Jau no bērnības lejasciemietei Lindai Ļaperei patīk zīmēt. Bērnībā viņai bija grāmata, no kuras zīmēja fejas un meža gariņus, kas vēl joprojām glabājas viņas kolekcijā kā pirmie darbi.
“Šādi apvienoju divus savus hobijus, jo ar grāmatām man arī bija īpaša saikne. Mazajās klasēs gāju mākslas skolā, bet Lejasciema klasi aizvēra un nebija iespējas izbraukāt uz Gulbeni. Ir maza nožēla, ka neesmu pabeigusi šo skolu,” atzīst Linda.
Es – viena no viņiem
Linda gluži kā Sprīdītis visu laiku klejoja apkārt, mācoties vai studējot, bet vienmēr ir atgriezusies Lejasciemā, jo tur ir viņas mājas. Draugi smejoties: tu vari izvest meiteni no Lejasciema, bet ne Lejasciemu no meitenes.
“Šajā omulīgajā ciematā mācījos līdz 9.klasei, tad izvēlējos doties uz Valmieru. Tālāk ceļš aizveda uz pilsētu, kur jāslēpj maize no kaijām un lietussargs no vēja – Liepāju, kur četrus gadus studēju Liepājas Universitātē par kultūras vadītāju. Šobrīd priecājos par iespēju, ko man deva jauniešu centra “Bāze” komanda, uzņemot savā pulkā par projektu vadītāju. Uzskatu, ka no visām pilsētām, kurās esmu bijusi, Gulbene piedāvā jauniešiem tādas iespējas, par kurām citur var tikai sapņot. Protams, izglītība lielajās pilsētās jauniešus “nes” prom. Bet ir prieks par tiem, kuri deg ar entuziasmu palīdzēt visos svētkos un aktivitātēs, kuri atgriežas, lai sasveicinātos, jo šeit palikušas īpašas atmiņas. Es – viena no viņiem. Tos mēs saucam par “lojāliem klientiem”,” stāsta Linda.
Gleznas – dāvana skolotājam
Pirms kādiem trim gadiem Lindai tapa pirmā kopija no gleznas “Meitene ar pērļu auskaru”, kas bija tikai pāris stundu ilgs darbs. “Ilgi skatījos un priecājos, ka ir sanācis, un nesapratu, kā ir sanācis. Liepājas Universitātē paņēmu izvēles kursu “Gleznošana”. Sen nebiju gleznojusi kluso dabu, bet sapratu, ka tas laikam nebūs mans. Ainavas man šķita pārāk sīkumainas, no portretiem baidījos. Nekad nevarēju saprast, ar ko sākt. Tad kursa ietvaros tapa “Ludviga van Bēthovena” gleznas kopija, kas paņēma tik daudz laika, kā neviens iepriekšējais darbs. Tagad es nespēju apstāties, tas, kas sekoja, laikam ir mākslinieka atkarība radīt. Visas gleznas tapušas ar akrila krāsām, esmu mēģinājusi gleznot arī ar eļļu, bet šis paradums “nelipa”. Esmu izmēģinājusi daudzas vizuālās mākslas tehnikas, ilgu laiku uzskatīju, ka skices un grafīta darbi ir manējais. Nu laikam esmu uzgājusi uz īstā ceļa,” stāsta Linda.
Linda var gleznot jebkur, arī pa naktīm kopmītnēs tas bija iespējams, bet vislabāk tomēr to darīt ir vecāku mājās Lejasciema pusē. “Lauki ir miers un klusums. Trīs mani darbi vienmēr bijuši apskatāmi dzeltenā nama otrajā stāvā (Lejasciema pamatskolas internāts – red.): “Ludvigs”, “Amadeus” un “Svētbilde”. Šīs gleznas tapušas kā dāvana skolotājam Jurim Ivanovam un visiem muzikālajiem, radošajiem un dzīves gudrajiem, kuri viesojas kabinetā uz mūzikas skolas klasi, orķestri, mēģinājumu vai vienkārši uz kafiju vai tēju,” stāsta Linda.
Viņas gleznu kolekcija nav liela, vismaz ar tām, kuras viņai pašai liekas izstādes vai dāvināšanas vērtas. Pēdējā glezna, kas tapusi, ir arī Lindas sirdij vismīļākā – “Einšteins ar baložiem parkā”.
Par Lindu
Linda ir atsaucīga, komunikabla un radoša jauniete. Daudzu gadu garumā ir atbalstījusi ar savām idejām gan pasākumu plānošanā, gan realizēšanā. Kā brīvprātīgā piedalījusies “Vasaras dienu”, “Popielas” un citu pasākumu organizēšanā. Izrādot drosmi un pārliecību, ir sevi pierādījusi, uzņemoties līderes jomu jauniešu apmaiņas projektā. Linda “Gada atsitienā 2022” saņēma balvu nominācijā “Jaunietis jauniešu centrā”.
Avots: jauniešu centrs “Pulss”
