7. Tirzas slimnīcas ilggadējā darbiniece Broņislava Jākobsone (Pilsniece) atzīst, ka bibliotekāra profesija viņu mācījusi salīdzināt, spriest un vērtēt.
– Esmu Latgales meitene. Dzimusi un bērnību pavadījusi Balvu rajona Lazdukalna pagastā piecu bērnu ģimenē. Mēs ģimenē pārsvarā runājam latgaliski, skolā – arī latviski. Tolaik likās, ka latgaļu valodā runāt jākaunas. Tagad ar prieku dzirdu, ka valodu, kuru uzskatīja tikai par dialektu, cenšas iedzīvināt.
Kad pabeidzu Bērzpils vidusskolu, izvēlējos Rīgu. Tur 4. Rīgas medicīnas skolā mācījās mana māsa Lija. Mans prāts nesās uz bibliotekāra profesiju, ko apguvu Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma (tagad Kultūras koledža) Bibliotekāru nodaļā. Tehnikumā bija arī “klubinieku” un režisoru nodaļa. Tur mācījušies daudzi tagad pazīstami un arī slaveni Latvijas kultūras darbinieki. Arī aktrises Regīnas Devītes radošais ceļš sācies tur. Tagad, skatoties izklaidējošo seriālu “Ugunsgrēks”, saku sev: “Tu, Broņislava, arī biji zem tā paša jumta, kad mācījies!” Jau no vidusskolas laikiem daudz lasīju. Atmiņā iespiedušās divas mana mūža pirmās aizrautīgi lasītās un pārlasītās grāmatas “Arī viens ir karotājs” un Roberta Akmens “Paralēles krustojas sirdī”. Tās laikam man devušas tādas kā ceļazīmes dzīvei, un man radies kā niķis atšķirt svarīgo no mazsvarīgā.
Pirmais darbs rit Lazdukalna bibliotēkā. Tā likās kā mazs, nožēlojams ”skabūzītis”. Man tur nepatika. Obligātais laiks pēc mācībām nebija jāatstrādā, un es devos uz Limbažu rajona Braslavas bibliotēku. Tur nebija daudz labāki apstākļi. Mani kaitināja blakuspienākumi, kurus uzkrāva jaunajiem speciālistiem: lopu skaitīšanas, atskaišu daudzums, daudzas konferences un tukšas runas. Grāmatas toreiz sadalīja pirmspadomju atzīto klasiķu un padomju laika grāmatās. Daudzas grāmatas bija krievu valodā.
Vienu laiku strādāju Balvu poliklīnikā par reģistratori. Reizēm jutos kā mediķis: rakstīju pēc ārstu dokumentiem “zilās lapas” un izziņas. Kārtoju slimnieku ambulatorās kartiņas. Man patika saistība ar medicīnu tāpat kā ar grāmatām.
Tad liktenis mani aizveda uz Druvienu. Bibliotēka bija vienā mājā ar pagasta padomi, un priekšsēdētāja tur bija Aija Mekša, kas ļoti rūpējās par saviem darbiniekiem un arī par mani. Druviena man saistās ar traģiskiem dzīves notikumiem. Ar motociklu braucot, nositās mans vīrs Valdis. Viss dzīvē satumsa. Tikai Druvienas cilvēku labā attieksme mani izglāba no pārdzīvotā šoka un depresijas. Arī pagasta feldšere Larisa Zvirgzdiņa (Rakicka) par mani gādāja. Druvienas cilvēki ar savu labestību mani pacēla un pat sarīkoja kopā ar kultūras nama toreizējo vadītāju Ligitu Zvaigznekalni un pašdarbniekiem mana vīra bēres, jo es biju tādā šokā, ka neko nespēju.
Par manām otrajām mājām uzskatu Tirzu. No 1985. līdz 2002.gadam – 17 gadus – strādāju slimnīcā par sanitāri. Kolektīvā nejutos apdalīta vai nenozīmīga, drīzāk – kā labā ģimenē. No medicīnas atceros akūtas situācijas, kad slimnīcā biju tikai ar māsu un nācās izlemt, un rīkoties. Bija viss kā jau slimnīcā: mirušie, ar ātro palīdzību pie mums naktī atvestie, mūsu medicīnas līmenim piemēroti kopjamie, kurus nebija jēgas vest uz Gulbenes slimnīcu. Atceros, ka arī alkohola ekspertīzes tolaik veica pie mums. Analīžu stobriņus milicis veda uz Gulbeni.
Vēlāk, kad sašķobījās mana veselība, nonācu jau kā aprūpējamā Tirzas sociālās un veselības aprūpes namā. Par to man ir savs viedoklis. To vadīja daktere Ieva Bērziņa, un, salīdzinot ar to lielo sociālās aprūpes “kombinātu“ „Jaungulbenes Alejas”, kur dzīvoju tagad, Tirzas aprūpes nams man atmiņā ir kā ļoti pozitīvs, atmiņā paliekošs manas dzīves posms. Tur bija tikai 25 aprūpējamie un nekāda “konveijera”. Valsts mērogā, protams, lielie sociālās aprūpes centri ir izdevīgāki, un arī šeit ir labi notikumi. Mūs apmeklē pagastu, arī manas Tirzas, pašdarbnieki. Par mums rūpējas arī veselības darbinieki. Mani aizveda uz Gulbeni pie acu ārstiem vairākas reizes un tad uz Rīgu pie speciālistiem, kur operēja kataraktu. Esmu pateicīga. Arī ģimenes ārste daktere Līga Vebruāle reizi nedēļā ir pie mums “Alejās”. Visi spriedumi un emocijas rodas no salīdzināšanas. No bijušajiem Tirzas darbiniekiem daži (Ilze Nikolajeva un Daiga Pušpure) strādā šeit, un es viņas darbā ļoti gaidu – kā kādus radus. Tad sanāk īsākas un garākas sarunas ar savējiem, par kādiem es viņas uzskatu. Dzīve liekas krāsaināka un izpaliek skumjās domas, kuras arī bieži piepilda sociālo namu sienas. Prieks un apmierinājums vai samierināšanās jau nerodas pats no sevis. To rada personāls, vide un valdošā apkārtējā noskaņa.
8.
Lija Zakarīte (Pilsniece) no 1967.gada profesionālo dzīvi saista ar Tirzas lauku slimnīcu un vienmēr atceras skaistos medicīnas mācību gadus Rīgas 4. medicīnas skolā.
– Kad pabeidzu Bērzpils vidusskolu, vēlējos savu profesiju saistīt ar mūziku. Skolas laikā aktīvi piedalījos gan korī, gan dziedošajos ansambļos. Mūzika mani ļoti aizrāva. Tomēr dzīve mani iegrozīja citās sliedēs. Saskarsmē ar medicīnas darbiniekiem laikam biju ieguvusi uzskatus, ka mediķi ir gandrīz vai kā svētie, ļoti respektējama un cēla profesija. Tā arī izvēlējos savu medicīnas māsas profesiju un 1965.gadā, izturējusi iestājeksāmenus, rudenī sāku mācīties Rīgas 4. medicīnas skolā. Skola arī sabiedrībā skaitījās ļoti prestiža. Audzēkņu grupas bija lielas. Praktiskās nodarbības notika 4. Rīgas pilsētas slimnīcā. Uzskatu, ka disciplīna un kārtība skolā bija augstā līmenī. Vienmēr medicīnas formas ievērošana: balts halāts un cepurīte, no kuras apakšas nedrīkstēja izspraukties ne matiņš. Visam līdzi sekoja vecākā māsa Pētersone. Dzīvoju slimnīcas tuvumā kopmītnēs Jāņa Asara ielā 5. Katru dienu – rītarosme možumam, fizkultūras stundas, slēpošana Šmerļa priedēs. Atceros fizkultūras skolotājus: vīrieti Teko un sievieti Blumbergu, stingrus sporta pasniedzējus. Tad speciālie medicīnas priekšmeti. Visādu manipulāciju un injekciju prakse uz slimnīcas pacientiem, kuri ļāvās mūsu manipulācijām un likās laipni un pretimnākoši. Tas radīja arī mūsos atbildības sajūtu. Pamatīgi iemācīja anatomiju ne tikai attēlos vai mulāžās, bet uz cilvēka kauliem un audiem. Skolā bija labs anatomijas kabinets. Anatomijas termini latīņu valodā pie pasniedzējiem vienmēr stingi atprasīti. Cesjuleviča pasniedza latīņu valodas terminoloģiju. Bija arī mašīnrakstīšanas priekšmets. Visur stingras ieskaites un eksāmeni.
No kultūras un sabiedriskās dzīves nebijām attālināti – Rīga taču! Mums skolai tāds kā šefs kora un mūzikas dzīvē bija slavenais diriģents Jānis Dūmiņš. Mūsu skolā viņa vadībā bija koncerti, balles. Dziedājām un spēlēja orķestris. Šie skolas gadi man likās bagāti, piepildīti ar saturu. Kad pēc medicīnas skolas beigšanas notika audzēkņu sadale, es gribēju uz Ogres slimnīcu, bet iedalīja uz Tirzu. Te es atkal kļuvu par aktīvu pašdarbnieci kā daudzi no mūsu darba kolektīva.
Atceros pašu pirmo iespaidu par savu jauno darbavietu: pavārīte Martiņa Kaidaka, kas nes pilnas glāzes ar ķīseli slimniekiem, bija pirmā ko satiku. Laikam jau tas bija labs vēstījums. Mans pirmais darbs bija apgūt patronāžas māsas pienākumus: potēšana, papīru aizpildīšana, mājas izbraukumi, kurās veda šoferītis Elmārs Sirmulis. Arī izbraukumi uz donoru dienām Tirzas, Druvienas un Lizuma pagastos. Arī pašu pierunāja kļūt par donoru. Vēlāk strādāju arī uz dežūrām. Tad vajadzēja apgūt rentgena laboranta darbu, un kursi atkal Rīgā. Patika, kā mums interesanti kursus vadīja profesors Nemiro. Viņš pasniedza arī ārstiem rentgenoloģiju. Atgriezusies Tirzā, strādāju arī par rentgena laboranti pie ārsta Reiņa Bērziņa. Drīz gan mūsu kabinetu kā nemodernu slēdza.
Neaizmirstamas manā darba mūžā bijušas vairākas akūtas situācijas, kad nācās piedalīties pacienta glābšanā pēc bites indes izraisīta anafilaktiskā šoka. Un tā ne vienu reizi vien. Esam izdarījuši arī sirds masāžu un mākslīgo elpināšanu, smagas alkohola intoksikācijas atskalošanu un smagu apsaldējumu kopšanu. Bijušas veiksmes un neveiksmes. Daži gadījumi palikuši atmiņā uz mūžu.
1968.gadā ar Jāni Zakarīti nodibinājām ģimeni, un viņš visu savu dzīvi bija mans sargs un padomdevējs. Lielāko savu dzīves daļu Jānis nostrādāja par mehanizatoru kolhozā “Ļeņina ceļš” Tirzā, bet pēc tam, atjaunojoties Latvijas valstij, sāka darbu Tirzas slimnīcā kā sanitārs un, izmācoties Sarkanā Krusta koledžā, turpināja darbu jau kā māsu palīgs. Viņš bija ļoti atvērts, patīkams un izpalīdzīgs. Slimnieki un kolēģi viņu ļoti atzina un cienīja, vienmēr ļoti gaidīja. Arī es no viņa daudz ko apguvu slimnieku aprūpē. Bieži vien man dzīvē pat šķitis, ka Jānis bija daudz kur gudrāks par mani. Vismaz sadzīvē un attiecībās ar cilvēkiem – noteikti. Dežūrās mēs bieži strādājām kopā.
Arī mūsu meita Aira Tirzas slimnīcā pavadīja daudz savas bērnības laika. Ko tur liegties! Daudzi bērni no mūsu kolektīva uzauguši vecāku darbavietā. Atceros, kā Aira bērnībā imitēja mūsu laborantes Juttas darbu. Viņa spēlējās kā laborante un arī izmācījās par laboranti Paula Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skolā (tagad Paula Stradiņa medicīnas koledža). Šobrīd Aira strādā savā arodā “Centrālajā laboratorijā” Rīgā. Mazmeita Monta beigusi Latvijas Universitāti, tad – Kultūras akadēmiju un apguvusi režisores profesiju. Tagad viņa darbojas kino un reklāmas jomā. Savukārt mazdēls Emīls ir mūziķis un spēlē trombonu. Viņš strādā orķestrī “Rīga” un kā zemessargs aktīvi piedalās Zemessardzes orķestra darbībā. Es lepojos ar savu meitu un mazbērniem! Un man tik ļoti sāp sirds, ka manam dzīves ceļabiedram un vīram Jānim tik pēkšņi bija no mums jāaiziet un viņš nepieredzēja vēl daudzos skaistos mirkļus mūsu meitas un mazbērnu dzīvē.
