Edvīna Turka dzīves ceļš sākās 1942.gada 8.martā Dzelzavā darbīgajā un inteliģentajā Ādolfa un Antonijas Turku ģimenē. Bija vācu okupācijas laiks ar saviem traģiskajiem vēstures nospiedumiem. Arī abu māsu Ineses un Rasmas šūpuļi kārti Turku ģimenes celtajā ģimenes mājā pagasta centrā. Skolas gaitas Edvīnam sākušās vietējā Dzelzavas skolā. Izcils sportists un dabas pētnieks 1956.gadā turpina izglītību tolaik prestižajā Cesvaines vidusskolā. Un vai kāds brīnums, ka 1974.gadā tieši Pēterburga kļūst par nākamo studiju vietu? Pēc studijām Edvīns kopā ar mīļoto sievu Jekaterinu (arī sanitāro ārsti) atgriežas Latvijā. Arī viņš – tā sauktais nacionālais kadrs, pēc institūta beigšanas nav pakļauts Vissavienības sadalei. Viņu Veselības ministrija norīko par Sanitāri epidemioloģiskās stacijas (SES) vadītāju Gulbenē. Kolektīvs ir liels – ap 30 sanitārajā dienestā strādājošo. Gulbenē uzceļ tolaik ļoti modernu un ar labu un modernu aparatūru aprīkotu ēku. Paplašinās darba apjoms, aptverot arī Alūksnes, Balvu un Madonas rajonus. Edvīns ir korekts, prasīgs un ļoti cilvēcīgs sava kolektīva vadītājs. Lielu satricinājumu un stresu nācās piedzīvot, kad pēc norādījuma no “augšas” nācās samazināt darba kolektīvu… Piezagās bez jelkāda brīdinājuma ļauna slimība, kuras dēļ nācās aiziet no darba un cīnīties ar strauji progresējošo kaiti. Ģimene nolēma doties uz Vāciju, kur jau dzīvoja un strādāja abas meitas. Vācijā tika dotas cerības uzvarēt slimību… taču tās nepiepildījās. Gulbenes kapos atzīmēta Edvīna pēdējā atdusas vieta. Ir aizgājis aizsaules ceļos Latvijas dvēseles tīrradnis un patriots…”
Par Gulbenes SES darbiniekiem palikušas gaišas atmiņas ne tikai man personīgi, bet arī rajona mediķu saimes vairākumam. Cilvēcīgi, sirsnīgi un saprotoši!
Raitis Apalups labi pazina Lizuma pagasta feldšeri Markevicu. Viņus abus – Maiju un Zigudru – pacienti gandrīz vai dievinājuši. Savas atmiņas par Zigurdu viņa rakstītajā: “Mums katram ir tādi tuvi un mīļi cilvēki, kurus arī pēc viņu aiziešanas Mūžībā paturam savā sirdī. Man, nešaubos, ka arī daudziem citiem, īpaši jau lizumniešiem, tāds ir Zigurds Markevics. Ikdienas sarunās viņš mums bija Zigis, Trakozigis, Dakterzigis. Tas vistiešāk izteica viņa ieguldījumu lizumniešu mūžu sardzē. Būdams ar medicīnas feldšera izglītību, viņš slimības diagnozes noteikšanā reizēm pārspēja pat diplomēta ārsta prognozes. Ar savu pieredzi un atsaucību, sirsnību un cieņu pacientu vidū viņš ieguva autoritāti, kura nav aizmirsta vēl daudzus gadus pēc viņa došanās mūžībā. Viņu piemin daudzās lizumniešu ģimenēs, noliek ziedus viņa atdusas vietā Sila kapos. Par šo tikpat kā Lizuma svētvietu visvairāk rūpējusies Anna Zemņecka un Velta Ivanova, pieminot viņa darbu sabiedrības veselības labā. Zigis vienmēr atrada laiku steigties pie slimniekiem. Viņa uzmundrinājums sarunā ar slimniekiem liekas, ka bieži pastiprināja medikamentu iedarbību. Humors un optimisms deva jaunus spēkus. Viņa jaudīgums izpaudās arī kā dziedātājam korī, medību kolektīvā un Zigurds vienmēr bija interesants sarunu biedrs. Ik pēc pieciem gadiem 22.septembrī Zigurda Markevica apaļās un pusapaļās piemiņas jubilejās ar ziedu veltēm un atmiņu stāstiem, svecīšu spožuma atblāzmā atceramies viņa mūža devumu.”
5.
Saka, ka suni peldēt varot iemācīt, to uzreiz iemetot ūdenī. Dzīvošanas instinkti sunim esot tik izteikti, ka māksla peldēt uzreiz rokā: tikai kustināt kājas un turēt galvu virs ūdens! Varbūt kucēnam peldēt pat iepatiksies un nākamajā izdevīgā brīdī tas pats brīvprātīgi lēks ūdenī? Cilvēks gan nav kā kucēns, tomēr tautā valda šī pamācība: respektīvi – ja vajag peldēt, tad ļaujies un tici, ka dzīvības instinkti arī iznesīs krastā, ja arī Visaugstākais spēks palīdzēs.
Visgrūtākais, ar ko nācās sastapties Gulbenes rajona slimnīcā, bija dežūrārsta pienākumi dažas reizes mēnesī visā lielajā slimnīcā. Es jau no atbildības sajūtas un nedrošības trīcēju pirms pulksten 22.00, kad nācās apstaigāt visas slimnīcas nodaļas un pārliecināties, ka nekādu satraucošu gadījumu nav. Dziļi uzelpoju, ja viss bija mierīgi. Naktsmieru ilgojās katrs darbinieks un slimnieks. Tikai ne es – dežūrārsts! Man to mieru neizdevās piesaukt. Dežūrārsta guļasvieta bija terapijas nodaļā. Ja juties pārliecināts, ka tevi neviens nemodinās, liecies uz auss! Ak, mans trauslais miegs un ieklausīšanās katrā sīkākajā troksnītī! Satraukums, ka vērsies durvis un mani aicinās uz kādu no nodaļām! Bija noteikta kārtība, ka mājās dežurējošajam speciālistam (terapeits, ķirurgs u.c.) pakaļ uz dzīvokli brauc ar ātrās palīdzības mašīnu. Šim izsaukumam bija jābūt stingri dežūrārsta pamatotam. Izlikties zinošākai, nekā biju, nekad neuzdrīkstējos un pārdroša savās darbībās arī nebiju. Ierastajās rīta “piecminūtēs” bija patīkamāk uzklausīt kolēģus, nekā pašai ziņot par dežūras notikumiem. Mācījos no kolēģiem, un mana saprašana un zināšanas paplašinājās. Dzīves skola ir vislabākā no laika gala. Arī man! Nekādu augstprātību no pieredzējušajiem kolēģiem neizjutu. Vēlāk, kad biju apmeklējusi vēl dažus kvalifikācijas paaugstināšanas kursus (terapijā, psihiatrijā), jutos labāk. Pieredze nāca pakāpeniski ar laiku. Tagad apskaužu tos jaunos ārstus, kuri izbauda ārsta – rezidenta iespējas vairāku gadu garumā pēc institūta beigšanas. Manu laiku ārstiem tādas iespējas nebija paredzētas. Ja nu izcils tā sauktais darba audzinātājs, kolēģis.
Jaunajā amatā Gulbenē man vispatīkamāk bija izbraukt uz lauku feldšeru punktiem un ambulancēm, kur mierīgā atmosfērā varēja iepazīties ar medicīnas problēmām. Kopā analizējām medicīnisko palīdzību uz vietas un tā atspoguļojumu dokumentos. Dokumentētais taču tajos tālajos laikos skaitījās kā akmenī iecirsts. “Bez papīra tu esi nekas, bet ar papīriem – cilvēks!” tāds bija toreiz spārnotais izteiciens. Tiesa, krievu valodā tam ir citāda pieskaņa.
Centos būt kā konsultants, bet ne soģis un viszinis. No daudziem lauku mediķiem varēju mācīties. Toreiz jau nekāda dižā inventāra feldšera darba kabinetā nebija: asinsspiediena mērāmais aparāts un fonendoskops, sterilizators un neasu adatu šļirces, zīdaiņu svari, ginekoloģiskais krēsls un daži instrumenti. Tad svarīgas bija slimnieku ambulatorās kartiņas, kurās ierakstīja pacienta sūdzības un rādītājus. Vēlāk šīs kartiņas nonāca arhīvā. Lauku medicīnas iestādēs obligāti bija arī nepieciešamie medikamenti neatliekamajai palīdzībai, šoka paketei, sterilais materiāls pārsiešanām un pirmajai palīdzībai, spirts instrumentu un virsmu dezinfekcijai. Medikamentus atgādāja no aptiekas. Vēlākos laikos bija aptiekas punkts – zāļu skapis, kur slimnieki pirmās nepieciešamības zāles nopirka uz vietas. Tās aptiekās iegādājās punkta vadītājs.
Viens no pirmajiem feldšeru punktiem, kuru apmeklēju kontrolieres statusā, bija Druvienā. Ilgus gadus tur strādāja Emma un Oļģerts Šabraki. Otrā mājas galā bijis arī dzīvoklītis. Šabrakkundze – vecmāte, vīrs pildījis arī apkopēja darbu, tirgoja atvestos medikamentus, kurinājis telpas. Šabraki bijusi pacientu augsti novērtēta ģimene.
Te “Ezerkalnos” strādājusi arī Larisa (Rakicka) Zvirgzdiņa. Feldšerpunkts pagastā sabijis četrās vietās un vēl tagad pastāv bijušās pamatskolas telpās, kur likvidētajā Druvienas skolā izveidots Latviskās dzīvesziņas centrs. Druvēniešus no laika gala es vērtēju kā dzīvesgudrus – kā paraugcilvēkus. Tāda ir arī pacientu vērtējumā feldšere. Larisīte – tā viņu mīļi iesaukuši. Viņa bijusi “meitene ar kallu ziediem”, kā dziesmā dzied. Larisa ar smaidu atceras, ka pirmajā darba dienā pirms vairāk nekā 40 gadiem pacients Peipu Jānis atnācis viņu apsveikt pirmajā darba dienā ar šiem krāšņajiem ziediem un noteicis: “Būs tev viss labi!” Arī pacients Egils Zviedris jokojot teicis, ka nācis raudzīt, vai meitene brīva vai jau apgredzenota. Druvēnietis Guitātēvs, ziedu audzētājs, aizvien Larisu apbalvojis tieši ar paša audzētiem kallu ziediem.
Ar labvēlību bieži Larisa sagaidīta pie pacienta gultas mājas vizītēs un patronāžās pie zīdaiņiem ar roku mazgāšanai noliktu spodru bļodu, ziepēm un Druvienā austo tautisko linu dvieli. “Dakterīte Larisiņa” pa reizei cienāta ar pusdienām, un vienmēr uzklausīti viņas dotie medicīniskie padomi. Viņa uz brīvprātības principiem sniegusi senioriem arī elementāru friziera palīdzību. Tanīs tālajos laikos pacienti ar cieņu izturējās pret mediķiem, un tas vienmēr noritējis savstarpēji.
Feldšeru punktā bijis kādu laiku arī stomatologa pieņemšanas stūrītis, kurā praktizējusi Mārīte (Dimante) Veigule. Viņa ilgāku laiku strādāja arī Tirzas ambulancē labāk aprīkotos darba apstākļos kopā ar palīdzi – sanitāri Irēnu Līdaku, pēc tam Antra Skudra. Stomatologa palīdzība vienmēr bijusi ļoti pieprasīta, un zobārsts no laika gala bijis tas ārsts, no kura visvairāk baidījušies, sevišķi jau bērni.
Valdības uzstādījums bija pietuvināt tuvāk tautai visa veida medicīnisko palīdzību: speciālos medicīnas darbinieku izbraukumos vienlaicīgi ar fluorogrāfa autobusu, bija arī klīnisko analīžu veikšana, sieviešu apskates. Izbraukumos piedalījušies arī rajona speciālisti. Tad sekoja profilaktisko apskašu izvērtēšana un analīze, rādītāju ievadīšana perfokartēs (robiņu izgriešana statiskās kontroles atvieglošanai). Skaitļi, procenti, sociālistiskās sacensības vimpeļu piešķiršana par labākajiem sasniegumiem metodiskā kabineta, tātad manā, ziņā.
(Turpinājums sekos)
