2.jūlijā dabas parkā “Augstie kalni” norisinājās Latvijas Kausa MTB krosā 3.posms “Avoti Lizums XCO”. Vienlaikus šis bija arī Latvijas čempionāts jauniešu U16 grupām. Šajās sacensībās Latvijas čempiones titulu U16 vecuma grupā izcīnīja Ieva Kalniņa no Beļavas pagasta.
Ievu, kura uzsāks mācības Gulbenes novada vidusskolas 10.klasē un kura ir arī Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skolas audzēkne vieglatlētikas sekcijā, velosports interesēja jau sen. “Biju vēl maza, kad tētis ņēma mani uz sacensībām, jo viņš ar savu brāli bija ar to aizrāvies un piedalījās velosacensībās. Pamazām arī es sāku piedalīties,” atminas Ieva.
Gulbenes veloklubā “VeloRīts” viņa jau ir aptuveni trīs gadus. Tās pārstāvis Imants Kublačovs, kurš ir arī Ievas treneris, bija pamanījis Ievu un viņas brāli aktīvi braukājam pa pilsētu un teicis: “Nobrauksiet tūkstoti kilometru – ņemšu komandā!” Tas Ievai bija liels stimuls. To paveikusi, Ieva tagad pārstāv “VeloRītu”. Treniņi ir katru dienu. Brīvdiena ir otra diena pēc sacensībām.
“Treniņi ir ļoti interesanti – esi uz riteņa un vari doties. Dienā parasti nobraucu kādus 40 līdz 50 kilometrus. Man patīk un padodas kalni un nobraucieni, bet ļoti nepatīk un nesanāk posmi, kur ir taisns ceļš. Bet nekad nav bijis tā, ka sacensībās būtu nācies izstāties, vienmēr noripinu līdz beigām, ja arī ir bijušas problēmas,” saka Ieva.
Viņai patīk sarežģītas trases. “Jo grūtāka trase, jo labāk. Zinu to, ka man smagākās trasēs iet vieglāk. Tā ir mana priekšrocība,” uzsver Ieva. Arī Lizuma trasi viņa vērtē kā sarežģītu, līdz ar to viņai kā sportistei tīkamu. Ievas mamma piebilst, ka piedalīties sacensībās Lizumā sanāca pavisam spontāni. Nedēļu pirms sacensībām sociālajos tīklos pamanīja informāciju par šīm sacensībām un nolēma piedalīties. “Pirmo reizi šo trasi pamēģināju izbraukt divas trīs dienas pirms sacensībām,” stāsta Ieva.
Viņas mamma atzīst, ka šīs sacensības vecākiem bija nervus kutinošas. “Man kā mammai, skatoties uz šo trasi, vai bērns tramplīnā nosēdīsies uz diviem ratiem, rokas trīc. Lizumā bija smaga trase. Man bija bail, ka nenokrīt. Bet katru reizi, kad Ieva dodas trasē, ir uztraukums, pārdzīvojumi, gaidīšana finišā,” saka mamma.
Spilgti abām atmiņā ir kādas sacensības, kas norisinājās ļoti ekstrēmos laika apstākļos. “Bija pamatīgs lietus gāziens, kad visa trase bija vienos dubļos. Ritenis bija smags, viss salipis ar dubļiem. Labi, ka es ātri skrienu. Noder,” smaida Ieva. Mamma piebilst: “Finišā redzu, ka brauc bērns un ķivere ir īstā, bet formu vairs neatpazīstu. Un šis bērns iebrauc pirmais, un saprotu, ka tā ir mana Ieva. Protams, bija patīkams šoks! Man pat liekas, ka es sacensībās uztraucos vairāk nekā viņa.”
