Suiti ir neliela katoļu kopiena luterticīgajā Kurzemē. Suitu kultūrtelpu veido Alsungas novads, Jūrkalnes pagasts (Ventspils novads) un Gudenieku pagasts (Kuldīgas novads). Jūrkalnieki ir maģie jeb mazie suiti.
Suitu kopienu raksturo suitu sievas, spilgti tautas tērpi, suitu valoda, bagātās kāzu tradīcijas, sklandrauši, reliģiskās tradīcijas, gadskārtu ierašas un šajā novadā pierakstītās tautasdziesmas, dejas un melodijas.
Latvijā visatpazīstamākā suitu tradīcija ir burdons – suitu sievu dziedāšana. Tas veidojas, melodijai saplūstot ar fonā vilktu ē-o skaņu. Sevišķi dzirdēta ir suitu sievu apdziedāšanās. Kopumā folkloras fondos glabājas vairāk nekā 50 tūkstoši suitu tautasdziesmu.
Suitu kultūrtelpas pirmsākumi meklējami 17. gadsimtā, kad Alsungas, Jūrkalnes un Gudenieku zemes bija grāfu Šverinu dzimtas īpašums. Lai precētu polieti Barbaru Konarsku, vācbaltu muižnieks Johans Ulrihs fon Šverins pārgāja katoļticībā. Vēlāk viņš ar jezuītu palīdzību katoļticībai pievērsa arī savas zemes ļaudis.
Reliģiskā politika un fanātisms lika pamatus suitu kultūrai, bet radīja arī Šverinu ģimenes drāmu, saspīlējumu sabiedrībā un ekonomisko pagrimumu novadā. Ulriha tēvs katoļticību neatbalstīja, tādēļ dzimtenē dēls varēja atgriezties tikai pēc sava tēva nāves. Tad visus, kas pretojās katoļticībai, no miesta padzina. Luterāņus bija atļauts iekaustīt. Amatnieki un tirgotāji ciemu pameta, saimnieciskā dzīve vēl ilgi nīkuļoja. Johans Ulrihs fon Šverins tika noindēts, kad centās paplašināt katoļu robežas. Suiti noslēdzās savā novadā. Izolēti no apkārt esošajiem luterāņu novadiem, katoļticīgie suiti kopienā saglabāja savu atšķirīgo dzīvesveidu. Tas veidoja arī smalkus radurakstus, kur rads rada galā, jo precības ar luterāņiem ilgu laiku bija stingri aizliegtas.
Mēs suitu dzīvi, tautastērpu un slaveno burdonu iepazīstam kopā ar “Maģajiem suitiem”.
“Maģie suiti”
Etnogrāfiskais ansamblis “Maģie suiti” ir tradīcijām bagāts un nodrošina kultūrvēsturiskā mantojuma – suitu tradīciju vērtību – saglabāšanu un popularizēšanu. Kolektīvs, kuru vada Ilga Leimane, regulāri strādā pie repertuāra pilnveidošanas un dažādošanas un tiek aicināts uzstāties dažādos vietējos, novada, valsts un starptautiskos pasākumos. Ansambļa sastāvā darbojas enerģiskas un atraktīvas dalībnieces, kurām ir liela vēlme dalīties ar savu lielo dziesmu pūru, uzmundrināt līdzcilvēkus, padarot ikdienu nedaudz krāšņāku un dvēselē bagātāku.
Mums stāsta par suitiem, izrāda suitu tautastērpu smalkumus, liek saģērbt vienu no mums suitiski, iedodot daudz dažādu tautastērpa sastāvdaļu. Galvas rota vien ir ko vērta. Lakats uz lakata, kopā trīs vai četri, un katrs jāmāk pareizi uzsiet. Kuģenieks, zīdenis, sviedrauts, linkainis… Krekls, brunči, mauči, saktas, villaine, krāsainās zeķes… Tautastērpa svars kopā esot seši septiņi kilogrami, nav joka lieta tādu nēsāt katru dienu.
Izdziedamies, izvelkam “e” un “o”, saprotams, ka mūsu netrenētās plaušas tik ilgu skaņas vilkšanu bez pauzēm nemaz nespēj izturēt. Pa jokam pakasāmies ar suitenēm, par to saņemot veselu apdziedāšanas dziesmu birumu, visbeidzot atvadāmies un kāpjam Jūrkalnes tautas nama otrajā stāvā, kur izvietojies Vētru muzejs.
Vētru muzejs
Ekspozīcija “Vētru muzejs”, kas vēsta par Baltijas jūras stihijas upuriem, papildināta ar pludmalē atrastajām un no dzelmes izceltajām senlietām. Skaņa un apgaismojums noārda tiltu starp vēsturi un mākslu. Izstādes telpā radīta vide, kas atgādina jūras dzelmi, ļaujot “ienirt” un ielūkoties “nogrimuša vraka” tilpnē.
Vētru muzeja ekspozīciju veido Voldemāra Raina un viņa komandas kolekcija. Sertificēts zemūdens arheologs Voldemārs Rains ir cilvēks leģenda ar 50 gadu pieredzi zemūdens pasaules pētīšanā. Eksponāti ir daudzveidīgi un interesanti, atspoguļo dažādus laika posmus, lielākā daļa priekšmetu atrasti tieši Kurzemes jūrmalā. Vētru muzeja” kuratore ir Voldemāra Raina dzīvesbiedre Inese Helviga.
Apmeklētāji var apskatīt un izjust zemūdens kultūrvēsturisko mantojumu, akcentējot kuģu vrakus, kas atrodas Jūrkalnes krastos. Ekspozīcijā ietilpst nirēju ekipējums un atribūtika, foto un video materiāli no jūras dzelmes, zemūdens atradumi. Ir arī iluminators no tvaikoņa “Saratov”, uz kura pirms 100 gadiem kādu laiku bija spiesta atrasties Kārļa Ulmaņa valdība, lai nodrošinātu mūsu valsts pastāvēšanu.
Tiltiņš pār Kauliņupīti Žibgravā. Foto: no privātā arhīva
Žibgravas dabas taka
Takas nosaukums jau pats par sevi liecina par dabas takas galveno vērtību – gravu, kuras augstums vietām sasniedz 15 metru. Taka pusotra kilometra garumā vijas caur paugurainu meža reljefu gar Kauliņupītes gleznaino, līkumoto krastu. Gravā vērojamas netraucētas dabas norises, un tā saista ar savu pirmatnību un dabas daudzveidību.
Dabas takā sastopami savdabīgi veci koki, avots, dīķītis un tādas aizsargājamas sugas kā spožā skudra, ķērpis kastaņbrūnā artonija un sēne kastaņbrūnā kātiņpiepe. Ik pa laikam uz takas izvietoti stendi ar saistošu informāciju par dabas takā sastopamajiem augiem un dzīvniekiem, lasāmas teikas un mīklas saistībā ar suitu dialektu, uz ko atbildes sniegtas katrā nākamajā stendā.
Pavasarī Žibgravas dabas takā ir īpaši skaisti, jo stāvajās gravās zied daudz dažādu puķīšu, zaļo zaķkāposti.
Kad vēderi sāk kurkstēt, jābrauc uz “Spēlmaņu krogu” blakus esošajā Alsungā “iecirst māgā” tradicionālos suitu ēdienus – bukstiņputru, saldo ķiļķēnu zupu, sklandrausi, maizīti ar īpašo sviestu.
Alsunga
Alšvanga ir sens kuršu ciems.
1372. gadā Alsungā uzcēla četrstūrainu akmens pili, kuru vēlāk papildināja ar apaļiem torņiem. Tajā apmetās Kuldīgas komturam padotais ordeņa fogts. Alsungas viduslaiku pils vairākkārt pārbūvēta un ir saglabājusies līdz mūsdienām.
No 1573. līdz 1728. gadam ordeņa pils piederēja Kurzemes hercogistes maršala Šverina dzimtai. 1567. gadā pirmo reizi pieminēta Alšvangas skola, jo Alšvangas muižas īpašnieks Frīdrihs fon Kanics ir licis uzcelt baznīcu, mācītājmuižu un skolu. 1623. gadā tika celta mūra Alsungas baznīca par godu erceņģelim Miķelim. 1632. gadā katoļticībā pārgājušais Johans Ulrihs fon Šverins uzsāka sev padoto luterāņu iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai. Alšvanga kļuva par visas Kurzemes katoļu centru.
Sklandrausis
Viens no Kurzemes simboliem ir sklandrausis. Tā nosaukumu veido saliktenis no vārdiem “sklanda” un “rausis”. Vārds “rausis” ir viens no senākajiem krāsnī cepto mīklas ēdienu apzīmējumiem, kas pavārgrāmatās attiecināts arī uz cepumiem, atvērtiem pīrāgiem u. c. Tas cēlies no darbības vārda “raust” – apbērt, norādot uz to, ka raušu pagatavošana bijusi ļoti vienkārša: tie ierausti karstos pavarda pelnos vai saraustās krāsns oglēs. Vārds “sklanda” ir sens kuršu valodas vārds, kas nozīmē – žoga kārts, zedeņu žogs, arī slīpa, nolaidena vieta ziemas ceļā. Sklandrausi sauc arī par žograusi un dižrausi.
Jūrkalne
Viduslaikos Jūrkalne tika dēvēta par Feliksbergu, tulkojumā – Laimīgais kalns. Leģenda vēsta, ka kādam kuģim pie šiem krastiem draudējusi bojāeja un kapteinis solījis – ja laimēsies izglābties, šai vietā tas cels baznīcu.
Mūsdienās Jūrkalni zina ceļotāji, arī kultūras un vēstures interesenti. Jūrkalnes vārds skan kopā ar suitu kultūrtelpu, maģo suitu sievām. Ceļa norādēs lasāms, kur pagastmāja, kur bibliotēka, kur tautas nams, kur kara gados latviešu bēgļi cēlušies pāri jūrai.
Šeit vienkopus ir jūra, tās augstie krasti, suitu tērpi un ziņģes, Rīvas dabas taka, vecais koka tilts, ūdenskritums. Jūrkalnes bijušos laikus var redzēt tautas nama Vētru muzejā un bibliotēkas mantu kambarītī.
Jūrkalnes stāvkrasts
Pasaulē populārākais ziņu kanāls CNN apkopojis sarakstu ar 20 skaistākajām vietām Eiropā. Šajā sarakstā iekļauti arī ainaviskie Jūrkalnes stāvkrasti. “CNN Travel” raksta, ka Jūrkalne piedāvā dažādas aktivitātes – paraplanierismu un vindsērfingu, tā ir izcila vieta, kur aizbēgt no ikdienas steigas. Jūrkalnes stāvkrastu medijs dēvē par mežonīgu un vēsta, ka ik gadu Baltijas jūrā tiek ieskaloti vairāki metri. Pludmale ir lieliska vieta saulrietu vērošanai – jo īpaši medijs vilina doties uz šo neskarto dabas vietu vasarās.
— Signe Lūsiņa
