dirnēt dīvānos un čīkstēt! Es saviem puišiem saku: sāp mugura – vingro! Ja nezinām – izglītojamies! Ko nemākam – iemācāmies!” uzsver Agnese.
