5.kursa ārsta prakse – Gulbenes slimnīcā visās nodaļās. Tā pienācis 1985.gads ar studiju diplomu kabatā. Pirmais darbs bijis Siguldas slimnīcas terapijas nodaļā tās vadītājas dr. Fogeles atvaļinājuma laikā. Turpinājies darbs internatūras programmā Paula Stradiņa universitātes slimnīcā vairākās terapijas nodaļās. Sākas lielā dzīves skola, kur katra diena atnāk ar jaunu uzdevumu un risinājumu.
1988.gada 22.augustā Dace iziet pie vīra – Laura Mūrnieka un sāk dzīvot viņa vecāku dzimtas ģimenē “Austriņos”. Uz kāzām Gulbenes Dzimtsarakstu nodaļā ierodas bijušie Rīgas Medicīnas institūta grupas biedri. Jautrs kāzu vakars notiek Biksērē, Madonas pusē, kā jau tas latviešiem pieņemts ar visām kāzu tradīcijām un mediķu izdarībām. Arī vēlākajos darba gados Dacei saglabājas kontakti ar studiju biedriem.
Daces vīratēvs pēc kolhozu izjukšanas nodibina zemnieku saimniecību, un dēla Laura veterināra amats lieti noder saimniecības liellopu saslimšanu gadījumos – pašiem savs speciālists! “Cilvēku ārsts rūpējas par cilvēku, bet dzīvnieku ārsts – par cilvēci!” Rodas saskanīga kompānija. Dacei “Austriņos” patīk lauku darbi, mājdzīvnieki, dārzkopība, kulinārija. Pie viņiem vienmēr ir kas jauns. Tur ģimenes svētkos ciemojas radi un draugi. Tas atslogo medicīnas ikdienā saspringto prātu. Viena aiz otra piedzimst meitas Baiba un Līga. Daces medicīnas pauzes laikā atkal viena strādāju kā iecirkņa ārste, viena ar savu pierasto darba kolektīvu gan stacionārā, gan ambulancē. “Mūsmājās” arī dažus gadus dzīvo meitas Artas ģimene un bērni – Kristīne un Miķelis. Lielais uzraugs ir vectēvs Reinis, kurš nu ir pensionārs.
Kad Dace atsāk darba gaitas Tirzas “Doktorātā”, bērnus Baibu un Līgu pieskata mājās esošie vecvecāki un vīrs Lauris. Reizēm māsu bērni satiekas kopīgos ģimeņu pasākumos. Atsākas Daces darbs medicīnā. Sācies brīvās Latvijas laiks, un veidojas jauni uzstādījumi medicīnā. Notiek Eiropas valstu pieredzes pārņemšana un bezgalīgas reformas, veselības ministru maiņas. Jauns ceļš un straujš tehnoloģiju progress: datorizācija darba procesā kļūst par ikdienu. Darbinieku kvalifikācijas prasību kanoni, kursi, sertifikāti visās medicīnas nozarēs. E-veselības ieviešana seko vēlāk. Jaunas diagnostikas un izmeklējumu metodes!
Jau 1996.gadā Gulbenes novada ārsti sāk veidot savas ģimenes ārstu prakses. No 1997.gada Tirzas ambulance ir pagasta padomes pakļautībā. Ar 2001.gadu arī Tirzā izveido jaunu iestādi – ģimenes ārsta praksi uz bijušās Tirzas ambulances bāzes. 2000.gadā Dace pēc ģimenes ārstu kursu apmeklēšanas iegūst atbilstošu sertifikātu. Valsts centrālā slimokase kā finanšu līdzekļu pārvaldītāja ir Labklājības ministrijas pakļautībā un noslēdz līgumu ar ģimenes ārsti Daci Mūrnieci par tālāko sadarbību.
Vēlāk, kad ienāk Eiropas nauda un pašvaldībai rodas iespēja veikt ieguldījumus savos īpašumos, seko ambulances telpu remonti vairākos posmos, sākot ar logu ielikšanu, kosmētisko remontu. Tikai vienlaikus ar aprūpes nama slēgšanu un uz tā sauktās “Grupu mājas” izveidi “Doktorāta” ēku modernizē. Jānoiet garš ceļš, jo vēl nav ne centrālās apkures, ne sadzīves ērtību un inventāra.
Par kurinātāju ar to pašu veco malkas apkuri gan ģimenes ārsta praksē, gan slimnīcā strādā Jānis Posnijs. viņa darba stāžs iestiepies piecpadsmit gadu garumā. Viņš vēlāk apgūst arī modernās granulu apkures knifus un piedzīvo bēdīgo ziņu, ka viņš vairs nav “Doktorātā” nepieciešams štatu samazināšanas dēļ. Vēl kādu laiku paturpinājis sētnieka darbu uz pusslodzi, viņš kļūst par bezdarbnieku. Arī veselība klibo un biežāk jāierodas pie ģimenes ārsta savā bijušajā darba vietā. Laiks nevienu nesaudzē! Atmiņās par bijušo darba vietu un viņu vienmēr priecējot tas, ka te darba kolektīvā aizritējuši viņa mūža labākie gadi un slimnieki bijuši arī jauki sarunu biedri. Jānis daudzus arī apkalpojis sadzīves lietās, kā jau ne vienīgais kurinātājs. Sava aroda veicējus Tirzas lauku slimnīcā viņš atceras ar labu vārdu.
11.
Atgriežoties pie “Doktorāta” biogrāfijas un iestādes darba satura gaitām, jāatzīmē, ka izveidotās ģimenes ārsta prakses štatos bez pašas ārstes Daces sākumā ir tikai divi darbinieki: ambulatorā māsa un ārsta palīgs. Darba kārtība ambulancē rit savu gaitu: pacientu pieņemšanas, procedūras, dokumenti, injekcijas, analīzes, potēšanas. Viss, kā bijis iepriekš, un klāt nācis arī jaunais: kursi, apmācības, sertifikātu iegūšana.
Daudzās medicīnas nozarēs trūkst speciālistu. Kā piemērs tam darbinieces Ritas Šimanskas trauksmes pilnā darba dzīve. Vienlaikus ar mācībām Sarkanā Krusta medicīnas koledžā Rīgā turpina darbu Tirzā un strādāt arī Madonas slimnīcā par operācijas māsu. Uzzinu, ka viņas meita Klinta devusies uz ārzemēm – Nīderlandi, kur strādājot Tilburgā ar medicīnas tehnoloģijām saistītā uzņēmumā. Jaunākā meita Monta beidzot Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, un nākotnes profesija vēl neesot izvēlēta.
Sekoju joprojām Tirzas un tās apkārtnes medicīnas norisēm. Iegriežoties meitas Daces izveidotajā ģimenes ārstes praksē, iepazīstos ar darba apjomu, galvenajiem virzieniem un telpu izkārtojumu. Man viss liekas ideāli: medicīnas materiāli kabinetos slēgtās kastēs ar informāciju par to saturu, derīguma termiņiem. Telpas gaišas, gaumīgas mēbeles, datori, instrumentu komplekti. Ziedi uz palodzēm un pie ieejas kāpnēm. Tas ienes omulību un skaistuma izjūtu arī apmeklētājiem. Jauks bērnu procedūru kabinets ar bērna uzmanību piesaistošām lietām. Uzgaidāmajā telpā plaukts ar grāmatām un ne tikai medicīnas satura. Klusināti skan Rīgas radio programmas, un medicīnas satura materiāli – pacientu interesei un izglītošanai. Jūtams, ka darbinieki strādā kā viena komanda, saprotas no pusvārda un kopā rada to noskaņojumu, kas iedrošina, nomierina gan bērnu, gan senioru.
Izvaicāju Inu Iļjučonoku par viņas darba gaitām. Pēc Paula Dauges Rīgas 1. medicīnas skolas beigšanas ar 1982.gadu Inai darbs Galgauskas feldšeru punktā, sliktās un neizremontētās telpās, kurās iepriekšējā darbiniece Anna Burķīte vairs nestrādājusi. Daudz darba, daudz pienākumu un spriedzes jaunatnācējai. Tikai ar deviņdesmito gadu sākumu, kad punktu pārceļ uz Galgauskas iecerēto bērnudārzu un bibliotēkas telpām pagasta centrā, uzlabojušies darba apstākļi.
2004.gadā Ina sāk strādāt arī ģimenes ārstes Daces Mūrnieces praksē par ārsta palīgu. Četras dienas nedēļā viņa strādā arī Galgauskas feldšerpunktā. Ambulances māsa Arta, kura vairākus gadus savu dzīvi saistījusi ar medicīnas māsas darbu “Doktorātā”, aiziet dekrēta atvaļinājumā, un viņas vietā strādā Ināra Šimanska līdz pat 2018.gadam, kad Ināra aiziet pelnītā atpūtā.
Ģimenes ārsta praksē strādājuši arī ārsta palīgi Olena Sudule un Līvija Svilumbērza. (mums ir tik skumji, ka Olena un Līvija tik agri tika aizsauktas mūžībā!).
Kādu laiku arī Beāte Petrovska strādā Tirzas “Doktorātā”, tad ātrās palīdzība dienestā. Izvaicājot viņas mammu Agritu, uzzinu pilnu Beātes amata nosaukumu: NBS Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 25. kaujas atbalsta bataljona galvenā ārsta palīgs virsseržante Beāte Petrovska. Tas skan ļoti nopietni! Viņa regulāri paaugstinot savu kvalifikāciju arī ārzemēs!
No 2010.gada piecus gadus Dainas Cīrules darbavieta arī Tirzas ģimenes ārsta praksē par reģistratori. (Viņa ir beigusi 1989.gadā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas veterinārijas fakultāti un strādājusi arī veterinārijas nozarē kolhozu laikos par galveno veterinārārsti un vēlāk arī privāti.) Ambulancē viņa strādājusi amatu apvienošanas kārtībā. Viņas atmiņā palikuši daudzi notikumi, svētki un jubilejas, saistītas ar darbavietu arī “cilvēku medicīnas lauciņā”.
5.
Vai iedzīvotāji stādās priekšā, kādi pasākumi norit ģimenes medicīnā un kādi ir galvenie virzieni pacietu apkalpošanā? Vai arī Tirzas “Doktorātā” ir tādas pašas prasības kā lielpilsētās? Prasības ir vienotas un nemitīgi aug. Es kā pagājušā gadsimta ārsts varu tikai izsaukties: “Kad es strādāju, tad gan pie mums vēl tā nebija!”
Ārsta palīga un ģimenes ārsta darbi ir savstarpēji saskaņots komandas darbs, kas saistīts ar bērnu aprūpi, profilaksi un potēšanām, ģimenes apstākļu pārzināšanu, regulāru zīdaiņu uzraudzīšanu ambulatori un profilaktisko darbu ar pacientiem veic pa vecuma grupām.
Veselības aprūpes pasākums ir arī – skrīninga jeb masveida profilakses izmeklējums, ko apmaksā valsts. 2023.gadā tādi ir četri: sievietēm dzemdes kakla vēža profilakse (no 21 gada vecuma ik trīs gadus), krūts vēža izmeklējumi – profilaktiskā mamogrāfija (no 50 gadu vecuma ik divus gadus), vīriešiem prostatas audzēja izmeklējums (no 50 gadu vecuma), zarnu audzēja izmeklēšanai slēpto asiņu tests reizi divos gados (no 50 gadu vecuma).
Noskaidroju vairākus mani interesējošus jautājumus par darba organizāciju praksē. Ir trīs galvenie virzieni ģimenes ārsta darba virzieni: darbspēju ekspertīze pacientam, secīga ārstniecības nodrošināšana, slimību profilakse. Tirzas ģimenes ārsta praksē – 1452 pacienti, un ideālais skaitlis, lai visu “Lege Artis (pēc noteikumiem) paveiktu, maksimums esot 1800 pacieti.
Mani interesē esošā bērnu, sākot ar jaundzimušo periodu, aprūpe. Tātad: ģimenes ārstu izvēlas vecāki jau no grūtniecības perioda, tiek veikta pirmsdzemdību uzraudzība un vajadzības gadījumā speciālistu konsultācijas un sadarbība. Kad bērniņš piedzimis, par to gan neinformējot dzemdību nodaļa, bet vecāki. “Un, ja nu vecākiem piemirstas?” man radās jautājums. Vai tad ārsts var “nosapņot”, ka bērnu izraksta no dzemdību nodaļas? Jau pirmajās trijās dienas pēc izrakstīšanas jāveic ģimenes ārsta vai ārsta palīga apmeklējums mājās. Divas reizes mēnesī jāierodas ārsta praksē un jāveic paredzētie profilakses pasākumi. Vajadzības gadījumā notiek arī sadarbība ar sociālo dienestu. No 2 līdz 6 mēnešu vecumam bērns tiek uzraudzīti reizi mēnesī arī ārsta praksē, un tiek veiktas potes, stingri ievērojot instrukcijas.
Slimību, pret kurām potē, ir daudz, un vecāki ne vienmēr novērtē pošu svarīgumu. Ja atsakās no potēm, tas tiek dokumentāli noformēts, un gadījumos, ja nepotēšanās dēļ izcelsies kāda plašāka mēroga epidēmija, atbildību ārsts neuzņemsies. Ja nepotēšanās ir tikai atsevišķi gadījumi apkārtnē un nav infekcija perēkļa, protams, līdz zināmam laikam var vecāki paust savus uzskatus par potēšanu kaitīgumu. Ja bērns inficēsies ar difteriju, stinguma krampjiem vai vējbakām, kurš atbildēs? Ja vecāki ir “pārgudri” un ārstu neuzklausa, jādomā taču par sekām, un ģimenei jābūt gatavai “vākt nepotēšanās ražu”. Tikai bakas un poliomielīts ilgāku laiku nav reģistrēts. Tautu lielās ceļošanas dēļ arī infekcijas var ieceļot. To mēs esam piedzīvojuši arī ar Covid-19 mācību. Bija tik daudz emociju, uzskatu un sabiedrības viļņošanās. Vakcinācijas jautājumi no laika gala ir bijuši aktuāli, un reizēm liela mediķa darba sastāvdaļa ir preventīvā jeb slimības apsteidzošā metode.
(Turpinājums sekos)
