Tēvam arī bija jādod uz Gulbeni darba atskaites… Pie tām arī vajadzēja piestrādāt, lai viss būtu pēc pastāvošajiem likumiem. Pēc tēva darba bija liels pieprasījums. Ģimenē un rados staigājām tēva šūtās kurpēs un zābakos. Ievainojuma dēļ tēvam bieži vajadzēja ārstēties. Pārpūle mugurai radīja sāpes. Kā kompensāciju par ciešanām un kā kara dalībniekam valdība atļāva nopirkt tolaik populāro mazlitrāžas auto “Zaporožec”. Naudiņa gadu gaitā bija sakrāta. Tēvs veselības dēļ nevarēja arī “šoferēt”, un mammai bija jāmācās autoskolā. Par kopīgajiem autokursiem emocionāli ir stāstījusi arī mūsu daktere Bērziņa savās atmiņās.
Ar 1970. gadu tēvs arī pārnāca uz Tirzas lauku slimnīcu par kurinātāju. Visa ģimene kopā! Vēlāk arī māsa Imanta ar pārtraukumiem strādāja dažādos amatos mūsu slimnīcā, arī par saimniecības daļas vadītāju, bet ļoti apmierināta bijusi ar darbu Tirzas pastā pie tālaika sarunu komutatoriem un krājkasē.
Mācoties medicīnas skolā, kopmītnes izrādījās pārpildītas, un mani paņēma pie sevis skolas direktora sekretāre. Tā atkal bija laba un pozitīva dzīves skola. Sanitārajā praksē vēl medicīnas skolas laikā gāju Tirzas slimnīcā mammas darba vietā. Mana mamma Margita Krieva man iedzina galvā daudzas gudrības sanitārijā un slimnieku kopšanā. Atceros, ka virsmāsa toreiz bija Rota Birkova – stingra un gudra māsa. Valsts prakse bija Gulbenes centrālajā rajona slimnīcā. Medicīnas skolas laikā dejoju Jāņumuižas jauniešu deju kolektīvā. Citas meitenes dejoja Priekuļu un Cēsu profesionāli tehnisko skolu deju kolektīvos. Esmu dejojusi profesionāli tehnisko skolu svētkos Mežaparkā, Daugavas stadionā. Pirms tam Apguldes profesionālajā skolā trenējāmies jauniešu deju nometnē veselu mēnesi. Bija jūnijā karsts laiks, dzīvošana arī teltīs, daudz deju treniņu.
Darbu sāku Gulbenes slimnīcas terapijas nodaļā 1968.gada 1.augustā bērnu nodaļā, arī uzņemšanas nodaļā, tad bērnu nodaļā. Te strādāja pediatres Puškina un Bitaine, nosvērtas un mierīgas. Mums – bērnu nodaļas māsām – bija jāiet izdarīt venozās injekcijas dzemdību un infekciju nodaļas mazulīšiem. Tā arī bija laba darba skola.
Deju kolektīvā Tirzā ieskatījos sava deju partnera un tirzmalieša Pētera acīs. Viņš bija arī Gulbenes slimnīcas ātrās palīdzības šoferis. Tā pamazām radās ģimene. Mūsu divi bērni (Maija un Dainis) bija slimnīcā – manā darbavietā auguši bērni, tāpat kā daudzi citi slimnīcas darbinieku bērni. Tas nenozīmēja, ka viņi maisītos darbā pa kājām. Ilze gāja nedēļas bērnudārzā Lizumā kopā ar Lidijas Bicānes meitu Ilvu. Tanī laikā Tirzā par ārstiem strādāja Gunārs Jaunzems, Lelde Sinuka-Dimdiņa un daudzus gadus ar sešu gadu mācību pārtraukumu Ļeņingradā – Ieva Bērziņa.
Beidzu arī autoskolu reizē ar māsu Imantu 1980.gada pavasarī. Man bija arī motocikla vadīšanas tiesības, braucu ar motociklu “Minska”. Tagad gandrīz visiem maniem ģimenes locekļiem ir šofera tiesības. Mans vaļasprieks ir adīšana, rokdarbi. Daudz darba vienmēr bijis piemājas saimniecībā. Arī sazināšanās ar mazdēlu Hugo, kurš kopā ar ģimeni dzīvo Bostonā, man rada prieku. Salīdzinu, kāda dzīve viņiem ir tur, apsveru, kāda būtu šeit.
Pārnācu no Gulbenes 1972.gadā uz palikšanu Tirzas slimnīcā un līdz pat pensijai. Arī abas meitas Ilze un Maija pastrādājušas Tirzas slimnīcā un ambulancē. Meita Maija strādā par ārsta palīgu Rankas ambulancē. Mazmeita Gita arī būs ārsta palīgs. Man ir patīkami telefoniski sazināties ar bijušajiem darbiniekiem, bet visjaukāk ir satikties ar tirzmaliešiem kultūras pasākumos, kurus cenšos apmeklēt. Tagad mans šoferis mēdz būt dēls Dainis un vedekla Modrīte. Esmu pensijā ar 50 gadu medicīnas darba stāžu.
6.
Brigitas Sprices Griestiņas dzīves nospiedumi un ticība liktenim:
– Mans vectēvs bijis ukraiņu tautības cilvēks un laikam jau labākas dzīves meklējumos pagājušā gadsimta 30.gados (vai varbūt likteņa saukts) ieradies Latvijā. Mārcienas pagastā noskatījis sev dzīvesbiedri Annu. Ģimenē piedzimuši pieci bērni: Olga, Austra, Milda, Velta un Arvīds. Kopdzīves laikā uzcēluši ģimenei māju “Purviņi”, attīstījuši piemājas saimniecību. Vectēvs Mārcienā strādājis uz dzelzceļa. Ģimenē visi runājuši latviešu valodā un dzīvojuši mierā un saticībā latviskā garā.
1941.gada jūnijā pirmās krievu okupācijas laikā noticis baigākais, kas var notikt: savā darbavietā Vasīliju krievu zaldāti, kas apsargājuši vilcienu, arestējuši un iemetuši vilciena arestantu vagonā, droši vien pie citiem izsūtāmajiem. To redzējuši darbabiedri un, zinot, ka vilciens ies uz Gulbeni, nekavējoties sazinājušies ar meitas Austras ģimeni Gulbenē. Ar steigā salasīto sava vīra apģērbu un šo to Austra steigusies uz Gulbenes staciju un paspējusi arestēto vagonā nodot paciņu. Visnesaprotamākais bijis tas, ka neviens no ģimenes vairāk nav ne saņēmis, ne atradis jelkādas ziņas par vectēvu…
Dēls Arvīds strādājis Valkas “Lauktehnikā” un meklējis tēvu visos iespējamajos veidos daudzus gadus. Nesekmīgi! Ne arhīva datu, ne kādu izsūtīto sarakstu, ne liecinieku! Dokumenti taču darbā vectēvam kabatā! Viņš nebija anonīms. Kāpēc arestēts? Sajaukts ar kādu citu personu? Nošauts? Pazudis un kā ūdenī iekritis. Mistika! Tas mūsu ģimeni līdz ārprātam satrauca daudzu gadu garumā. Tomēr daudz par to runāt nedrīkstējis. Tikušas piesauktas un pētītas dažādas versijas, bet nekas diemžēl nav apstiprinājies. Vecmamma Anna tā arī palikusi visu mūžu atraitnēs. Divas viņas meitas – Milda un Velta – strādājušas Mārcienas ķīmiskajā fabrikā. Tāpat kā noticis ar vectēvu, kopā ar savu ģimeni pasaules ceļos mistiski pazudusi un nekādus kontaktus ar mammu nav uzturējusi arī vecākā mammas māsa Olga.
Tas viss bija pirms manas dzimšanas 1942.gada 29.martā. Esmu Pūpolsvētdienas bērns, dzimusi Gulbenes vecajā slimnīcā dzemdību nodaļā – Austras un Vladislava Spriču ģimenē. Par saviem vecākiem zinu to, ka tēvs dzīvojis Bērzpilī un strādājis saistībā ar tirdzniecību. Kara viļņošanās laikā devāmies uz Mārcienu pie vecmammas, un es tur beidzu pirmo pamatskolas klasi. Tad ģimenes ceļš veda uz Gulbenes rajona Tirzu, un tēvs turpināja strādāt tirdzniecības uzņēmumā. Mamma Austra kādu laiku strādāja Tirzas slimnīcā par saimniecības daļas vadītāju, nomainot Lidiju Žurovsku, kura aizgāja pensijā.
Bijām trīs bērni; es, Ināra un Raimonds. Gana pa pasauli klīdusi, ģimene apmetās uz dzīvi Tirzā. Sākumā dzīvojām ļoti mazā dzīvoklītī Tirzaslejas kolhoza kantora ēkā. Netālu Tirzas upes pļavas, pretī baznīca, turpat vēlāk arī darbavieta. Tirzas pamatskolu pabeidzu 1955./1956.gadā. Mēs bijām vislielākā klase, skolas pastāvēšanas laikā – 23 skolēni. Par to ziņas ir grāmatā “Tirzas pagasta skolas no Zviedru laikiem līdz šodienai 1688.–2008.”.
Tālāk no 1956. līdz 1960.gadam mācījos Cesvaines vidusskolā, izbaudot senās arhitektūras skaistumu un iegūstot par šo dzīves periodu daudz pozitīvu emociju. Mūsu klasē mācījās Arnis Vīksna, latviešu medicīnas vēsturnieks, profesors, mūsu klases ilggadējs kopā saucējs klases salidojumos, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, daudzu medicīnas vēsturei veltītu grāmatu autors. Varbūt tieši šīs personības iespaidā es biju ar mieru pastāstīt arī savas atmiņas.
Tālāk mans ceļš aizveda uz Rīgas 1. medicīnas skolas vecmāšu nodaļu. Laikam tieši uz šo profesiju mani pamudināja Tirzas lauku slimnīcas feldšeres-vecmātes Maigas Nīmandes personība. Dzīvojām netālu, vēroju viņu jau no pamatskolas gadiem, ģimenes bija pazīstamas. Medicīnas skolā kopā mācījos ar vēlāk tik populārajiem un iecienītajiem Lizuma pagasta feldšeriem Zigurdu un Maiju Markeviciem. Pie mums, medicīnas skolā, mācījās arī ievērojamā sportiste “TTT” leģendārā basketboliste, “zelta meitene”, par nopelniem sportā apbalvotā Ārija Rimbeniece. “Ak, skaistā jaunība!” gribas izsaukties, to visu atceroties. Tas spārnoja! Man dzīve Cesvaines vidusskolā bija skaista, raiba, bagāta un krāsaina, kā jau atrodoties seno laiku pilī.
Valsts praksē biju Gulbenes centrālās rajona slimnīcas dzemdību nodaļā. Toreiz tur strādāja ginekologs Modiļevskis. Man nācās viņam pie dažām nepatīkamām procedūrām asistēt. Man ļāva arī sašūt sieviņām pēc dzemdībām radušos mazākos plīsumus. Veicu arī citas manipulācijas, ar ko bagāta dzemdību nodaļas dzīve. Pie visa jau pamazām pierod, līdz iestājas rutīna, kas nebūt nav vienaldzība. Galvenais, lai netrīc roka, kad notrīs sirds!
Tālāk manas darba gaitas aizveda uz Stradu pagastu, kur nebija feldšeru-vecmāšu punkta vadītāja, un, kaut gan es biju vecmāte, Gulbenes centrālas rajona slimnīcas galvenais ārsts Velce mani pierunāja, un es jaunības maksimālismā tam piekritu. Staros bija jauki cilvēki. Kad ar ātro palīdzību atbrauca uz Stradiem Gulbenes slimnīcas kolēģi: feldšeri Režģis un Zvirbulis, arī no viņiem mācījos šo to no medicīnas darbībām. Pētīju iepriekšējā kolēģa dokumentus. Tā bija liela dzīves skola. Pēc darba Stradu pagastā liktenis aizveda ģimeni atkal uz Tirzu un darbu slimnīcā. Tur sākumā biju dežūrmāsa, tad strādāju fizikālās terapijas kabinetā un ar 1970.gadu par virsmāsu: papīri, atskaites un pārskati…
Liktenis man atsūtīja mīlestību dzīvesbiedra Pētera Griestiņa personā. Viņš bija atgriezies no dienesta armijā un strādāja par šoferi rajona milicijā, un tad arī Gulbenes autokombinātā par autobusu šoferi. Vienu laiku dzīvojām pie Pētera vecākiem “Morēs”, kur tuvumā lielie meži ar savu jaukumu, tad “Pilskalnos” un “Dzirnavās”. Mums ģimenē piedzima divas meitas – Sandra un Ginta. Mazdēls Roberts ir stomatologs, bet Sandras meita Anete beigusi Paula Stradiņa Universitāti, un viņas dzīve saistīta ar medicīnu. Mani četri mazbērni ir mana lielā bagātība, un dzīve kā raibs deķis ar priekiem un sāpēm. Pati esmu pensijā no 2002.gada, kad reorganizēja mūsu darbavietu par sociālās aprūpes iestādi un mani “palūdza” aiziet. Vīrs nostrādāja jaunizveidotajā iestādē līdz 2007.gadam, kad pēkšņi devās mūžībā. Lai nebūtu vienai tik smagi, pārcēlos uz Gulbeni tuvāk bērniem un neapsūdzu likteni, kuru grozīt nav cilvēka spēkos.
