Pauzēju un izliekos, ka nekas nav noticis. Varbūt neviens nedzirdēja durvju aizciršanas troksni? Attiecībās ar kolēģi ir iestājusies sasaluma pauze. Vai darbinieki par šo, it kā smieklīgo notikumu zina?
Tāda ir tā mana ārsta – iesācēja dzīve. Te gribu piesaukt manas vecmammas teicienu, ko viņa lietoja līdzīgās situācijās: “Velc, vilciņ, raudādams! Kam apēdi kumeliņu!” Izteicienam tik dziļš saturs! Kā tad ir, kad vilks velk vezumu kumeļa vietā? Reizēm nākas aizvietot kolēģi darbā. Nezinu, kā rīkoties pareizāk. Ārsta palīga darbu veic arī feldšere Maiga. Laikam jau viņa drīkst izsniegt darbnespējas lapu sasirgušajiem uz dažām dienām. Nezinu! Vēl neko nezinu – ne likumus, ne arī to, kam prasīt padomu. Tomēr ceru, ka viss sakārtosies. Pareizais lēmums man bieži ir izklājies kā gluds tepiķis, un uz to ceru arī šoreiz.
Nevēlos apgrūtināt vecākus ar savām darba “klapatām”. Meitiņas joprojām nav pieradušas pie manas īstās mātes lomas. Cenšos nebūt kā pamāte, bet neizdodas, kā pienāktos mātei. Mātes jūtas garās prombūtnes laikā ir kā sasaldēti ūdeņi. Mātes loma nav mana stiprā puse. Esmu vilkusi kā krievu strūdzinieks savu ģimenes laivu, ejot pa iedomāto krastu.
Vīrs Reinis vēl ir kara dienesta iesaukumā. Viņu iesauca armijā tūliņ pēc Rīgas medicīnas institūta beigšanas 1967.gada 28.jūnijā, kad bija politisko notikumu Čehoslovākijā pagrieziens, un neviens neprasīja piekrišanu tādam solim. Viņa dienests gan bija Latvijā: Rīgā un Paplakā. Apsteidzot laiku, varu pēc dokumentiem konstatēt, ka tikai 1971.gada janvārī viņu pieņem darbā Tirzas lauku slimnīcā par ārstu, un kopš tā brīža esam medicīnas iejūgā un uz atlikušo mūžu šo divjūgu vilksim kopā.
Tirzas lauku slimnīcā ir rentgena kabinets, kuru iegādājies vietējais kolhozs, un tas kalpojis kopš dakteres Tijas Rubažas laikiem. Tiesa – tā ir nemoderna aparatūra, (RUM tipa), tomēr ar to var redzēt cauri audiem un kauliem. Kabinets ir ar svina aizsargsienām, tātad nekaitīgs blakus telpām, un darbs tur notiek tikai pāris reizes nedēļā. Lai ar to strādātu, vajadzīgi attiecīgi kvalifikācijas celšanas kursi. Ir cerība, ka pēc to beigšanas vīrs varēs strādāt arī Gulbenes centrālajā rajona slimnīcā par rentgenologu. Tā jau saka, ka slikts ir tas kareivis, kurš negrib kļūt par ģenerāli.
Arī manā darbavietā viss sakārtojas. Galvenais ārsts atvainojas par to nelielo incidentu, kas starp mums noticis. Viņš neko sliktu neesot gribējis, tikai nedaudz pajokojis. Es arī taisnojos, ka aizsvilos un aizcirtu durvis tā vietā, lai apsēstos un mierīgi atraidītu šādu alkohola apzīmogotu sadarbības piedāvājumu. Aizmirsīsim! Strādājām katrs savu darbu, un es pārliecinos, ka Jaunzems ir labām zināšanām apveltīts kolēģis. Personāls viņam devis iesauku Fidels, laikam jau kādas ārējas līdzības dēļ ar slaveno Kubas prezidentu Fidelu Kastro.
Man, veicot medicīniskos novērojumus viņa pacientu slimības vēsturēs, rodas iespēja uzzināt medicīnisko terminoloģiju latviešu valodā, vērot viņa slimnieku ārstēšanas un atveseļošanās gaitu. Tās man ir mācību stundas, kad strādāju arī ar pieaugušajiem pacientiem un lasu medicīnas terminus latviešu valodā. Personāls dakteri Jaunzemu respektē un laikam ir pieradis pie viņa ieradumiem. Feldšere man palīdz darīt viņa – ārsta darbus.
Es savu priekšnieku rajona galvenajam ārstam neapsūdzu, un man arī neviens neuzdod jautājumus par darbu un sadarbību. Vismaz tad, kad viņš tika atbrīvots no darba (varbūt pēc paša vēlēšanās), es nejūtu sirdsapziņas pārmetumus. Vēlāk uzzināju, ka viņa dzīve nebūt nav bijusi vienkārša. Tālākais daktera Jaunzema dzīves ceļš nav bijis tas gludākais, un tas ir viņa personiskais stāsts, kuru viņš aiznesis līdzi kapā.
Ārsts Jaunzems atdusas Tirzas Kancēna kapos. Tik daudzi mediķi un viņu pacienti te raduši mūžīgo mieru! Vai gan cauri laikiem dzīvi esošie ļaudis bieži piemin mediķus un viņu dzīves, kas ziedotas pacientiem? Tā beidzas mūži un atmiņas nogrimst nebūtībā, ja laikus tās neuzjunda. Otru dzīvi nevienam nav lemts nodzīvot. Tikai ticība, ka esam darījuši visu iespējamo pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanai, palīdz ar optimismu soļot tālāk savā izvēlētajā darbā. Medicīna daudziem ir arī misijas sajūta un mūža aicinājums. To apliecina arī fakti, ka daudzu mediķu ģimenēs arī bērni un mazbērni izvēlas ar medicīnu saistītās profesijas.
2.
„Dzīve tik raiba kā zirga deķis, tik raiba kā dzeņa vēders! Tā teikuši arī senie tirzmalieši, dažādas dzīves norises raksturojot. Labi, ka dzīvei ir daudz krāsu. Mēs savu dzīvi paši krāsojam tādā krāsā, kāda mums ir. Mana krāsu palete darba sākuma posmā bija raiba: klupieni, skrējieni, emocijas un šaubas, taisna ceļa gabaliņi, gandarījuma sajūtas un straujas virzienu maiņas. Nekas dzīvē nenotiek pēc iepriekš izdomāta plāna un medicīnā jo īpaši.
Ar 1970.gada oktobri mani nozīmē par slimnīcas galveno ārsti, un pēc trīs mēnešiem 1971.gada janvārī arī vīrs sāk darbu manas dzimtās puses Tirzas lauku slimnīcā. Kļūstam par sava pagasta ārstiem, un ceļš uz kvalifikācijas paaugstināšanu ir ilgs un grūts. Mācāmies gan no dzīves, gan dažādos kursos. Mani svarīgākie kursi ir 1975.gadā, kad beidzu terapijas kursus. Kad rodas izdevība piestrādāt pie pamatdarba Tirzā, vīrs vairākas reizes nedēļā brauc uz Gulbenes dzelzceļa slimnīcu, kurā arī nepieciešams rentgenologs. Tad viņam kvalifikācijas kursi rentgenoloģijā Rīgā. Atkal velku savu darba jūgu viena. No 1978. līdz 1996.gadam vīrs strādā Gulbenes centrālajā slimnīcā gan par rentgena kabineta vadītāju, gan veic citus darbus, kas saistīti ar viņa profesiju, arī savā laikā tik populāros fluorogrāfa izmeklējumus. Vīra darba sakarā iepazīstu daudzus centrālās rajona slimnīcas darbiniekus, nodibinu labākus kontaktus ar speciālistiem. Mūsu personīgās dzīves peripetijas medicīnā esmu jau aprakstījusi grāmatā “Tikai cilvēki” un “Ārsts dzīves skolā”. Abas grāmatas izdotas vietējā “Vītola izdevniecībā”, un par šīm mūsu ģimenes un profesionālās dzīves norisēm medicīnā var izlasīt minētajās grāmatās.
Padomju laikos lauku medicīnas iestādes, arī Tirzas lauku slimnīca, bija pakļautas Gulbenes centrālās slimnīcas galvenajam ārstam. Medicīnisko dienestu ar atskaitēm, pārskatiem un regulārām galveno speciālistu kontrolēm vadīja organizatoriski metodoloģiskā kabineta (OMK) speciālisti. Te plānoja medicīnas kvalifikācijas paaugstināšanas kursus. Medicīnas darbu laukos uzraudzīja dažādās nozarēs (pediatrijas, infekciju, tuberkulozes, ķirurģijas un citos profilos). Speciālisti zināja mūsu darbu, zināšanu līmeni, un mēs zinājām, pie kā vērsties pēc padoma svarīgos, ar pacientu veselību saistītos jautājumos. Centrālās slimnīcas speciālisti padomju laikos bija tādi kā jauno ārstu darba audzinātāji. Mūsu, lauku mediķu, pirmais un neatliekamais palīgs bija rajona ātrā medicīniskā palīdzība – glābējs, skolotājs un sargeņģelis.
Grūtības sagādāja telefona sakaru ierobežotība. Arī man mājās telefona kabeli ievilka pēc 1974.gada. Tad atkal nācās pierast pie telefona zvaniem, kas atskanēja divdesmit četras stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Vienmēr esam atbildējuši uz visiem zvaniem. Agrāk, kamēr telefona nebija, suņu rejas kaimiņos ziņoja, ka tuvojas kāds pēc palīdzības. Esmu vesta izsaukumā arī ar kāpurķēžu traktoru un motociklu, protams, arī zirga pajūgā. Medicīnas dienesta mašīna vienmēr darba laikā bija braukšanas kārtībā. Vēlāk nopirkām vecu “bobika” tipa savu mašīnu, kas kalpoja, vīra vadīta, nevainojami. Vienmēr sakārtots medicīniskās palīdzības koferītis pie rokas!
Bija tāda kārtība, ka rajona ātrā palīdzība pēc slimnieku zvana brauca tikai uz ļoti akūtām situācijām, rekomendējot vispirms vērsties pie sava ārsta, kas izvērtētu esošo situāciju. Bieži tikām paši galā. Vienlaikus ar lauku mājas iegādi 1973.gadā, ko nosponsorēja vīra radi, rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa ietekmēti, pārsaucām to par “Mūsmājām”. Klāt nāca sadzīviskās “klapatas” un ģimenes dzīves sakārtošana. Bieži pināmies visos notikumos, kā tautā saka, kā vistas pa pakulām.
(Turpinājums sekos)
