III daļa. Atgriešanās un pirmo pārbaudījumu laiks!
1. Kad cilvēks bijis ilgā prombūtnē, izrādās, ka atgriešanās, lai cik tā bijusi gaidīta, ir trauksmes pilna. Kā būs, kad vēršu iestādes durvis nu jau citā statusā? Vai pēc sešu gadu ilgušās trimdas (kā es nosaucu studijas tā laika Ļeņingradā) mani ar sapratni un cieņu Tirzā kā ārsti pieņems? Vai darbinieki, ar kuriem kopā strādāju, atcerēsies labo, kas kopīgā darbā izbaudīts? Vai varbūt būs tieši otrādi? Varbūt nāksies sūri piestrādāt pie sava jaunā statusa? Vai es pratīšu būt ārste tur, kur biju krāšņu kurinātāja un sanitāre, un mazu laiciņu valsts prakses laikā bērnu māsiņa? Tik daudz jautājumu, bet atbildes nav! To rādīs tikai laiks!
Ārsta diploms! Tas izsniegts 1969.gada 26.jūnijā Ļeņingradas pediatrijas medicīnas institūtā. Kā Sprīdītis Kārļa Skalbes pasakā jaunizceptie ārsti – pediatri pārnākam mājās. “Nacionālajiem kadriem”, pie kuriem pieskaitīja arī mūs – 12 no Latvijas komandētos studentus, atgriešanās Latvijā garantēta. Bijušajiem pēterburdziešiem nedraud vissavienības sadale. Mūs darbā nozīmēs Latvijas PSR Veselības ministrija. Likteņi un dzīves ceļi Latvijas studentiem iezīmējušies tik dažādi! Esmu tos apkopojusi grāmatā “Atmiņu atspulgi Ņevā”, kas izdota “Vītola izdevniecībā” 2020.gadā. Tieši šī grāmata ierosināja dažādus atmiņu kamolus pārtīt biežāk un drošāk, lai aiz mums paliek drukātas pēdas, kas liecinātu par laika tecējumu un notikumiem.
Savu studiju laikāesmu nedaudz sekojusi savas dzimtās puses medicīnas norisēm. Slimoja taču arī mani piederīgie un reizēm arī meitiņa Dace, kura dzīvoja pie maniem vecākiem visus manus studiju gadus. Nevaru nosaukt tos Tirzas mediķus, kas te strādājuši manas prombūtnes laikā, tomēr galvenais uzpeld cilvēku un darbinieku atmiņās. Tirzas medicīnas lauciņā daudz kas noticis arī bez manis.
Kā leģendas atnākušas cilvēku atmiņas: pirms Gunāra Jaunzema Tirzā strādājis ārsts Vanagovskis. Viņš bijis ar laringologa prasmēm un izdarījis arī mandeļu operācijas jeb tonsilektomijas, turklāt dažos gadījumos pat pacienta dzīvesvietā. Viņš atmiņās palicis kā vispusīgs, erudīts, pat pārdrošs speciālists. Rakstījis garas medikamentu sastāva receptes. Vietējās aptiekas darbiniekiem grūti bijis uz vietas nodrošināt visas minētās receptes sastāvdaļas. Zāles pēc viņa receptēm bieži gatavotas augstāka līmeņa aptiekās nekā Tirzā. Valdījis teiciens: “Ar garajām daktera Vanagovska receptēm brauciet uz Gulbeni vai citu pilsētu!”
Kopā ar dakteri Vanagovski Tirzā strādājis Imants Krātiņš – jauns akurāts un gudrs savas misijas veicējs. Viņš īrējis istabiņu “Ieviņās” netālu no slimnīcas pie toreizējās Tirzas slimnīcas saimniecības daļas vadītājas Ilgas Ziepnieces. Viņš bijis ļoti sabiedrisks jaunais speciālists. Vienmēr piedalījies slimnīcas kolektīva darbinieku jubilejās, ballītēs. Pie viņa Tirzas upes līcī arī Gulbenes ārsti svinējuši viņa dzimšanas dienu. Kad tika svinēta Tirzas slimnīcas 20 gadu jubileja 1973.gadā, dakteris Krātiņš toreiz jau strādāja Rīgas 6. pilsētas slimnīcā un ar Gulbenes slimnīcas kolektīvu bija sveicēju jubilejas pasākumā. Viņš teicis uzrunu lauku slimnīcas mediķiem un sildījies pie simboliskā atmiņu ugunskura. Tātad viņam bijusi svarīga pirmā darbavieta Tirzā.
No tām norisēm un notikumiem par Tirzas medicīnas attīstību tikai daži paliks vēstures lappusēs. Atmiņu lapas izrādās tik trauslas un laikazoba nesaudzētas! Fotogrāfijas izbalē, daudzie notikumu liecinieki aizsaukti mūžībā. Laika upes aizplūst, un pēc gadiem neizdodas atrast medicīnas darbinieku vārdus aizgājušā laika virpulī.
Kad pēc nelielas atelpas un bezalgas bērna kopšanas atvaļinājuma esmu atkal uz strīpas un ārsta pediatra diploms kabatā, zinu, ka strādāšu savā dzimtajā Tirzā. Te pazīstu katru vietu. Tomēr pastāv bažas, vai pēc institūta beigšanas man būs brīva ārsta vieta. Te manas prombūtnes laikā strādājusi jaunā ārste Lelde Sinuka-Dimdiņa. Viņas izaugsmes sapņi ved uz Gulbenes centrālo slimnīcu. Vai manas zināšanas terapijas nozarē būs pietiekamas, lai varētu no savām kļūdām mācīties, slimniekam nekaitējot?
Izvirzu sev pirmo medicīnisko uzdevumu, kas latīniski skan: “Noli nocere!” (Nekaitē!) 1970.gada 10.janvārī sāku strādāt Tirzas slimnīcā par pediatri un savu pirmo likumu noformēju kā virsrakstu un saukli uz skaidu plāksnes informācijas dēļa. Ko tas nozīmē, to zinu tikai es un varbūt arī otrs ārsts – Gunārs Jaunzems, kuru nāksies iepazīt kā kolēģi un galveno ārstu. Tā nu sanāk, ka mani no Gulbenes rajona centrālās slimnīcas galvenā ārsta Velces kabineta neviens uz pirmo darbavietu nepavada, jo esmu taču Tirzas vietējā meitene.
Manā somā ir galvenā ārsta pavēles noraksts, un es veru atkal tās durvis, kuras neesmu vērusi visus studiju gadus. Todien galvenais ārsts nav uz vietas un man jāiepazīstas ar darbiniekiem pašai. Muļķīga situācija! Dežūrmāsa saaicina todien strādājošos darbiniekus kopā. Ir pazīstamas sejas, ir arī agrāk nesatikti: Imanta Katane – saimniecības daļas vadītāja, medmāsiņas Anna Znote, Lija Zakarīte, Brigita Griestiņa, pavārīte Marta Kaidaka. Feldšere – vecmāte Maiga Nīmande spontāni uzņemas sapazīstināšanas misiju. Esam taču tikušās! Izrādās, mans tiešais priekšnieks dakteris Jaunzems esot apslimis… Vēlāk ar šo viņa “apslimšanu” iepazīstos tuvāk, un tās dēļ man bieži nāksies būt saprotošai. Ir tādas slimības, kuras ne tik viegli padodas ārstēšanai un ik pa brīdim atkārtojas…
Otrā dienā viss ir it kā kārtībā! Ārsts Jaunzems ir uz vietas darbā. Liekus jautājumus viens otram neuzdodam un sadalām darbus: lejā ambulancē strādāšu es, dakteris Jaunzems – slimnīcā un arī dažas dienas nedēļā ambulancē. Ja slimnīcā ārstēšot kādu slimu bērnu, tas attiekšoties uz mani, jo mana specialitāte – pediatrija. Vieglāk slimie bērni netiekot sūtīti uz Gulbenes slimnīcas bērnu nodaļu un ārstēti vai nu mājās, vai Tirzas slimnīcā. Tā atbildība no šīs dienas ir mana rūpe. Kārtību nosaka mans amatā augstākstāvošais kolēģis. Vēlāk gan izrādās, ka man nāksies strādāt arī ar pieaugušajiem terapijas profila slimniekiem arī ambulancē un reizēm pieskatīt kolēģa slimniekus stacionārā. Izrādījās, ka tas pieredzes apguvē būs pat ļoti svētīgi.
Ieņemu savu krēslu ambulancē. Sākas mans darbs! Jau nākamajā dienā uzraksts uz ambulances durvīm vēsta, kādi būs mani un kolēģa darba laiki ambulatorajās pieņemšanās. Medicīnas māsa ambulancē un feldšere ir ar darba pieredzi, un es paļaujos, ka viss notiks saskaņoti. Bērnu kabinetā strādā Sarmīte Sirmule. Ceru, ka labi sastrādāsimies un varēšu arī no viņas pieredzes mācīties! Mana pirmā paciente ir meitenīte Arta Brence no Druvienas pagasta “Grotes”. Tāds vārds ir arī manai jaunākajai meitiņai. To es uzskatu par labu zīmi!
Tolaik nekādi bērna kopšanas atvaļinājumi nebija paredzēti, un mammas tā sauktajā dekrēta atvaļinājumā bija 56 dienas. Visas rūpes par mūsu bērniem atkal tiek uzkrauts maniem vecākiem un vecmammai Zālīšmātei. Viņa daudzus mazbērnus un mazmazbērnus audzinājusi un lolojusi. Lai būtu lielāka drošība tik atbildīgā bērnu uzraudzīšanas darbā, mani vecāki jau pirmās meitiņas Daces pieskatīšanai bija vienojušies ar veco skolas apkopēju Zelmiņu pārnākt dzīvot pie mums uz “Kalnasīļiem”. Zelmiņa piekritusi un savas dienas līdz mūža galam pavada jaunā dzīvesvietā, nosakot: “Mēs gan jau ar Zālīšmāti tiksim galā! Es būšu bērnam pakaļstaigātāja.”
Mūsu vecākā meita Dace jau ir skolniece, un māsas uzraudzīšana pēc stundām viņai jāpieņem kā pati par sevi saprotama lieta. Viņai jākļūst ne tikai par aukli, bet jājūtas arī kā māsai. Ar maziem bērniem viņai līdz šim nav bijusi darīšana. Gadu starpība starp māsām ir deviņi gadi. Labi, ka mūsu bērniem ir vecvecāku mīlestība un atbalsts! Medicīnas profesija nav tas labākais atspēriena punkts personiskajai dzīvei. Vai tad citiem mediķiem bijis vieglāk?
Darba dzīve man uzliek vienu pārbaudījumu aiz otra, un es ik dienas cenšos tikt galā ar visu, ko dzīve piespēlē. Ārsta profesiju esmu izvēlējusies un vienmēr atcerēšos savas pediatrijas pasniedzējas teicienu: “Ja nav galvā, lai ir kaut vai grāmatās!” Medicīnas literatūras esmu sakrājusi jau studiju gados, īpaši savā pediatrijas profilā. Grāmatas ir krievu valodā, un pēkšņi es atjēdzos, ka latviešu mēlē medicīnas terminoloģijas jautājumos nespēju izteikties. Tos es neesmu mācījusies, nav bijusi arī iespēja. Viss krieviski! Pat slimības diagnozes mums vairāk mācīja izteikt krievu, ne latīņu valodā. Reizēm māc tāds izmisums, ka pat nevaldu pār savām emocijām. Kaut vismaz kāda medicīnas grāmata būtu latviešu valodā! Nav!
Un tad vēl papildus stress! Vienu atceros līdz šai dienai. Kādā no pirmajām mana darba dienām no slimnīcas, kas otrajā ēkas stāvā, mani sauc pie telefona, un dzirdu kolēģa it kā satraukto balsi: “Kolēģīt Bērziņa, te bērnam nav elpas! Laikam jātaisa traheotomija! Nāciet!” Zinu, kā tāda procedūra teorētiski būtu jādara – mums to institūtā mācīja kā neatliekamās palīdzības pasākumu. Savā būtībā tā nav tik sarežģīta, kā varētu domāt. Arī neatliekamās palīdzības komplekts, kurš glabājas sterilā metāla kastītē, ir uz vietas. Notirpušām rokām un kājām metos uz otro stāvu, instrumentu komplektu iežņaugusi rokās. Ko es redzu! Dakteris māsu istabā sēž pie rakstāmgalda. Divas glāzes un pudele kristāldzidrā uz galda! Bērnu ar elpas trūkumu neredzu! Vispār slimnīcā ārstējas tikai daži bērni ar saaukstēšanās slimībām. Pēc rīta vizītes pie tiem dažiem bērniem, kas gulēja slimnīcā, nekas neliecināja par komplikāciju draudiem. Vadītājs mani uzrunā, lai nesatraucos, jo viņš tikai pajokojis, lai pārbaudītu manu gatavību akūtai situācijai. Piedāvā sadzert uz iepazīšanos un labu tālāko sadarbību! “Es nelietoju un jums neiesaku!” es saku. Saprotu, ka ar to ir pielikts punkts vai vismaz komats mūsu tālākajai labai sadarbībai un metos no ārsta kabineta ārā. Durvis aiz manis noklaudz nedabiski skaļi. Atgūties no dusmām man uzreiz neizdodas. Nezinu, kā reaģēt, kā rīkoties. Vai mūsu sarunai bija kādi liecinieki no personāla?
(Turpinājums sekos)
