Mūsmājas ābeļu dārzā, pavisam netālu no bišu stropiem, laika gaitā bija iesējusies diezgan plaša neaizmirstuļu pļaviņa. Patiesībā vārds “pļaviņa” nebija īstais apzīmējums maigi zilajam ziedu palagam, kas vismaz desmit kvadrātmetru platībā bija izklājies dārza stūrī. Vairāk tā līdzinājās maigi zilam mākonim, kas izpleties zem veco ābeļu kuplajiem zariem un tā vien vilināja ieslīgt liegi viļņojošajā klājienā. Šī brīnumskaistā vieta vilinoša šķita arī daudzkrāsainiem tauriņiem, un tas man lika domāt par ziedu dvēselīšu dārziem. Kādā krāsainā pasaku grāmatā tiku redzējusi bildi, kur daiļas fejas, sasēdušas ziedkausos, caurspīdīgiem spārniem pieskaras maigajām puķu lapiņām. Varbūt tādas izskatījās arī mammas pieminētās ziedu dvēselītes?
Mamma gan stāstīja, ka tās esot neredzamas, tāpat kā zieda smarža. Tās varot tikai sajust – kā tik tikko apjaušamu vēsmiņu, kā tauriņa spārnu vibrāciju, kā matu sprogas pieskārienu vaigam… Man, protams, to ļoti gribējās sajust pašai, tāpēc es reizēm uz pirkstgaliem zagos uz neaizmirstuļu zilo mākoni, lai klusi piesēstu tā malā un vērotu tauriņu rotaļas. Varbūt arī man galu galā paveiksies sajust šo īpašo zieda dvēselītes pieskārienu.
Tomēr, lai kā arī centos vērot, ieklausīties un sajust, neviens tauriņš manai sejai netuvojās, bet tie vēja pieskārieni, kas ar matu šķipsnām kutināja vaigus, šķita pārāk ikdienišķi. Mamma gan apgalvoja, ka savos nu jau četros dzīves gados es noteikti, turklāt – ne reizi vien, esmu sajutusi zieda dvēselītes pieskārienu, tikai neesmu pievērsusi tam uzmanību. Iespējams, ka viņai bija taisnība, tomēr mana nevarēšana to sajust pašai ar laiku mazināja interesi par šo Brīnumu.
Neaizmirstuļu pļaviņas apjūsmošana ar to tomēr neizbeidzās. Pēcpusdienās, kad abas ar mammu gājām apstaigāt dārzu, krietnu laika sprīdi stāvējām arī pie gaišzilā palaga. Bieži dzirdēju viņu skaļi sapņojam: cik labi būtu, ja varētu tā bezrūpīgi, neko nedomājot, apgulties tādā neaizmirstuļu gultā un lūkoties debesīs… Tādos brīžos iztēlojos mūs abas tur – plecu pie pleca, tā bezrūpīgi un blakus, lidināmies gandrīz vai līdz mākoņiem. Tur, augšā, mūs noteikti netraucētu bites – tā vismaz domāju es, un arī mamma atzina, ka daudz labāk būtu bez bitēm. Bet bites tur bija un bija tieši tad, kad zilo ziediņu pēlis izskatījās visaicinošākais. Ko gan tādu varētu izdarīt, lai bites netraucētu? Par to noteikti var padomāt…
Saprotams, ka stropus es neaiztiktu un arī neapklātu ar biezu segu, lai mazās lidones domātu, ka laukā ieilgusi nakts, kamēr mēs ar mammu tur pļaviņā… Skaidri atceros, ka tāda doma man prātā bija gan. Nepareizs šķita arī risinājums ar medus izsmērēšanu gar skrejām – tad bitēm nekur nevajadzētu lidot, jo medus būtu turpat pie kājām. Gan jau toreiz prātā dzima vēl kāda “gudra” doma, bet tās visas no prāta izstūma frāze – “neaizmirstulīšu gulta”. Vēl tikai diedzēdama šīs idejas asnus, jau iztēlē skatīju šo ainu: mammai gulta no neaizmirstulēm. Mīksta, ērta, plata… Līdzīga tai, kas guļamistabā. Bet – ja nu tieši tā pati? Noklāta ar… neaizmirstulēm. Cik tur tā darba! Ja gultu piebīdītu tuvāk logam, netraucēti varētu lūkoties arī debesīs. Mēs abas un blakus. Tieši tā, kā mamma vēlējās!
Plāns rādījās labs, tikai vajadzēja to nemanāmi realizēt. Ziedu gultai bija jābūt pārsteigumam, tātad – tai jātop tikmēr, kamēr mammas nav mājās, tātad – pa dienu. Bet dienā neaizmirstules ir pilnas ar bitēm! Kā tās aizgaiņāt?
Tētuka brālis bitenieks Ēvalds bieži teica: slapjos ziedos bites nelido. Varbūt varētu kādu daļiņu pļaviņas aplaistīt? To maliņu, kas Mājai tuvāk. To, kur zilais mākonis met visaugstāko vilni. Tad bišu tur nebūtu un es mierīgi varētu ziedus saplūkt.
Dārzu laistīt man patika. Man bija pat sava kanniņa un dobes, ko ikdienā vajadzēja pieskatīt, lai neizkalst. Tētis visai bieži mājas galā atstāja pāris spaiņus ar ūdeni, lai saulē sasilst. Ja es no tiem iztērētu pāris mazās kanniņas pļaviņai, nevis dobēm, neviens pat nepamanītu. Visu vēl un vēlreiz apsvērusi, pie sevis nodomāju: šoreiz man patiešām izdosies mammu iepriecināt! Visi ziediņi sen atvērušies, dvēselītes līdz ar tauriņiem aizlidinājušās, un es nevienu vairs nevaru iztraucēt.
Pļaviņas aplaistīšana agrā pēcpusdienā izrādījās plāna vieglākā daļa, turklāt redzēju, ka savs labums tiek arī ziedu saknītēm. Saulē sažuvusī zeme ar prieku tvēra negaidīto veldzi, bet bites no mana lietutiņa bēga prom spindzēdamas.
Neaizmirstuļu plūkšana izrādījās plāna sarežģītākā daļa. Vispirms jau tāpēc, ka ne visas bites zināja, ka virs šiem pāris kvadrātmetriem pļavas ir lijis lietus… Man palaikam nācās atkāpties un nogaidīt, kamēr tās dažas attopas un dodas meklēt sausākus ziedus. Tad izrādījās – ne visi kātiņi viegli padevās maniem pirkstiem. Atcerējos, ka mamma bija teikusi: saknes izraustīt nedrīkst. Gāju uz Māju pakaļ grieznēm, šādas tādas iemaņas šķērēšanas darbā man jau bija. Vecmamma, ieraudzījusi mani zogamies laukā no istabas, kaut ko jautāja, bet es, pārņemta ar savu cēlo mērķi, īsi atbildēju, ka tepat vien esmu.
Griešana izrādījās daudz piņķerīgākā par plūkšanu, un es drīz vien pamanīju, ka manā savāktajā pušķī daudzas neaizmirstules tomēr ir paņēmušas līdzi arī saknes. Sapratu, ka nedarbu nāksies slēpt ar tām pašām šķērēm. Līdz ar to process ieilga, un man atkal nācās skraidīt uz Mājas ceļa galu, lai lūkotos, vai mamma jau nenāk mājās. Drošāk šķita jau saplūktos ziedus aiznest uz istabu un noklāt vismaz daļu gultas. Tā kā vecmamma sēdēja pagalmā, mazo ziedu klēpīti noliku uz palodzes, lai vēlāk, jau esot istabā, to, nevienam neredzot, paņemtu. Viņa gan arī neko nejautāja, vien piekrītoši pamāja ar galvu un, savu domu pārņemta, turpināja iesākto kartupeļu mizošanu.
Iegājusi guļamistabā, vispirms īpaši rūpīgi izlīdzināju balto, biezo gultas pārklāju un pie sevis priecājos: cik skaisti gaišzilie ziediņi izskatīsies uz tā! Varbūt pat tik skaisti, ka mamma tos negribēs noņemt. Tad atskārtu, ka visai maz ko zinu par ziedu kārtošanu. No kura gala sākt? Kā labāk sarindot zaļos kātiņus un lapiņas? No laistīšanas iegūtais valgums tām bija piešķīris īpašu spirgtumu. Bet kā tad ar ziediņiem? Tiem taču bija jābūt redzamākajiem!
Sāku no spilvena, jo zem tā varēja pabāzt zaļos kātus. Sakrāvusi kuplu ziedu grēdu, priecājos par skaisto veikumu. Katras nākamās rindas kātiņus bāzdama zem jau izklātajiem ziediem, pat neiedomājos paskatīties, kas tur apakšā uz segas notiek. Visa uzmanība tika veltīta neaizmirstuļu klājienam virspusē. Biju tikusi līdz pusgultai, kad attapos – atnesto ziedu krājums izsīcis. Steidzu uz dārzu, lai saplūktu vēl vismaz pāris saujas un kaut kā nobeigtu iecerēto “neaizmirstulīšu gultu”. Steiga reti kad ir bijusi labvēlīga veiksmei, tā arī man – sīkie ziediņi arvien biežāk izrāvās ar visām saknēm. Graizīt tās vairs nebija laika, turklāt nezināju, kur palikušas šķēres. Izlēmu, ka, paslēptas zem jau noklātās ziedu rindas, saknes paliks nemanāmas.
Gultas kājgalī bija atlicis vēl paprāvs, ziediem nenoklāts gabals, kad pagalmā izdzirdēju mammas balsi. Steigā sarausu zem gultas uz grīdas nokritušos stiebrus, lapas un zemes drupatiņas, jo zināju: mammai ļoti nepatīk piegružota grīda. Tikai tad manā zemapziņā ieskanējās tikko sadzirdams trauksmes zvans: kaut kas tomēr nebūs labi… Bet vai nu tagad par to uztraukties, kad ar lepnumu un prieku par sarūpēto Pārsteigumu jāsteidz mammai pretim. Pēc iespējas ātrāk gribējās dzirdēt viņas prieku un kopā ar mammu atgulties skaistajā neaizmirstuļu gultā.
Varu tikai minēt, kādus signālus tobrīd sūtīja mammas intuīcija – viņai sagribējās vispirms aplūkot dārzu. Kā ierasti paaicinājusi mani sev līdzi, viņa devās tieši neaizmirstuļu pļaviņas virzienā… Sapratu, ka ceļš uz Pārsteigumu sācies nepareizajā virzienā.
Atceros, kā mēģināju viņas domas novērst citā virzienā, stāstot par mazo ķirsīšu ziedēšanu dārza otrā malā, par svešo pīļu pāri pagalma dīķī, bet mamma it kā mani nedzirdēja. Griboties paskatīties neaizmirstuļu zilajās acīs un pēc tam debesīs.
Brīdi vēlāk, aizturējusi elpu, stāvēju blakus mammai un brīnījos tāpat kā viņa: kas tas par vandali, kas plosījies mūs skaistajā dārza stūrī? Vai tiešām kāds lācis iemaldījies apošņāt bišu stropus? Zāle nomīdīta, neaizmirstules izbradātas un aplauzītas. Skaistākā pļaviņas daļa izskatījās pilnīgi izpostīta. Es taču rīkojos tik uzmanīgi! Tur noteikti bradājis vēl kāds, pēc manis!
– Būtu ar izkapti pļautas, domātu, ka trušu barībai zāle meklēta, bet te redzams, ka izplūkātas, – mamma prātoja un pieliecās, lai paceltu saujiņu zemē nokritušo neaizmirstuļu un… šķēres. – Un ko tās vēl te dara?
Laikam jau manā skatienā bija redzams kas tāds, kā dēļ mamma vairs neteica ne vārda. Klusēdamas izstaigājām dārza stigas, ierastajās vietās piestājām un mirkli ieelpojām pavasari, un atgriezāmies Mājā.
– Vai šodien gadījumā kāda nav pinusi ziedu vainadziņu? – sniegdama šķēres vecmammai, viņa jautāja.
Tas bija labs jautājums, jo mēs abas varējām godīgi purināt galvas un teikt, ka neko nezinām.
– Varbūt kāda ziedus vāzēm griezusi un istabu izpušķojusi?
Mēs ar vecmammu atkal raustījām plecus un smaidījām par šādiem jocīgiem jautājumiem. Šī īsā saruna aizgainīja sīkās bailes, kas manī bija iezagušās, un es, saņēmusi mammu aiz rokas, vedināju doties uz guļamistabu. Pieļauju, ka mamma nojauta: tieši tur slēpjas atbilde uz jautājumu par neaizmirstuļu pļavas vandali.
Tas, ko mamma ieraudzīja, nepārprotami lika viņai zaudēt visas runas spējas. Labu brīdi viņa kā sastingusi stāvēja pie guļamistabas sliekšņa, tad paspēra pāris soļus un lēnām apsēdās uz mana Brīnuma – “neaizmirstuļu gultas” – pašas maliņas.
Ilgi klusējām abas, tikai laikam jau katra sava iemesla pēc. Es – pilnīgi noteikti aiz lepnuma, ka mans paveiktais Brīnums tik ļoti spējis mammu pārsteigt. Mamma – gan jau meklējot īstos vārdus, kā manu darbu novērtēt. Gluži noraizējusies pētīju viņas seju, lai nojaustu vismaz kaut kādas domas, bet redzēju vien divas lielas asaras, kas lēnām ritēja pār vaigu. Interesanti, tās no prieka vai… es tomēr kaut ko esmu izdarījusi nepareizi?
Pēc gana ilga klusuma brīža, pievilkusi mani sev cieši klāt, viņa iečukstēja ausī:
– Tu gribi šajā skaistajā neaizmirstuļu gultā apgulties man blakus?
Tas nudien bija pats gaidītākais, ko man gribējās izdzirdēt. Neaizmirstuļu gultā, ko biju klājusi mammai, apgulties blakus viņai! Tieši par to taču mēs abas sapņojām! Šo vārdu un iespējas dēļ nudien bija vērts tik ļoti pūlēties.
Pārlaidusi ar roku kaudzītē saslīdējušajām puķēm, grasījos tās izlīdzināt pār gultu un tad iekāpt mammai blakus, kad pēkšņi viss prieks apdzisa kā nebijis: uz baltā linu pārklāja skaidri bija saredzami netīri plankumi… Nelāgās priekšnojautas lika pastiept roku un palūkoties arī zem tālākā puķu klājiena. Zaļie laksti un zemes gabaliņi savas neglītās pēdas bija atstājuši arī tur… Prātā ieskanējās trauksmes zvans ar reiz dzirdēto mammas sūrošanos: to gultas biezo pārklāju esot tik sarežģīti iztīrīt! Veļas mašīnā neielikt, jāvedot uz pilsētu, uz speciālu tīrīšanu.
Gluži nelaimīga skatījos uz mammu, jo skaidri apzinājos: esmu pelnījusi bārienu! Tik ļoti sabojājusi viņas labo gultas segu! Varēju taču rīkoties gudrāk un to noņemt!
Mamma tikmēr, it kā neko nedz iepriekš, nedz tagad nebūtu pamanījusi, bija atslīgusi neaizmirstulīšu gultā un caur logu lūkojās debesīs.
– Nu, nāksi man blakus? – viņa aicinoši norādīja uz vietu sev blakus. – Te tik brīnišķīgi smaržo pēc pļavas…
Jau pēc mirkļa biju iekārtojusies viņai azotē un mēs abas skaitījām debesīs klīstošās mākoņu aitiņas.
