4.
„Nebrien ūdenī, ja nezini, cik tas dziļš!” vēsta tautas gudrība. Vai to mēs dzīvē ņemam vērā? Pat neprotot peldēt, no izmisuma, pārgalvības vai ziņkārības mēs bieži metamies ūdenī uz galvas. Tad, kad nāk atziņa, ka nevajadzēja gan lēkt, ir par vēlu… Reizēm nākas pārsteidzīgo soli nožēlot. Tomēr – kas darīts, tas padarīts! Dzīves skola ir vērtīga skola, un bez uzsistiem puniem neviens gudrāks nav ticis. Pieredze nāk ar laiku, un, tikai gadiem ejot, novērtējam riska cenu.
Mesti ir kauliņi! Visgrūtākais ir lēmuma pieņemšana un secinājums – kā būs, tā būs! Braucu darbā uz Gulbeni! Vai esmu visu pārdomājusi un lēmums ir galīgs? Vai tādēļ es mēroju tālos mācību ceļus, lai paliktu visu mūžu mazajā lauku slimnīcā? Par laimi, man bagāžā ir apliecinājums, ka 1975.gadā esmu izgājusi neatliekamās terapijas kursus. Gulbenes slimnīcā strādā kolēģi, no kuriem varēšu mācīties! Man vairs nebūs tas nenormētais un nenormālais darba laiks! Nebūs stresa ik brīdi būt gatavai doties tur, kur mani sauc mans lauku ārsta pienākums un Hipokrāta simboliskais zvērests. Ļeņingradas Pediatrijas medicīnas institūta izlaidumā to nolasīja, un mēs, jaunizceptie pediatri, mutiski korī teicām aiz katras sentences: “Zvēru!” Lai sabiedrībā rastos skaidrība, sameklēju šo seno Hipokrāta zvērestu internetā un dalos ar to, atgādinot, ka tas ir ētiskas dabas traktāts, kas mūsdienās nav jāsaprot burtiski, kā reizēm to uztver mūsu slimnieki, kritizējot un izsakot savas domas zvēresta sakarā.
Vēlos to atgādināt pilnā tekstā, kā to teicis slavenais sava laika korifejs Hipokrāts:
“Es zvēru pie dziedinātāja Apollona, pie Asklēpija, Higiejas un Panakejas, pie visiem dieviem un dievietēm, viņus par lieciniekiem piesaukdams, ka šo zvērestu un šo rakstveida apņemšanos izpildīšu, cik manas spējas un saprašana atļauj.
Savu skolotāju, ārsta mākslas iemācītāju, es cienīšu tāpat kā savus vecākus, dalīšos ar viņu dzīves grūtībās un nepieciešamības gadījumā palīdzēšu viņam viņa vajadzībās, viņa pēcnācējus uzskatīšu par saviem brāļiem un, ja tie vēlēsies mācīties ārsta mākslu, iemācīšu to bez atlīdzības, bez līguma. Pamācības, mutvārdu stundas un visas pārējās zināšanas es nedošu nevienam citam kā vien saviem dēliem, sava skolotāja dēliem un tiem mācekļiem, kas pēc medicīniskā likuma saistījušies ar līgumu un zvērestu.
Slimniekiem, cik spēšu un pratīšu, es došu tikai labas pamācības, kas nestu svētību un nedarītu viņiem nedz netaisnību, nedz ļaunumu.
Nevienam, kas to lūgs, es nedošu nāvējošas vielas, nedz arī došu padomu, kā īstenot šādu nodomu. Tāpat nedošu nevienai sievietei līdzekļus augļa nodzīšanai.
Savu dzīvi un ārsta māku es saglabāšu tīru un neaptraipītu.
Es nekad neoperēšu akmens slimniekus, bet ļaušu to izdarīt šīs mākslas pratējiem.
Lai es ietu kādā namā iedams, es tur iešu tikai slimnieka labuma dēļ un izvairīšos no tīša ļaunuma, kaitēšanas, īpaši no mīlestības lietām ar sievietēm un vīriešiem, ar brīvajiem un vergiem.
Ja man ārstējot vai neārstējot gadītos redzēt vai dzirdēt par cilvēku dzīvi kaut ko, kas nevienam nebūtu jāzina, es par to klusēšu un, glabājot noslēpumu, nekad nevienam to neteikšu.
Ja es zvērestu stingri pildīšu, tad lai man tiek piešķirta laime dzīvē un darbā un slava laiku laikos pie visiem cilvēkiem!
Bet tam, kas zvērestu pārkāpj vai nepatiesi zvēr, lai notiek otrādi!”
“Plaša profila lauku idiots”, kā es sevi saucu, dodas tālēs zilajās. Vēl gan nav ne jausmas, cik zilas tās ir. Turpmāk tikai suņu rejas kaimiņos man atgādinās par to nastu, kuru esmu nolikusi malā. Rejiet, kaimiņu sunīši, un tas uz mani turpmāk neattieksies!
Tirzas slimnīcas 25 gadu jubilejas pasākumā saņēmu no rajona slimnīcas galvenās ārstes Sarmītes Ģērmanes uzaicinājumu, ka man piemērota vieta rajona centrālajā slimnīcā atbrīvojusies. Esot vakance – galvenā ārsta vietniece organizatoriskajā darbā. Iepriekšējā galvenā ārsta vietniece Mollija Spēkaine iesniegusi atlūgumu. Par labu manai darbavietas maiņai bija arī tas, ka vīrs katru darbdienu braukāja uz darbu Gulbenes slimnīcā. Viņa darbavieta pēc rentgenoloģijas kursu beigšanas bija stabila, un garantija aiziet 50 gadu vecumā pensijā. Par to mēs vēl gan nedomājām!
Meitas, kā jau tas no laika gala mūsu ģimenē bija iegājies, vecvecāku pajumtē. Dace beidza Lizuma vidusskolu un posās studēt Rīgas Medicīnas institūtā. Jaunākā Arta jau skolniece Tirzas pamatskolā, kur strādāja mani vecāki. Izejamās dienās būsim kopā savās “Mūsmājās”. Tur nodzīvoti jau pieci gadi, bet sava ligzda gan joprojām tāda kā žagatām – bez stingra pamata… Sadzīviskās lietas un ērtības mums nekad nav bijušas prioritāte.
Protams, lai stātos jaunajā darbā, atkal būs kursi un šoreiz divu mēnešu garumā Minskā. Krievu valoda mani nesatrauc, tā man joprojām kā otrā āda. Minska gaida mūs – galveno ārstu vietniekus – no visām padomju valsts malām. Kad es vēl Minskā tikšu, ja ne kursu laikā!
Mans bijušais darba kolektīvs Tirzas lauku slimnīcā mani sirsnīgi pavada: Rita Ķikule, Lidija Bicāne, Brigita Griestiņa, Lija Zakarīte, Maiga Nīmande, Sarmīte Sirmule, Anna Znote, Marta Kaidaka, Jutta Grambega, Velta Vīcupa. Daudzi bijušie pacienti māja man sveikas. Mūsu jaunākais darbinieks Jānis Bežans tiek iesaukts obligātajā karadienestā. Viņš bija izpalīdzīgs un atsaucīgs zēns. Reizēm gan grēkoja, atnesot kādu aliņu slimniekiem. Un neba nu viņš vienīgais, kurš pildīja slimnieku pasūtījumus veikalā. Atceros arī mūsu otro puisi – Jāni Pinku – druvēnieti, kurš bija kara komisariāta atkomandēts veikt tā sauktajā alternatīvajā dienestā slimnīcas sanitāra pienākumus. Viņu bieži kontrolēja militārie darbinieki un izvaicāja arī mani par darba disciplīnas ievērošanu. Kādu laiku strādājis arī Pēteris Znots.
Ceru, ka maniem bijušajiem darbiniekiem nav bijis daudz pretenziju par manu jaunizceptā ārsta darba stilu un rakstura izpausmēm. Ir daudzi galvenie ārsti, kuri bijuši Tirzas slimnīcā pirms manis un arī būs. Šķiroties mēs neraudam ne prieka, ne bēdu asaras. Varbūt kāds arī cer, ka savs labums tiks arī viņiem, kad no rajona atbrauks pazīstama revidente – savs cilvēks. Mans lozungs šinī laikā bija: “Stulbeni, brauc uz Gulbeni!” Atskaņas labi sarīmējās, un tā arī bija īstenība: zaļš gurķis biju un nekādas augstās gudrības ne medicīnā, ne administratīvajā darbā nezināju.
1978.gadā ar galvenās ārstes pavēli mani pārceļ darbā uz Gulbenes rajona slimnīcu. Manā vietā atnāk jaunā daktere Lelde Sinuka (Dimdiņa), par kuru darbiniekiem bijušas labas atmiņas. Kolektīvs gājis pie viņas ciemos uz dzīvokļa iesvētīšanu “Tirzmalās” daudzdzīvokļu mājā. Dakterei bijusi arī laba sadarbība ar rajona jaunajiem ārstiem. Viņi bieži viesojušies Tirzā pie kolēģes Leldes, rīkojuši pasēdēšanas un ballītes. Sevišķi labi jaunā daktere sapratusies ar feldšeri Maigu Nīmandi. Kurš no ārstiem gan nebija no viņas mācījies dažādus medicīniskus un sadzīviskus knifiņus!
Pēc divu mēnešu kursu beigšanas Minskā – jaunu organizatorisko prasmju teorētiskas apgūšanas, dodos uz jauno darbavietu – Gulbenes slimnīcas administrācijas ēku, kur mani sagaida pieredzējuši statistiķi un skrupulozi sava uzdevuma veicēji. Atceros kadru inspektori Maiju Brūveri, Brigitu Dartau, vēlāk arī Maiju Markevicu. Vairāki uzvārdi jau piemirsušies, un tikai apdzeltējušas fotogrāfijas atsauc viņu veidolus. Priecājos par viņu sniegto pozitīvo atbalstu!
Darba gaitā uzzināju savus darba pienākumus Gulbenes rajona slimnīcas un lauku medicīnas iestāžu ģeogrāfisko atrašanos. Tikai pamazām es apjautu, cik viss statistikas darbs ir sarežģīts, un arī to, ka papīrs panes visu, ka padomju laikos katram nākamajam darba rādītājam jābūt labākam par iepriekšējo. Tā jāpierāda sava izaugsme un gatavība “jaunām darba uzvarām”. Iemācījos, kāds ir “griestu vidējais rādītājs” un kā tas rodas.
Pēc trijiem mēnešiem izbaudīju, ko nozīmē pieņemt gada atskaites no katras lauku medicīnas iestādes un vest tās uz Veselības ministriju Rīgā. Kā tikai ar skaitāmajiem kauliņiem varēja to visu apstrādāt! Arī Veselības ministrijā nebija nekādu īpašu aparātu, ar kuriem veikt matemātiskās darbības. Kā man izdevās atskaitīties un palikt ar veselo saprātu, līdz šai dienai nesaprotu. Turklāt arī vidusskolā es nebiju nekāda skaitļu teicamniece. Dažādu sakritību dēļ gan noklausījos augstākās matemātikas kusu studiju laikā. Pateicoties Metodiskā kabineta darbiniekiem, viņu pieredzei un zināšanām, viss atskaitēs notika gandrīz bez aizķeršanās. Pēc kāda mēneša ar sirds drebēšanu saņēmu ziņu no Veselības ministrijas, ka Gulbenes atskaites pārbaudītas un skaitās nodotas. Jauns gads nāca ar jaunu darba prasmju pielietošanu plašajā rajona medicīnas laukā. Pielaidu arī dažādas kļūdas attiecībās ar slimnīcas administrāciju. Biju par jaunu gados, lai nekļūdītos ētikas jautājumos.
Jaukākais manā darbā lielajā slimnīcā bija personīgie kontakti ar rajona slimnīcas personālu. Iepazinu arī visus lauku mediķus un viņu darba apstākļus. Centos, cik spēju, nebūt priekšniece, bet gan palīgs statistikas teorijā un saprotošs kolēģis, kas nerājas, nekomandē, bet izskaidro. Nekaunējos atzīt daudzu medicīnas uzstādījumu nezināšanu. Bija arī patīkami notikumi, kurus pārrunāt ar kolēģiem, kārtējās pusdienas maltītes baudot Prettuberkulozes dispansera ēdamtelpā. Tikāmies arī neformālos pasākumos ārpus darba. Iepazinu rajona slimnīcas nodaļu vadītājus, vecākās nodaļu medicīnas māsiņas un personālu.
Katru darbdienas rītu piedalījos tradicionālajās medicīnas darbinieku “piecminūtēs”. Tās pavēra kā aizkaru manā saprašanā par pilsētas slimnīcas dzīvi. Ar ārstiem, kuri toreiz strādāja rajona slimnīcā, sadraudzējos, un tas veldzēja manu dvēseli: Uldis Sproģis, Rita un Pēteris Skrastiņi, Ērika Balode, Jūlija Landsmane, pediatre Mūrniece, Māris Skuja, Velta Lugūze, Anže un daudzi citi. Tad arī jaunpienākušie ārsti Alise Bērziņa, Ruta un Aivars Kalniņi, Lilita Malaha, Pēteris Kučiks. Daudzu ceļi drīz aizvijās pa augstākiem karjeras pakāpieniem.
Sastapu epidemiologu saimes ārstus Edvīnu un Jekaterinu Turkus, par kuriem ļoti pozitīvi izteicies mūsu novadnieks un politiķis, 6.Saeimas deputāts, un sabiedriskais darbinieks Raitis Apalups manā iepriekš apkopotajā grāmatā “Atmiņu atspulgi Ņevā”. Ar viņa piekrišanu citēju viņa teikto par ārstiem Gulbenes pusē, kuri palikuši vēsturē kā sava darba entuziasti: “Savā laikā mūsu novadā un visā Latvijā daudzi godam pildījuši uzticēto mediķa misiju, bijuši tautā cienīti, lai kādās augstskolās izglītību ieguvuši… Tie bija Aksels Zvaigzne, Ādolfs Odītis, Elza Preimate, Sarmīte Ģērmane, Ēvalds Ezerietis, Ilmārs Lazovskis, Nikolajs Velce, Jānis Vadzis. Uz viņu dzīves un profesionālisma pjedestāla iedvesmojās un pakāpās arī mūsu novada sanitārais ārsts Edvīns Turks, kurš izglītību guva Ļeņingradā.
(Turpinājums sekos)
