Mūzika spēj apvienot vairākas paaudzes, un tas tikai apliecina to, ka muzicēšana – tā ir nezūdoša vērtība. Pierādījums tam ir lejasciemietis Jānis Upītis, kurš spēlē saksofonu. Viņa vectēvs spēlēja trompeti, tēvs – saksofonu. Tagad ar saksofona spēli viņu priecē dēls Artis un vecākais mazdēls Edvards, savukārt otrs mazdēls Kārlis ir devis priekšroku klavierēm.
Jānis ar mūziku draudzējas jau no bērnības. Un kā gan citādi, jo gan viņa tētis, gan vectēvs bija muzikanti. “Tētis ilgus gadus spēlēja klarneti un saksofonu – no jaunības un līdz pat pēdējam. Vectēvs spēlēja klarneti. Es tiku paņemts līdzi uz zaļumballēm, un sākumā mani mūzika ne īpaši uzrunāja. Kad tētis mājās spēlēja, gāju ārā no istabas. Tēta laikā katrā ciemā bija orķestris, un tad viņi sabrauca kopā, bija kopmēģinājumi, gatavošanās dziesmu svētkiem. Tētis spēlēja kāzās, zaļumballēs, bērēs. Kad jau es kaut ko pratu, tad mani ņēma līdzi. Spēlēšana bērēs gan mani nekad nav saistījusi. Mūzikas skolā es sāku iet vēlu, un mūzikas skola bija Alūksnē. Braucu uz turieni. Mūzikas skolā mācījos saksofonu, un biju pirmais saksofonists Alūksnē. Pašam savs instruments. Skolotājs, kurš mācīja klarnetistus, mācīja arī man saksofona spēli. Klarneti neesmu iemācījies. Pamēģināju, interese bija, bet priekšroku devu saksofonam. Arī skolas direktors nāca pretī, lai tik es mācos, jo katrai skolai gribējās, lai ir audzēkņi un kaut kas notiek. Alūksnē orķestra pieredzi gan nekādu neieguvu. Mūzikas skolu pabeidzu reizē ar Lejasciema vidusskolu,” stāsta Jānis.
Šis gads ir ļoti īpašs
Tagad Jānis ir gan pūtēju orķestra “Lejasciems”, gan Gulbenes kultūras centra pūtēju orķestra sastāvā. Uz mēģinājumiem Lejasciemā viņš ņem līdzi arī mazdēlu Edvardu, lai jaunais muzikants gūtu pieredzi. “Esmu tas labais vectētiņš, kurš viņam aizbrauc uz Valku (Edvards dzīvo Valkā – red.) pakaļ un aizvedu atpakaļ,” stāsta Jānis.
Abiem ar sievu Līgu ir liels prieks, ka Edvards ir ļoti muzikāls, talantīgs, skaisti dzied. Savu muzikālās izglītības ceļu Edvards sāka pie Indras Ieviņas “Yamaha” mūzikas skoliņā Gulbenē. Tagad viņš jau ir pabeidzis Valkas mūzikas skolu. Patīk spēlēt ne tikai saksofonu, bet arī klavieres. “Mēs par to ļoti priecājamies,” smaida Līga.
Šis gads Jāņa ģimenē ir ļoti īpašs, jo uz dziesmu un deju svētkiem kā dalībnieks devās ne tikai viņš un dēls Artis, bet pirmo reizi arī Edvards. Visi trīs bija kopā pūtēju orķestru lielkoncertā “Laiks iet pāri” Andrejostā. “Tad, kad tētis blakus, spēlēt ir drošāk,” smaida Artis. Savukārt Jānis atbild, tagad jau viņam ir drošāk, ja dēls ir blakus. Viņi ir apliecinājums arī tam, ka dziesmu un deju svētki spēj vienot vairākas paaudzes. Jānim vēl joprojām spilgti atmiņā arī gājiens un piedzīvotās izjūtas.
“Artis gāja kopā ar Lejasciema orķestri, Edvards pārstāvēja Valku, savukārt es gājienu vēroja no malas. Kā es gaidīju Valku! Vidzeme ir tik liela. Gulbeni sagaidīju samērā ātri. Sagaidīju arī Lejasciemu, kurš noslēdza Gulbenes novadu. Tas bija skaisti. Tad gaidīju Valku. Gaidu un gaidu, bet kā nav un nav. Bet bija jāsagaida un jāsaredz gājienā mazdēliņš, kurš pirmo reizi gāja gājienā. Un tad beidzot bija Valka, un mazdēliņš priecīgs,” piedzīvoto ar siltu smaidu atminas Jānis.
Arī ģimenes svētki un Jāņu svētki viņu sētā nav iedomājama bez mūzikas un saksofona. Ar prieku Jānis atminas savu 70 gadu jubileju, jo tajā dēls un mazdēls spēlēja saksofonu. Arī Līgas jubilejā ģimenes puiši sniedza muzikālu baudījumu viņas sirdij.
Sirdī – džeza mūzika
Par to, kā Jānis ir spējis ieinteresēt muzicēt arī dēlu Arti, viņš saka: “Netiku gan lūdzis, lai dēls vai mazdēls spēlētu.” Savukārt Artis atceras bērnības mirkli, kad bijuši istabā, tēvs paņēmis saksofonu, iedevis to viņam paturēt un teicis, ka būs jādodas uz mūzikas skolu. “Toreiz biju pārsteigts, un bija bail kaut ko pretī teikt,” tagad ar smaidu to atminas Artis un turpina, ka sākumā uz mūzikas skolu devās ar piespiešanos. Bija vēl citi bērni no Lejasciema, ar kuriem Artis kopā brauca uz Gulbenes Mūzikas skolu, un tad ar laiku sāka iepatikties. “Bija jāspēlē arī Gulbenes Mūzikas skolas orķestrī un orķestra laiks bija interesants. Braucām uz dažādiem pasākumiem, ekskursijās. Izbraucām visu Eiropu,” stāsta Artis un viņa mamma Līga arī šo laiku atminas ar prieku.
Tagad Artis dzīvo Rīgā. “Kad aizgāju uz Rīgu, turpināju aktīvi spēlēt, bet pēc tam jau ar laiku tas viss tā dabiski kļuva retāk. Bet es jau pirmajā kursā pieteicos spēlēt kā saksofonists nelielā grupā, kas spēlēja regejmūziku. Un sadarbība ar grupu izvērtās veiksmīga. Spēlēju tajā aptuveni piecus gadus. Ierakstījām pat divus albumus un braucām uz festivāliem. Tas bija jautrs laiks. Daudz spēlējām. Gandrīz katras brīvdienas bija aizņemtas, jo bija jābrauc un jāspēlē. Savukārt tagad, kad ir iespēja, piebiedrojos Lejasciema orķestrim. Ja paaicina, ir spēlēts arī draugu kāzās vai jubilejās. Neatsaku,” stāsta Artis.
Savukārt Jāni pēdējā laikā bieži aicina spēlēt saksofonu dažādos dzejas pasākumos. “Kur ir dzejas pasākumi, esmu arī es. Un visi grib arī fotografēties – nezinu gan, vai ar mani, vai tomēr saksofonu,” sarunai humora dzirksti piešķiļ Jānis.
Viņam pasākumos patīk spēlēt tādu mūziku, kas vienkāršajam klausītājam varbūt nepatīk. “Patīk, ja varu kaut ko sarežģītāku,” saka Jānis un turpina stāstīt dažādus atgadījumus no pasākumiem: “Pienāk cilvēks pie manis un saka: tu spēlē skaistu mūziku, un tad seko tālāk: tu kaut ko jautrāku nevari nospēlēt? Savukārt kāds gados vecāks vīrs, kurš visu mūžu valsi dejojis, vaicāja: tu valsti vari nospēlēt, citādi neesi nekāds muzikants! Un kā visi saka: tas nav saksofonists, kas nav spēlējis “Ilgo ceļu kāpās”.” Bet pašam Jānim sirdī ir džeza mūzika. Tas ir tas, kam viņš dzīvo līdzi, klausoties pasaules saksofonistus. “Tas man ļoti patīk, un, ja ir iespēja, braucu uz koncertiem. Patīk jebkurš ansamblis, grupa, ja tajā ir pūtēji – flauta, saksofons, trompete. Man patīk dzīvā mūzika. Jau no skolas gadiem man ļoti patīk lielie sastāvi, ko sauc par bigbendiem, kur ir pieci saksofonisti, vairākas trompetes. Es kādreiz skrēju uz tādiem koncertiem. Bieži jau tādu nebija, reti kurš varēja atbraukt. Bija no Vācijas Rīgā koncerts. Biju tādā sajūsmā,” atminas Jānis.
