Kad Kiprā pie manas meitas jau atkal ciemos pieteicās atnākt Anastasija, šķita, es pat sajutu, kā satraukumā notrīsēja manu mazbērnu sirsniņas. Protams, neiztika arī bez skaļiem protestiem, jo viņi zināja: kopā ar smaidošo, mīlīgo un skaisto tanti ieradīsies arī viņas dēliņš Daņila – spiedzošs, brēcošs, kauslīgs un negants četrgadnieks, kurš, palaists savā vaļā, īsā laikā spēj otrādi apgriezt visu māju. Pieredze no viņa pirmās un otrās ciemošanās reizes bija iegūta visai nepatīkama, jo – manu mazbērnu dzīvē dažādu nepieņemamu notikumu pilna.
Tādu jēdzienu kā “nedrīkst” Daņila vienkārši nepazīst. Drīkst, visu drīkst, jo viņa mamma taču ir atnākusi atpūsties, un tas nozīmē – necensties sevi pārpūlēt ar niķīgā, spītīgā un nepaklausīgā bērna audzināšanu. Krietni ērtāk taču ir visiem stāstīt, ka viņa seko modernās pedagoģijas ieteikumiem un ļauj puikam “augt pašam”. Kad ieraudzīju, kā puika kājām spārda un izmētā manu mazbērnu mantas, kā visus pagrūž malā, iekausta un iedunkā, lai pirmais sasniegtu kāroto mērķi, mēģināju iebilst šādai pieejai, uz ko visai strikti tiku ieskaitīta iesūnojušās un stagnējošās paaudzes rindās. Tas gan mani neatturēja izteikt šaubas: vai tādam īpašam indivīdam, augušam bez jebkādām robežām, nebūs pārāk grūti integrēties mūsdienu sabiedrībā? Atbildē pilnīgi pietika ar Anastasijas sejas izteiksmi, kas lika saprast: ak, kā man apnikuši šie muļķīgie, tuvredzīgie jautājumi… Tomēr viešņa vēlējās izpausties arī vārdiski un uzdeva pretjautājumu: vai tad pirmatnējā sabiedrībā kāds tika īpaši audzināts? Kaut kā visi paši izauga, izcīnīja savu vietu, nosprauda robežas, bet paši negantākie un stiprākie kļuva par barvežiem.
Toreiz centos viņai oponēt un apjautājos, vai sevi viņa spētu iedomāties tik primitīvā, mežonīgā vidē. Kā izdzīvotu bez elektrības un telefona? Ja kas, mobilo tālruni viņa ne mirkli neizlaida no rokām, jo – blogere taču. Vērojumi un pārdomas par dēliņa augšanu un attīstīšanos “savā vaļā” bija tēma, ar ko Anastasija izcēlās savos ierakstos. Neticami, bet viņas domu gājienam sekoja pāris simti savdabīgā viedokļa piekritēju. No komentāriem gan sapratu, ka to autori, līdzīgi Anastasijai, cenšas izcelties uz kopējā fona ar oriģināliem, bet ne pārāk gudriem ieteikumiem. Sabiedrības normu pieņemšana, rēķināšanās ar citiem, draudzīga, cieņpilna, pieklājīga uzvedība – gan jau ar laiku viņš pats to sākšot saprast. Tādu cerību Anastasijā uzturēja tie, kas laikam jau šķita gudrāki un pieredzējušāki.
Drīz vien sapratu, ka likt viešņai aizdomāties un rīkoties citādāk tāpat neizdosies – stumjot ar degunu mākoņus, zemi zem kājām viņa tāpat neredzēja. Reiz aptvērusi, cik nogurdinoša un kaitinoša varot būt audzināšana, viņa ar to vairs nenodarbojoties. Tiesa, izdabājot vīramātei, savulaik viņa puikam pāris reizes esot aizrādījusi, ka pie galda jāsēž mierīgi un ēdienu nedrīkst izmētāt pa virtuvi, bet Daņila it kā par spīti darījis tieši pretējo. Tieši tikpat ačgārni darbojušies arī aizrādījumi par rotaļlietu mētāšanu, spārdīšanu ar kājām, kaušanos un košanu citiem, plēšanu aiz matiem un grūstīšanos, tāpēc Anastasija pārtraukusi aizrādīt. Tad vismaz reizēm puika aizrāvies kādā nodarbē, aizmirsies, un kādu laiku mājās valdījis klusums. Reizēm pat licies, ka beidzot kaut ko noskatījies no citiem – ilgi spēlējies ar mašīnām un auto nobrauktuvi, bet galu galā izrādījies – lauzis un plēsis. Mēģinājusi vest arī uz bērnudārzu, bet, dažas dienas iecietīgi uzklausījusi auklīšu un audzinātāju pārmetumus, sapratusi, ka jāmeklē cita iespēja. Četrus bērnudārzus jau esot nomainījusi, septiņas auklītes izmēģinājusi, bet visas aizbēgušas, tāpēc tagad viņa pati “organizējot dēla brīvo laiku”.
Jau pirmajā tikšanās reizē mūsmājās klusās šausmās vērojām, kā Daņila “iezīmē teritoriju”: visu, kas kustināms un interesants pa ķērienam, aizmet pa gaisu; to, kas, krītot uz grīdas, nav saplīsis ar pirmo reizi, met vēl un vēlreiz; visiem, kas pret to iebilst, gan maziem, gan lieliem, vismaz pa reizei iekož, iekampj matos vai sejā; brēc skaļāk par visiem un visai bieži – bez redzama iemesla. Toreiz kā vienīgā šajā kompānijā esošā vecmāmiņa saņēmu puiku aiz rokas un lūdzu paskatīties uz mani.
– Kāpēc tu tā dari? – klusā balsī jautāju.
Īsu brīdi izturējis manu skatienu, puika novērsās, un tikai tad, kad es vairs necerēju sagaidīt jebkādu atbildi, pateica vienu vienīgu vārdu:
– Noslēpums.
Jau toreiz sapratu, ka Daņilam vajag tikai to, ko nedrīkst, turklāt vajag tik kategoriski, ka visiem rodas bažas par viņa veselību. Pirmajā apmeklējuma reizē – mana sešgadīgā mazdēla dzimšanas dienā, mīļā miera labad Daņilam tika atļauts paspēlēties ar tikko uzdāvināto automašīnu. Todien vēl nezinājām, ka jāskatās puikam cieši uz rokām, jo jau pēc īsa mirkļa antena bija izrauta, baterijas aizmestas, riteņi nolauzti… Nav grūti iztēloties, kā pēc šāda atklājuma jutās jubilārs.
– Visu mūžu to Daņilam pieminēšu, – šņukstēja mazdēls. Es biju pārliecināta, ka Anastasijas pēkšņi uzplaukušās draudzīgās jūtas pret manu meitu izsīks daudz ātrāk.
Septiņus mēnešus vēlāk savu dzimšanas dienu svinēja vecākais mazdēls, un, tā kā Anastasija joprojām cerēja uz negaidītām, ar pieaugšanu saistītām pārmaiņām sava dēla uzvedībā, ar dāvanām atnākt piesolījās arī viņa un Daņila. Puikas, protams, iebilda, un jau trīs dienas iepriekš sāka slēpt skapjos un pagultēs visu salaužamo un saplēšamo.
Dāvanā no Anastasijas jubilārs saņēma jaunu mugursomu, kas pārdomāti bija sakomplektēta nakts pārgājienam – ar bateriju, cepuri ar LED lukturīti, termosu, pledu un vēl visādiem astoņgadīgam puikam patiešām noderīgiem sīkumiem. Visi redzēja, cik lepns jutās Anastasioss, saņemdams šādu dāvanu. Ļoti labi sapratu viņa tieksmi visu jauno tūlīt noslēpt tālāk no Daņilas acīm, jo mazākā brāļa rūgtā pieredze jau bija likusi saprast: šī puikas rokās nekas vērtīgs nedrīkst nonākt. Un tomēr arī šoreiz Daņila atrada, ko sastrādāt. Laikam jau no dusmām, ka jaunajām mantām piekļūt neizdodas, paprasījies uz tualeti, viņš podā izspieda visas šampūna, dušas želejas un zobu pastas tūbiņas, salauza vairākas zobu birstes, saplucināja pāris vannas sūkļus un norāva dušas aizkariņu.
Kur tobrīd bija visi pārējie, ja neredzēja? Iespējams, pagalmā spēlēja kādu spēli, jo bērnu todien bija daudz, kņada skaļa, un traucējošā Daņilas prombūtni neviens pat nepamanīja. Es tolaik biju Latvijā. Pati Anastasija par visiem šiem nedarbiem bija sajūsmā un nekavējās jau tūlīt saviem sekotājiem publiski pavēstīt: re, kāds asprātīgs puika viņai aug, savā bērnišķīgajā izdomā jau atkal pārspēdams pieaugušos! Promejot viešņa uz galda atstāja divdesmit eiro, tāpat kā iepriekš par salauzto mašīnu, un jutās pilnībā norēķinājusies gan par iztukšotajām šampūna pudelēm, gan par sabojāto torti, kurā Daņila ietrieca savu tumīgo roķeli.
Par Daņilas tēvu zinu visai maz, tikai to, ka ar sievu un dēlu nedzīvo kopā. Reizi mēnesī uz divām dienām viņš puiku aizvedot pie sevis, un abi kopā aizbraucot pie vecmammas, tās pašas, kura Anastasijai reiz aizrādīja par pieklājīgas audzināšanas nepieciešamību. No tās puses nekādu sūdzību par Daņilas uzvedību neesot. Anastasija izteicās: tas tādēļ, ka tēvs baidoties no iespējamā aizlieguma satikt dēlu, reiz jau viņam esot grūtības. Lai gan – viņi jau sen tikpat kā nesarunājoties… Ar ko tēvs un dēls tās dienas nodarbojoties, Anastasija nezinot. Daņila gan reiz izmetis, ka tas esot noslēpums, bet, ja jau noslēpums, tad lai tāds arī paliek!
Man gan radās citas domas, bet šoreiz tās paturēju pie sevis. Varbūt tēva mājās Daņila jūtas vairāk mīlēts, tāpēc necenšas visādos veidos pievērst sev uzmanību? Varbūt tur puika darbojas plecu pie pleca ar pieaugušajiem un dara to, kas viņam patīk, un līdz ar to netrūkst gandarījuma, uzslavas un prieka par kopīgi paveikto?
Pirms divām nedēļām Anastasiju un Daņilu pilnīgi nejauši satiku veikalā. Mēs ar mazmeitu meklējām dekorācijas Lieldienu ballītei, viņi – kārtējo Daņilam salaužamo mantu. Pirkumu grozā bijām ielikušas arī lētu pludmales smilšu komplektu – spainīti, lāpstiņu un formiņas, un tieši šis sarkanais spainītis bija ieinteresējis puiku. Ierasti pastiepis roku un satvēris kāroto mantu, viņš skatījās uz to lielām acīm. Redzēju, kā mana mazmeita pamatoti savelk lūpu, un steidzu no plaukta paņem vēl vienu komplektu, šoreiz zilā krāsā, un ar piebildi par “puiku lietām” piedāvāju to Daņilam. Pēc īsas izskaidrošanās un apjausmas, ka es viņam dāvinu šo zilo spainīti, kam komplektā ir arī lāpstiņa un grābeklītis, puika atlaida mazmeitas izvēlēto sarkano. Kāpēc tā rīkojos, neprotu izskaidrot – spontānām darbībām ne vienmēr ir loģisks pamatojums, parasti tās vada intuīcija, bet pilnīgi noteikti zinu: tās nebija bailes no trača veikalā. Tas bija kaut kas cits, tāda īpaša uguntiņa Daņilas skatienā – izmisīga un lūdzoša. Anastasija gan smīnot iebilda: priekš kam tev tādas prastas lietas, ko tu domā rakt un grābt, vai savas “Hot Wheels” mašīniņas? Puika tikai ciešāk piespieda dāvanu pie krūtīm un pat neklausījās mātē. Pie kases Anastasija konkrēti noprecizēja situāciju:
– Es par tiem mēsliem nemaksāšu.
Daņila pagrieza mātei muguru un pieķērās manai rokai. Kaut arī apzinājos, ka visa šī situācija no manas puses nav gluži pedagoģiska, atkāpties vairs nevarēju – dāvana ir dāvana, turklāt – lai nu vēl kāda man te pārmet par pedagoģijas trūkumu…
Kad izgājām no veikala, puika atkal pieķērās manai rokai, bet ar plaukstā sažņaugto spainīti skaidri norādīja jūras virzienā. “Iesim!” nepārprotami sauca viņa skatiens. Līdzīgas domas bija pārņēmušas arī manu mazmeitu, un es sapratu, ka – jāiet. Ar acs kaktiņu manīju Anastasijas neveiklo kustību, it kā no baltajiem šifona svārkiem notraušot neredzamu gruzi. Ak, nu jā… Ar tādiem jau smiltīs nevar un arī ar tādām greznām siksniņkurpēm nevar. Un kur nu vēl ar “tādiem mēsliem” spēlēties. Teikt gan viņa neko neteica, un man atlika tikai minēt: kāpēc? Varbūt aptvēra, ka šis stāsts var būt noderīgs kārtējam blogam?
– It kā jau nav tālu, – skaļi domāju un ar acs kaktiņu vēroju Anastasijas reakciju. – Nieka piecpadsmit minūtes, un būsim liedagā. Mamma var mūs pagaidīt veikalā vai mašīnā.
Manīju, kā puikam iemirdzas acis, kā pirksti ieķeras tīkliņveida iesaiņojuma caurumos. Sapratu, ka vēl soli tālāk drīkstu spert, un – veikli atplēsu iesaiņoto smilšu komplektu. Daņila uzreiz abām rokām sakampa lāpstiņu, un man jau šķita – tūlīt salauzīs.
– Iesim rakt! – viņš izsaucās un palēkdamies metās uz jūras pusi. Dzirdēju, ka Anastasija kaut ko sauc no mugurpuses – par auto, kas stāvvietā, par kurpēm un drēbēm, kas paliks netīras, bet Daņila, pārņemts ar jauno domu, mātē neklausījās. Uzņēmis kursu jūras virzienā, viņš taisnā ceļā gatavojās šķērsot ielu. Pēdējā brīdī paspēju puiku noķert aiz rokas un pierunāt aiziet līdz gājēju pārejai. Izskatījās, ka tāda ielas šķērsošana priekš viņa ir kaut kas jauns.
Anastasija, acīm redzami neapmierināta, vilkās mums līdzi no mugurpuses un neizrunāja ne vārda. Daņila toties likās kā no citas realitātes ieradies: priecīgs, runātīgs, labprāt ķērās pie rokas un centās pietuvoties arī manai mazmeitai. Zināju, ka Katerina no viņa baidās, jo iepriekšējās tikšanās reizēs saņemtie kodieni ilgi bija mūsu sarunu centrālā tēma. Krastmalā gan abi pamazām apvienojās kopīgos darbos, un es manīju, ka puikam netrūkst iemaņu ne smilšu kūku cepšanā, ne torņu taisīšanā.
Diemžēl šim priekam nebija lemts ilgs laiks. Mana mazmeita, kā ierasts, veikli novilka sandales un basām pēdām iebrida smiltīs. Daņila, šī skata iedrošināts, arī sāka knibināties gar savu kurpju aizdari. Tieši tobrīd vismaz pārdesmit metru attālumā uz bruģētā celiņa stāvošā Anastasija atcerējās, ka viņiem steidzīgi kaut kur jādodas. Ap to laiku no Daņilas jau biju izdibinājusi, ka arī ar tēti viņi vienmēr iet uz jūru, ceļ smilšu torņus un aizsargvaļņus, peldas un sacenšas skriešanā, tikai mammai gan to nedrīkstot stāstīt… Tas esot viņu lielais Noslēpums.
Vai Anastasiju un Daņilu vēl kādreiz dzīvē satikšu, varu tikai minēt, bet ļoti ceru, ka viņa Noslēpums izrādīsies dzīvotspējīgs un pārāks par mātes egoismu un vienpusīgajiem centieniem. Daņilas īsajos teikumos es saklausīju lielu mīlestību no tēva puses, un man gribas ticēt – tā uzvarēs.
