Tā palīdzēšot sasildīties. Pats viņš gan tikai mazdrusciņ, jo jāstūrē, bet viņa lai dzerot, kamēr tiek silti.
Vīns, protams, abus satuvina. Atraisās valodas un smiekli, bet īsti silti gan kļūst tikai pēc tam, kad aprunātas visas pieaugušo bērnu nebūšanas un mazbērnu prieki, pašu sirdssāpes, ilgas un cerības. Kad krustcelēs abiem būtu jāšķiras, vīrietis izvēlas būt džentlmenis un piedāvājas sievieti aizvest līdz vecāku mājām. Sieviete pateicībā uzliek roku viņam uz augšstilba, vīrietis tīksmi iestenas, un, pat ja arī viss notiek otrādāk, mašīna iegriežas kādā meža ceļā un uzkavējas tur nepilnas divdesmit minūtes. Īsi pirms šķiršanās vecāku mājas pagalmā, vīrietis izvelk no kabatas divdesmit eiro banknoti un steigā uzraksta tur sava telefona numuru. “Par divdesmit skaistām minūtēm,” viņš smaidot nosaka un atvadās.
* * *
Viņi satiekas pavisam nejauši: Valentīndienā uz ielas uzrunātajām sievietēm puisis (vai varbūt jauns vīrietis) dāvina pārsteigumu – skaisti iesaiņotus saldumus, ziedus un mazas dāvaniņas. Daļa no aplaimotajām sirsnīgi pateicas, daļa – atsakās, bet viena no viņām tik dziļi ieskatās puisim acīs, ka viņš pārtrauc savu skaisto misiju, lai uz karstām pēdām sekotu žiperīgajai brūnacei. Sākumā saruna nevedas, jo jaunā sieviete vēlas palikt noslēpumaina – bez telefona un adreses, bez mājas un skolas, bez draugiem un interesēm. Puisis visādi cenšas atstāt iespaidu, līdz beidzot uzmin liktenīgo kopsaucēju – “Tik-Tok” videorullīši. Jaunā sieviete ieklausās, ieinteresējas un galu galā – ļaujas pierunāties spēlēt galveno lomu īsā filmiņā par visseksīgāko meiteni. Tiesa, viņai ir arī daži nosacījumi – par stundu sava dārgā laika meitene vēlas nieka divdesmit eiro. Puisis šo pretimnākšanu uztver kā spožas izredzes. Sižeta gan viņam vēl nav, bet meitene ir piesolījusies sadarboties.
Viņas īrētais mansarda dzīvoklis izrādās lieliska vieta, ar gaisīgiem aizkariem un interesantām gaismām. Jaunietes caurspīdīgais peņuārs un dārgā apakšveļa pārspēj visas ieceres, un intriģējošs sižets puisim top uz vietas. Vāji slēptā, graciozā auguma aprises, protams, liek strauji augt puiša iekārei, bet – jaunā sieviete turpina palikt neieņemams cietoksnis.
Stunda aizrit kā viens mirklis. Mēģinājumi pieskarties iekāres objekta maigajai ādai beidzas ar neveiksmi. Puisis nevēlas atzīt sakāvi, tāpēc no situācijas ieziet ar “glanci”: uz apsolītās divdesmit eiro banknotes uzraksta frāzi “par seksu”.
– Manā iztēlē tu manās rokās izkusi kā vasks, – viņš piebilst. – Es vēlētos, kaut reiz to varētu piedzīvot īstenībā.
* * *
Viņš vairs nemeklē mīlestību. Sen jau pietiek to liekulīgiem vārdiem saldināto jūtu, kas aptumšo prātu un iztukšo bankas kontu. Četras reizes ļāvies laulību solījumam un par šo upurēšanos samaksājis ne tikai ar savu kapitālu, bet arī ar prāvu nervu patēriņu, viņš vairs nevēlas nekādas saistības. Neveiksmīgā laulību pieredze un visas īslaicīgās attiecības, kas strauji sākušās un ātri beigušās, arī viņam devušas iemeslu piekrist tuvāko draugu secinājumam: visas sievietes ir vienādas!
Māte gan reiz bija likusi aizdomāties, ka nav ko savās likstās vainot sievietes, pats vainīgs, ka allaž izvēlas tik jaunas, naivas un nepieredzējušas, turklāt – izvēlīgas, mantkārīgas un galu galā – liekulīgas. Nez, kāpēc māti tas tik ļoti uztrauca? Vienīgi viņam varētu būt iemesls gausties, ka savas mīkstsirdības pēc kārtējo reiz apsolījis kāzu ceļojumu uz Taizemi vai Bahamām, turklāt – par nepilnu stundu kaisles. Tāds nu viņš bija – savu sirdi (vai varbūt naudas maku?) atdeva tai, kura prata uzminēt viņa vēlmes guļamistabā un pakļauties visām iegribām. Parasti tās bija skaistas sievietes, pašas smukākās, tādas, kurām, no rīta blakus pamostoties, ir, kur acis pamielot: jaunas aktrisītes, iesācējas modeles, glamūrīgas dāmītes ar dārgu meikapu. Kurš gan tādu gribētu dzīt prom, ja reiz pati atnākusi un pielipusi kā slapja pirtsslotas lapa! Māte gan izteicās skarbāk: piesūkusies kā dēle, kas to vien dara, kā pumpē naudu no sveša bankas konta, lai gan īstenībā – viņš jau pats tas devējs. Un kāpēc gan ne, ja viņa sievietes allaž pratušas pateikties tā, kā viņam tīk.
Tāpat māte tika teikusi, ka gultas prieku dēļ ar katru neesot jāskrien laulāties, bet ko lai dara, ja šīs jau pēc pāris nedēļu ilgas pazīšanās plāno kāzas ar dārgām kleitām, ar pāris simtiem izredzētu viesu ekskluzīvās vietās un kāzu ceļojumus uz otru pasaules galu. Galu galā – vai viņam naudas trūkst. Kamēr tēvs vēl kontrolē kopīgā biznesa finanšu plūsmu un regulē sadarbības jomas, viņam par to nav galva jālauza. Māte gan reizēm dusmojas: četrdesmitgadīgam vīrietim beidzot pašam jāsāk rēķināt un domāt, nevis turpināt dzīvot kā lūzerim un sapņot par kārtējo divdesmitgadnieci. Bet – kāpēc gan ne, ja tas spēj sagādāt baudu? Dzīve taču priekš tā ir dota, lai baudītu!
Jauniete, kura sēž autobusa pieturā, izskatās bezgala nomākta un pamesta. Neapšaubāmi skaista. Tāpēc viņš vienkārši nespēj citādāk, kā vienīgi – piedāvāties aizvest. Meitene sākumā tielējas, laikam jau tāpēc, ka vīrietis sen nav pirmā svaiguma modelis, turklāt krietni padrukns, bet tad tomēr pajautā – kurp? Protams, ka pie viņa uz mājām. Tieši tur visas vēlas nokļūt un palikt – viņa pilī un pārticībā.
Cerēto izbrīnu par skaisto mājokli viņš tomēr nesagaida. Varbūt tāpēc, ka viešņa jūtas nogurusi un nosalusi? Pēc piedāvātās aromātiskās vannas, vieglām vakariņām un vīna meitene nedaudz atraisās, kļūst runātīgāka un pretimnākošāka, tomēr no viņa pieskārieniem izvairās. Tāda neuzspēlēta atturība vīrieti sakairina vēl vairāk. Galdā tiek celta vēl viena dārga vīna pudele, tiek izteikti nepārprotami mājieni par viņa iekāri, taču – jau pēc pāris glāzēm viešņa kļūst gluži miegaina… Nē, ļaundaris viņš nav, kaut prātā gruzd kaitinoša doma par netaisnību un nepateicību. Gandrīz aizmigušo meiteni iekārtojis uz viesistaba dīvāna, vīrietis atkorķē vēl vienu vīna pudeli un – dodas uz guļamistabu. Viens. Viņa dzīvē tas ir kas jauns.
Rīts pienāk ar sliktu pašsajūtu abiem. Viņas nelabā dūša izpaužas vannasistabā, viņa – nakts tumsā uzbriedušā vēlmē atmaksāt par veltīgajām cerībām un vilšanos. Kā? Varbūt – ar pazemojumu? Pārtikušam vīrietim, kurš meklē ātras un lētas izpriecas un ir par tām pieradis maksāt, divdesmit eiro ir sīknauda… Šajā piedzīvojumā iegūtā bauda līdzinās sīknaudai. Izņēmis no atvilktnes mazāko banknoti, kāda tur ir – divdesmit eiro, viņš, ilgi nedomājot, uzraksta: par seksu. Lai viņa pamokās minējumos – bija kaut kas vai nebija? Ja nu vecim tāda prakse – iemidzināt un tādu sazāļotu pavest? Viņš īsti nav noticējis meitenes sagurumam, vairākkārtīgām klepus lēkmēm un galu galā aizmigšanai, visdrīzāk – tēlotai. Lai pamokās minējumos un saprot, ka ir palikusi parādā!
Mirkli vēlāk, pie sliekšņa atvadoties, sievietes smaidā viņš tomēr pamana vāju intereses dzirksti un plānotā atturīgā rokas spiediena vietā – ļaušanos apskāvienam. Mirkli palūdzis uzgaidīt, vīrietis uz banknotes pieraksta arī savu telefona numuru. Viņa patiešām ir skaista. Lai domā, ka tas ir avanss… Apdomāsies – atzvanīs.
* * *
Viņi jau sen ir šķīrušies un dzīvo atsevišķi – tā abiem šķiet ērtāk. Izšķīrās mierīgi, bez drāmām un pat bez vētrām ūdens glāzē, jo abi vienlaikus bija nonākuši pie secinājuma, ka tālāk tā turpināt vairs nav jēgas: vienu interesē teātris, otru – dīvāns pie televizora; viņai patīk pastaigas, viņam – garāžas dzelži; viņai garšo piens, viņam – degvīns; viņa naktīs mokās ar bezmiegu, viņš skaļi krāc, tāpēc jau pāris gadus katrs guļ savā istabā. Labs paziņa pirms aizbraukšanas uz ārzemēm vīram bija atstājis sava dzīvokļa atslēgas, un izskatījās, ka paziņa vairs neplāno atgriezties, tāpēc vīram bija, kur aiziet. Kādā rītā, iemetis somā pašu nepieciešamāko, viņš atvadījās, kā iedams uz darbu, un aizgāja. Viņa neraudāja, jo saprata: tā abiem būs ērtāk un mierīgāk.
Tā kā ne viens, ne otrs nesteidzās meklēt jaunu partneri, arī dokumentus sakārtot nebija lielas vajadzības. Varbūt tāpēc abu attiecības tā īsti nebeidzās un ciemošanās vienam pie otra bija normāla būšana. Viņas dzīvoklī reizēm tecēja krāns, viņam savā virtuvē nesanāca tik garšīgs borščs; viņas pagrabam salūza atslēga, viņš savā istabā vēlējās nomainīt jaunus aizkarus; viņa iegādājās jaunus virtuves skapīšus, viņš pie sava loga vēlējās ierīkot puķu dobi… Dzīve turpinājās – it kā kopā, bet ne blakus.
Reiz sieviete nopietni saslima un visa saņemtā alga tika atdota par zālēm. Naudu lūgt bijušajam vīram viņa nevēlējās, bet kaut ko izdarīt par samaksu gan varētu, piemēram, uzkopt dzīvokli vai pagatavot vakariņas, salabot saplīsušās darba drēbes vai palīdzēt pārlīmēt tapetes. Ilgi nedomājot, viņš piekrita, jo sieviešu darbus viņam nudien nepatika darīt, turklāt saprata: viņai vajadzīga nauda. Pārāk daudz maksāt gan arī viņš nevarēja atļauties, bet desmit eiro par katru palīdzēšanas reizi bija pieņemama cena.
Viņa dzimšanas dienā sieviete par mielasta gatavošanu naudu neprasa – tā būšot dāvana, un galds tiek uzklāts patiešām bagātīgs. Arī viņš neskopojas un pēc kopīgi notiesāta vistas cepeša ar plašu žestu galda vidū novieto pudeli vīna. Līdz šim viņa nebija pierunājama uz glāzītes pacelšanu, taču šī ir viņa dzimšanas diena. Drusku jau var, no tā prāts neaptumšosies.
Pēc trešās glāzītes viņam rodas ķecerīga ideja. Izņēmis no maka pāris naudaszīmes, viņš sameklē pildspalvu: uz desmit eiro banknotes uzraksta “par vakariņām”, uz divdesmit eiro – “par seksu”. Viņai, protams, šī nauda noderētu, tomēr pašlepnums liedz uz to pat paskatīties: vakariņas taču bija dāvana, bet sekss… Tāda pačamdīšanās un pabakstīšanās savulaik vien tā bijusi, turklāt tik sen, ka aizmirsies. Vai tāpēc tagad to darīt par naudu? Priekš kam viņam to vajag?
Vīrietim patīk vērot sievietes mulsumu, tādēļ pāris dienas vēlāk viņš vēlreiz abas banknotes noliek bijušās sievas priekšā. Viņa joprojām izliekas tās neredzam, lai gan viņš ievēro: sievietes pierē ievilkusies dziļa grumba. Kaut arī pie sevis klusībā smīnēdams nodomā: ahā, sāk apdomāties – skaļi teikt to neuzdrošinās. Dzīve pierādījusi, ka viņas domām reizēm mēdz būt ļoti neprognozējams lidojums.
Kad vīrietis savu piedāvājumu atkārto jau ceturto reizi, viņa sadusmojas – vairāk gan par to, ka dzīvokli viņa ir sakopusi, vakariņas pagatavojusi, bet tā muļķīgā uzraksta pēc banknoti “par vakariņām” negribas ņemt. Vārds pa vārdam, un izceļas pamatīgs strīds, kā rezultātā sieviete, pamatīgi nokaitināta, no sava telefona kataloga izdzēš viņa numuru un apsola viņa dzīvoklī savu kāju vairs nespert. Savākusi visas savas šurp atnestās mantas, viņa patiešām atvadās ar domu šeit vairs neatgriezties.
Tikai mājās pārnākot un izkravājot steigā samestās mantas, kafijas “preskannā” viņa pamana arī abas aprakstītās banknotes. Nez, pa kuru laiku viņš vēl paspējis uzšņāpt savu telefona numuru? Kurā veikalā gan viņa tādu naudu var rādīt? Vecais muļķis!
Pirmā spontānā doma ir abas banknotes saplēst smalkās drumslās un noskalot tualetes podā, lai neviens pat nenojaustu par viņas kaunu, bet tad prāts atgādina, ka tā tomēr ir nauda… Nākamajā dienā viņa mēģina gan nodzēst, gan nomazgāt uzrakstīto, bet tinte nepadodas.
Desmit eiro banknoti iztērēt izdodas viegli, kaut neērtības sajūta pie kases liek piesarkt vaigiem. Tomēr neviens aprakstīto naudaszīmi nepēta, un tā mierīgi iegulst kases atvilktnītē pie citām līdzīgām. Divdesmit eiro banknotes realizēšanai viņa nespēj saņemties, līdz kādā dienā tā naudas makā ir pēdējā. Arī šai naudaszīmei veikalā neviens nepievērš īpašu uzmanību, un tikai tad viņa saprot, ka bijušā vīra telefona numurs tagad nonāks citās rokās…
(Turpinājums sekos)
