“Ir 1873.gads, un pirmie dziedāšanas svētki ir sākušies.” Kurš gan nezina vismaz dažas rindas vai piedziedājumu no šīs Jāņa Petera un Raimonda Paula dziesmas “Manai dzimtenei”. Tā sarakstīta nu jau pirms 50 gadiem par godu šo svētku simtgadei un ir skanējusi gandrīz visos vispārējos latviešu dziesmu svētkos, un domāju, ka skanēs vēl vismaz simts gadus. Ja tā varētu teikt, tad pirmie aizmetņi dziesmu svētkiem radās Valmieras novada Dikļos, kur tobrīd uz dziedāšanas svētkiem bija ieradušies 120 dalībnieki. Ne velti šogad šī ciema pārstāvji pirmie no dalībniekiem atklāja svētku gājienu, kurā piedalījās nu jau aptuveni 45 tūkstoši dalībnieku, kuri visas dienas garumā priecēja skatītājus, piedzīvojot sauli, lietu un pozitīvas emocijas. Vai tās bija visiem? Noteikti jā, bet bez kāda darvas piliena neiztiek nevieni svētki.
Izdabāt visiem nekad nav bijis un nebūs iespējams, taču tiekties uz to ir katra pienākums. Neapmierinātība sākās jau ar biļešu tirdzniecības mūsdienu metodēm, kad prioritāte ir tiem, kam internets ir draugs. Galu galā to pietrūka, neņemot vērā pat to, manuprāt, neadekvātās cenas. Svētkiem trūkst naudas – to pirms laika dzirdējām visos ziņu kanālos, tomēr, kā izrādās, tie notiek, jo laikam jau ir izdevies šos svētkus pārdot. Pa kripatiņai vien visos iespējamajos veidos. Pat uz svētku atklāšanas koncertu, kas bija paredzēts dalībniekiem, tika pārdotas biļetes arī skatītājiem. Un tas nekas, ka jāstāv otram uz galvas, – ka tik kaut ko nopelnīt. Nu jau pat gājienu varēji vērot no tribīnēm, ja tikai tev ir lieki 25 eiro par nepilnām divām stundām. To varētu turpināt vēl un vēl, tikai kaut kā paliek nedaudz skumji.
Ja to visu redzētu šo svētku aizsācēji, tad viņi, piedodiet, kapā uz otriem sāniem apgrieztos. Kaut kādā ziņā, tāpat kā Ziemassvētkos, mēs esam zaudējuši arī šo svētku pirmatnējos uzstādījumus, kad neviens neskaitīja tēriņus, kur nu vēl par peļņu domāja. Pieļauju, ka Dikļos katrs vīru koris ar savu alus strucīti un desas luņķi ieradās, bet šodien dejotājs Daugavas stadionā sviestmaizi ienest nedrīkst. Televīzijas raidījumā “Panorāma” svētku komunikācijas vadītāja Inga Vasiļjeva teica, ka tas saistīts tikai un vienīgi ar veselības riskiem. Pat nezinu – smieties vai raudāt, bet visi taču pieauguši cilvēki un saprot, ko ēd, tāpat kā saprot to, kur tas suns aprakts. Izturēsim svētkus visi, pat tie, kas pie televīzijas ekrāniem, un ticiet man – būs, ko atcerēties!
