Medicīnas tehnoloģiju attīstība tanīs laikos bija lēna, sevišķi jau laukos. Lielo slimnīcu iespējas bija daudz labākas. Mēs jau tikām saukti par tādām kā priekšējām medicīnas frontes līnijām, lietojot kara laika leksiku. Likās, piemērots bija izteiciens, kas raksturo, tiesa, ar sarkasma pieskaņu, mūsu darbošanos visās medicīnas nozarēs – “plaša profila lauku idiots”.
Tiesu medicīniskais eksperts un patologanatomijas nozare ir atsevišķs dienests, ar kuru esam saskārušies darba gaitās. Ir atmiņu stāsti par patologiem, sava darba entuziastiem, arī Gorinu un Ivaščenko, kuri strādāja Gulbenē un apkalpoja arī Balvu rajona slimnīcu. Ļoti Tirzas slimnīcai trūka tieši mirušajiem piemērotu pagaidu telpu. Iecere par morga uzbūvi neīstenojās, un mirušos lauku slimnīcas eksistēšanas laikā novietoja vienkāršā šķūnī pagaidu zārkā.
Bieži pie mums uz laiku, kamēr nokārtoja sadzīves un juridiskos apstākļus, ievietoja veselus bērnus no tā sauktajām nelabvēlīgajām ģimenēm. Atbildība par šiem bērniem bija pagastam, arodbiedrībai, pagasta partijas sekretāram un, protams, arī mediķiem. Protams, lauku slimnīcās ārstēja slimos ar iekšķīgajām slimībām, bērnus ar klasiskajām bērnu slimībām un smagākām infekcijām. Pēc vajadzības Tirzā ārstējušies ar smagākām hroniskām slimībām un invalīdi. Ārstēšanās laiki nebija ierobežoti, tomēr bieži nācās palielināt slimnieku skaitu slimnīcā pat līdz 36. Tas bija savdabīgs rekords, kad visas agrākās palīgtelpas pārvērtām par slimnieku palātām.
Sakarā ar lielo noslodzi pienācās arī darbinieku jeb štatu paplašināšana. Vieniem pacientiem mūsu slimnīca likās kā “mirstamā māja”, uz kuru sūta, kad nav cerību izārstēšanai vai arī kad nepieciešama slimības simptomu atvieglošana. Tagad to sauktu par paliatīvu jeb slimību atvieglinošo medicīnisko aprūpi. Arī tā bija svarīga un ļoti nepieciešama. Onkoloģisko slimnieku atsāpināšanai slimnīcā bija arī narkotiskās vielas, ar kurām reizēm gadījās mazi pārpratumi. Uzskaite bija stingra.
3.
No 1973.gada, kad iepriekšējā saimniecības daļas vadītāja Imanta Katana aiziet dekrēta atvaļinājumā, par Tirzas slimnīcas saimniecības daļas vadītāju sāk strādāt Rita Ķikule (Klēbaha). Viņas pienesums slimnīcas darbībā bijis nenovērtējams. Pārceļoties no Gulbenes, kur viņa strādāja par ekonomisti Gulbenes sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā, viņai ir zināšanas, pieredze, un citu darbinieku šinī vietā grūti būtu iedomāties. Te viņa nodibina ģimeni, te 100 metrus no darbavietas “Tirzaslejā” viņa dzīvo. Vīrs Andris ir autotransporta uzņēmuma šoferis. Meitiņu Lāsmu uzrauga vīra ģimene. Slimnīcas saimniecības vadīšana ir Ritas rokās, un ārstam atliek tikai uzlikt uz svarīgiem papīriem savu parakstu. Ir saimniecībā daudz vajadzību, daudz prasību no Gulbenes centrālas grāmatvedības, un līdzekļu slimnīcas attīstībai, cik bija, tik bija. Rita emocionāli pastāsta par to tālo laiku, kad sāka pie mums strādāt:
“Ir tik daudz emocionālu un arī smieklīgu stāstu. Sākumā pienu slimnieku uzturam veda ar zirgu. Ir veseli anekdotiski gadījumi par šī darba niansēm. Reiz gadījās ķibele ar ēdienu nēsāšanu pa kāpnēm uz otro stāvu – saplīsa viss, kas uz paplātes bija. Labi, ka nopietni netraumējās sanitārīte Mirdza Svece! Tāds gadījums mums bija tikai vienu reizi mana darba laikā. Jaunu trauku iegāde bija sen nepieciešama. Rankas iecienītajā rūpniecības preču veikalā strādāja “savs cilvēks” – pretimnākošā Antonija, un viss ar viņas gādību bija sadabūjams. Laipna un nesavtīga pārdevēja, kuru cienīja plašā apkārtnē. SES prasības bija augušas, klāt nākušas jaunas prasības. Alumīnija katli, malkas plīts, slimnīcas sakņu dārzs un saimniecība ar cūku nobarošanu joprojām bija aktuāla. Iegādājāmies arī vienu ledusskapis. Kolhoza piena vedējs Šķietniektēvs par mūžīgo padomju laika valūtu “polšu” pieveda pienu līdz pat mūsu iestādes durvīm. Veco zirgu Bangu uzturēt nerentējās, un man kā jau saimniecības daļas vadītājai nācās to nodot attiecīgā iestādē un pievienot “debesu pļavu” zirdziņiem. Bija jākārto tik daudzas saimniecības lietas! Mīkstā inventāra iegāde arī bija problēma. Šo to dabūjām arī no Sarkanā Krusta. Pirmie invalīdu ratiņi un palīglīdzekļi arī bija no turienes.
Pārtikas produkti vietējā veikalā tika ņemti uz rēķina, ko apmaksāja Gulbenes slimnīcas grāmatvedība ar pārskaitījumu. Līdz 1973.gadam par grāmatvedi Tirzas slimnīcā strādāja tirzmaliete Rita Linde. Vēlāk viņa bija viena no Gulbenes slimnīcas grāmatvedēm, ar kuru sadarbojāmies. Divas reizes mēnesī, ņemot darbinieku algas, tika noformēti arī visi citi “papīri”. Vietējā veikalā nebija plašs sortiments: desas divas reizes nedēļā, arī siļķes, konservi bundžās, siers, rupjmaizes un baltmaizes ķieģelītis, “Tautas” kafija un kakao pulveris svētdienas ēdiena bagātināšanai. Ķīselis parasti bija no sausajiem augļiem un slimnīcas ogu krūmiem. Sausie ķīseļi bija jāvitaminizē ar askorbīnskābi, stingri sverot un aprēķinot. Bija arī jau numurētas diētas: I – vieglā ar baltmaizi un piena produktu, XV diēta – parastais ēdiens, arī rupjmaize, parasti gaļas zupas, biezputras un arī desu izstrādājumi.
Produktu iegādes rēķinus vedām uz Gulbenes slimnīcas grāmatvedību. Ziedotie produkti un pašu izaudzētie ēdienkartēs bija jāuzrāda bez cenas. Kartupeļus rakām, kolektīvam talkojot kolhoza tīrumos. Virānē auga brangi burkāni, un sanāca veselīgas piedevas ēdieniem. Protams, rudenī darbiniekiem bija jāatstrādā saņemtā produkcija. Talkas bija jautras, un ugunskurā cepto kartupeļu garša mūžīgā atmiņā!
Gulbenes slimnīcas kasē ņēmām algas darbiniekiem divas reizes mēnesī: avanss – 4.datumā un alga – 19.datumā. Naudas pārvadāšanai bija speciāla soma, kuru ar ķēdīti pieslēdza pie vedēja rokas, aizslēdza ar atslēgu. Viena atslēga palika lielās slimnīcas kasē, bet otra – pie Tirzas slimnīcas galvenā ārsta, kurš atbrīvoja ar otru atslēgu atbraukušo no somas važām. Gribi – smejies, bet tāda kārtība kādu laiku bija! Nekas ļauns ar naudu un vedēju nenotika!
Lai izpildītu ugunsdzēsības dienesta prasības, obligāti bija arī ugunsdzēšamie baloni pirmajā un otrajā stāvā. Obligāti bijis jāiemācās visiem ar tiem rīkoties, bija jāievēro balonu derīguma termiņi, vajadzēja parakstīties par drošības noteikumu zināšanu. Atceros tikai vienu reizi, kad slimnieks bija gultā smēķējis un aizdedzinājis slimnieku skapīša virsmu. Pats slimnieks bija ar sodrējiem nomālējies, un nācās daudz pārmazgāt un tīrīt. Atceros, ka todien dežūra bija Ilzei Šķipsnai. Protams, šis notikums palika starp mums – darbiniekiem. Bija jau klapatas ar smēķējošajiem slimniekiem.
Arī atkritumu savākšana kolhoza laikos nebija nokārtota. Parasti jau tie tika sadedzināti.
Darbinieku parastā pulcēšanās vieta bija virtuvē, kur arī visu pārrunājām. Te notika tādas kā piecminūtes, pasvinēta kāda dzimšanas diena un izrunātas arī nepatikšanas. Pie virtuves durvīm pagasta cilvēki un arī darbinieki nolika produktu, parasti dārzeņu un augļu sūtījumus, neminot, no kā tas ir. Te garšojām dakterim slimnieku atnestās konfektes un izceptos pīrāgus. Dzīvojām kā liela ģimene, un lielu kašķu nebija.”
4.
1978.gads atnāca ar lēmumu, ka jāsarīko Tirzas lauku slimnīcas 25 gadu jubileja. Es prātoju par došanos darbā uz Gulbenes centrālo slimnīcu. Gribu vairāk, nekā lauki spēj man dot. Arī vīrs katru dienu brauc uz darbu Gulbenē. Negribu atkal viena vilkt to plostu, kas saucas “lauku medicīna”. Jubilejas svinēšana būtu tāda kā atsveicināšanās un atskata punkts. Laikam nespēju izturēt lauku medicīnas slodzi. Militārā valodā runājot, reizēm jutos kā tāds dezertieris. “Varbūt arī Tirzas slimnīcai nāks par labu savs cilvēks lielajā slimnīcā,” es sevi mierinu. Arī mums gribējās svētkus, kas spārnotu un uzmundrinātu. Tie satuvinātu lauku slimnīcu un lauku medicīnas iestāžu mediķus ar rajona speciālistiem. Viens tu nekas neesi nevienā nozarē, un tikai kolektīvam ir spēks!
Gulbenes centrālās slimnīcas galvenā ārste Sarmīte Ģērmane atbalstīja mūsu vēlmes, un ar sava kolektīva delegāciju pavasara plaukumā ieradās Lizuma kultūras namā. Bijām saorganizējuši lielu svinēšanu un ballēšanos. Mēs to bijām pelnījuši! Tas bija arī kā rajona medicīnas darbinieku salidojums. Ziedi, apsveikumi, dziesmas un prieks! Daudz kopīgu pasākumu, atrakciju un jaunības neprāta!
Tā kā bija zināms, ka jaunizveidotajā Rīgas Austrumu universitātes slimnīcā “Gaiļezers” notika labāko Latviju medicīnas speciālistu meklēšana, no Gulbenes centrālās slimnīcas bija izraudzīts terapijas nodaļas vadītājs dakteris Uldis Sproģis. Mēs sarīkojām šinī pasākumā svinīgu viņa pavadīšanu. Ja jau uz “Gaiļezeru”, tad noteikti jāpasniedz – gailis! Pietiekami iespaidīgs, baltu spalvu, un, tā kā atrakcija bija uz pasākuma beigām, bija jārūpējas, lai viss notiktu pēc Tirzas labākajām tradīcijām – ar uzrunu, labiem vēlējumiem un dziesmu “Kur tu teci, kur tu teci, gailīti manu!”. Izcili nospēlējām šo mazu mūsu iecienītā daktera aizvadīšanas ainiņu. Izcili lielais svarā un apmēros dziedātājs savu gaiļa mūžu esot beidzis Gulbenes ārsta pannā. Mediķu kolektīvs ilgi atcerējies šo atrakciju. Gaili noskatījām kolhoza putnu fermā, bet līdz “Gaiļezeram” viņš netika… Toties ir fotogrāfijas, kas apstiprina šo svētku svinību faktu.
(Turpinājums sekos)
