Larisa emocionāli pastāstīja par vairākiem notikumiem, ar kuriem toreiz darba gaitu sākumā saskārusies. Viņa rūdījusies ne tikai profesionālajā darbā, bet dzīvē nācies pārvarēt arī personiskās problēmas un ugunsgrēku. Tikai apkārtējo cilvēku atsaucība un palīdzība paglābusi no izmisuma un atkal likusi smaidīt. Vīra Aināra spēcīgais plecs arvien bijis laikā.
Reizēm Larisa satiekot cilvēkus, kuru bez viņas nebūtu vairs šinī saulē, un sajūtot īpašu gandarījumu, kas nav svešs daudziem mediķiem, kuri spējuši izraut no nāves ķepām cietušo vai smagi slimo. Bieži tas bijis arī komandas darbs. Bijuši arī smieklīgi notikumi. Viens no tiem bijis arī Larisas darba sākuma posmā. Toreiz bijusi alkoholisma apkarošanas kampaņa un katru rītu pie viņas uz darbu nākuši atlasītie “dzērājvīriņi” (kādi seši vai septiņi), lai, saņemtu tabletīti pret alkohola atkarības izpausmēm. Šo procedūru organizējusi un medikamentu nodrošinājusi tolaik rajona narkoloģe. Vai īsās kampaņas laikā izdevies kādu atgriezt uz atturības ceļa, neesot gan ziņu (ārstēt alkoholismu kā slimību apsveicama un ievērības cienīga rīcība arī šodienas skatījumā).
Tagad, saskaroties ar medicīniskās palīdzības un arī skolu “optimizāciju”, droši vien Druvienas pagastā, kurā esot tikai 460 iedzīvotāju un 101 bērns, nāksies aizmirst par ārsta palīgu nodrošināšanu Latvijas laukos. Kad Larisa devās dekrēta atvaļinājumā, es un bērnu māsiņa Sarmīte Sirmule braukājām viņu aizvietot. Labi iepazinām Druvienas cilvēkus, arī kolhoza priekšsēdētāja Daiņa Birņa un celtnieku brigādes Dūrīša atsaucību Tirzas slimnīcas remonta veikšanā.
Sen jau slēgts arī Virānes feldšeru punkts un pasts, arī veikals. Savās atmiņās virānieši aizvien piemin savu iemīļoto feldšerīti – savu saulīti Margaritu Puteni, zinošu un izdarīgu feldšeri, kura strādāja arī Gulbenē slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Arī viņas meita Māra gājusi medicīnas darbinieku pēdās un sekmīgi darbojas Gulbenes novada medicīnas laukā.
Lai rastos pilnīgāks iespaids par to laiku medicīnas nostādnēm un pacientu medicīniskās izglītošanas iespējām, pāršķirstīju tajā laikā populāro žurnālu “Veselība”. Žurnāls bija ļoti iecienīts. Daudz te izteiktu pateicību dažādām medicīnas darbinieku kategorijām, sākot ar lielo pilsētu ārstiem un speciālistiem un beidzot ar pateicībām lauku mediķiem.
1979.gada 7.numurā rakstīts: “No sirds pateicos Gulbenes rajona centrālās slimnīcas ārstam R.Melbiksim par man veiksmīgi izdarītu operāciju un ārstēšanu! Lai viņa rokās vienmēr būtu tāds vieglums, kas atņem sāpes un dod spēku dzīvot! Paldies, nodaļas personālam par aprūpēšanu! R.Vītols.”
Papētot žurnālu, secināju, ka medicīnas līmenis Latvijā bijis gana plašs, tomēr arī ļoti politizēts. Te zinātnieku pētījumi un atziņas, slimību apraksti dāsni sazarojušies un veduši medicīnas progresa virzienā. Žurnālā daudz arī Arņa Vīksnas – medicīnas vēstures pētnieka – materiālu. Atradu arī narkologa Jāņa Strazdiņa pārdomas un pamācības par hronisko atkarību ārstēšanu. Atziņa, ka var izārstēt tikai katru ceturto no atkarībām cietušo, neaicina uz pozitīvismu arī šodien. Kā izķert no sabiedrības nelaimīgos cietējus slimības sākuma stadijās un kā panākt pacientam savas atkarības atzīšanu? Ieteiktu katram interesentam par medicīnas vēsturi pāršķirstīt pagājušā gadsimta 70.gadu “Veselības” žurnālus! Daudzi raksti uzjundīs gan atmiņas, gan nekad nenovecojošas atziņas! Šis žurnāls bija populāra ģimeņu, arī medicīnas darbinieku rokasgrāmata.
Katram lauku medicīnas darbiniekam, katram feldšeru punkta darbiniekam bijis savs darba un dzīves stāsts. Par daudziem to vadītājiem man izveidojās labas atmiņas arī sadzīviskā līmenī. Bijuši kopīgi svētki un kopīgas ekskursijas ar jautrībām un izdarībām. Daži centrālās slimnīcas darbinieki kļuva par ģimenes draugiem. Bijis prieks satikties gan Druvienas Silmaču izrādēs, gan pie Ziemassvētku egles, gan skumjās šķiroties uz mūžu kapsētu klusumā. Prieki un bēdas! Viss ir bijis.
Manās acīs pašas lielākais sasniegums Gulbenes laikā bija auto kursi, kurus ilgus gadus vadīja Gulbenes autoralliju fans un autoskolas pasniedzējs Vilhelms Sniedzāns. Viņa pierunāta, es auto kursos pasniedzu neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas obligāta šofera tiesību iegūšanai. Bija jau parādījušās speciālas mulāžas, uz kurām demonstrēt sirdsdarbības un plaušu funkciju atjaunošanu klīniskās nāves gadījumos. Kaut neviens no maniem mācekļiem ar to nesaskartos!
Palīdzības sniegšana šoferim bija pienākums, ne izvēles jautājums, reizē arī šoks un apjukums. Viens ir teorija, bet pavisam kas cits – prakse. To nevar iegūt īsajā autoskolas kursu laikā. Te vajadzīga prakse un dzīves pieredze. Kursos ar mani vienā laikā mācījās arī Tirzas slimnīcas sanitārīte Margita Krieva. Es mācījos no viņas neatlaidību, un abas braukšanas eksāmenus nokārtojām ar vienu piegājienu. Protams, tolaik Gulbenes ielās bija maz automašīnu.
6.
Ja neesi aizgājis pa nepareizo ceļu, panāc atpakaļ un sāc iet pa citu, pa to savu! Galvenais ir zināt, kurš ir tas tavs īstais ceļš! Viss dzīvē mainās un plūst! Dzīvē valda gan apstākļu sakritības, gan likumsakarības. Reizēm to visu sauc par likteni. Jokojot bieži teikts: “Ja tu dodies projām un tevi nesauc atpakaļ, tad tu dodies pareizā virzienā!”
“Kurpnieks atgriezies pie savām liestēm!” teicu 1980.gada pavasarī, kad atkal vēru durvis savā vecajā darbavietā – Tirzas lauku slimnīcā. Vai mani sagaidīja ar prieku vai uzņēma tikai kā nākamo, bijušo galveno ārstu, neiedziļinājos. Mana iepriekšējā saimniecības daļas vadītāja Rita Klēbaha bija savā vietā, kurā viņu atstāju, un es zināju, kas man būs jādara medicīnas druvā. Viņa teicami zināja gan kā vadīt saimniecību, gan kā nodibināt „blata attiecības” ne tikai vietējā veikalā un dabūt slimniekiem nepieciešamos produktus un saimniecības līdzekļus.
Kad pienāca talonu laiks un likās, ka viss ir normēts, bija jāmāk izdzīvot. Jāstāv garās rindās, un cienītākās personas pagastā bija veikala pārdevēji, ar kuriem vajadzēja “draudzēties”.
(Turpinājums sekos)
