Pirmo reizi Gulbenes novada bāriņtiesa organizēja pasākumu ar mērķi sniegt informatīvu un koleģiālu atbalstu aizbildņiem un audžuģimenēm, ar kuriem sadarbojas. Pasākums 11.augustā noritēja Stāmerienas pilī.
Dalībniekus ar koncertu sveica Gulbenes mūzikas skolas audzēkņi. Audžuvecāki un aizbildņi uzzināja par pieejamo atbalstu Rīgas biedrības “Latvijas SOS – bērnu ciematu asociācija” veidotajā ģimeņu atbalsta centrā Gulbenē, kā arī par iespējamo atbalstu no novada sociālā dienesta. Vienlaikus pasākumā bija iespēja uzklausīt psihoterapeita Artūra Miksona ieteikumus darbā ar bērniem, kā arī jautāt viņam par bērnu attīstību un ikdienas aprūpi. Bija arī neformālas sarunas pie kafijas tases un diskusija.
“Jūs neesat vieni,” uzrunājot un sniedzot informāciju aizbildņiem un audžuvecākiem, viņus mudināja saprast un sajust Sanita Strazdiņa, atbalsta centra “AIRI vecākiem” vadītāja. Centru dibinājusi biedrība “Latvijas SOS – bērnu ciematu asociācija”, kurai ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Rīgā dibinātā asociācija darbojas kopš 1997.gada un tai ir: SOS bērnu ciemati Īslīcē un Valmierā; SOS ģimenes ārpus ciematiem Iecavā, Bauskā, Valmierā un Valkā; SOS jauniešu mājas Jelgavā un Valmierā; atbalsta centra “AIRI vecākiem” struktūrvienības Rīgā, Kuldīgā, Bauskā, Valmierā, Gulbenē; SOS ģimeņu atbalsta centri Rīgā, Bauskā un Valmierā.
“AIRI vecākiem” Gulbenē nodrošina atbalsta grupu audžuģimenēm un aizbildņiem. Nodarbības reizi mēnesī notiek klātienē Gulbenē, Rīgas ielā 47; grupu vada sertificēta sociālā darba speciāliste Agita Dreiblate. Attālinātā režīmā tiešsaistē norit atbalsta speciālās grupas pusaudžiem (jautājumi par atkarībām) nodarbības; piedalās pusaudži no visas Latvijas, arī Gulbenes novada pusaudži; norises vada psiholoģe Agita Soloveiko. “AIRI vecākiem” katru gadu rīko arī Vislatvijas ģimeņu saietu. Katrreiz tas notiek cita vietā. 2022.gadā bija Rankā.
Par 11.augusta pasākumu Stāmerienā Gulbenes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Krastiņa “Dzirkstelei” teica: “Ceram, ka šāds pasākums Gulbenes novadā kļūs ikgadējs.” Viņa uzsvēra – svarīgi, lai ģimenes satiktos un iegūtu sev kādu jaunu atziņu vai informāciju. Pasākums bija paredzēts visiem novada audžuvecākiem un aizbildņiem. Šoreiz vēl nebija izdevies sapulcināt pilnīgi visus, bet, cerams, ar laiku pasākums iegūs vajadzīgo atsaucību – teica I.Krastiņa.
Pasākumā īpaši tika godināta stāmereniešu Aijas un Aivara Birznieku ģimene. Viņi ir bijuši audžuvecāki 18 gadus, savā ģimenē uzņēmuši 11 bērnus. Tagad Birznieku pāris ir beidzis savu misiju.
Starp pasākuma dalībniekiem bija arī Evija Ķirsone no Balviem, kura sevi uzskata par iesācēju palīdzēšanā bērniem, kuriem nepieciešams atbalsts. Viņa ir kļuvusi par aizbildni puisēnam no Gulbenes novada. “No 21.maija esmu aizbildne. 10 mēnešus vecais puisītis manā ģimenē ir nosvinējis savas dzīves pirmā gada jubileju. Esmu pavisam svaiga aizbildne. Manā ģimenē ar vīru jau ir savi četri bērni un tagad esam pieņēmuši piekto,” viņa teica “Dzirkstelei”.
Doma par to, ka gribētos dot iespēju uzaugt ģimenē kādam sarežģītā situācijā nonākušam bērnam, Evijai bijusi jau sen – kopš jaunības. Studēdama augstskolā, strādājusi praksē krīzes centrā “Dardedze”. Jau tad vērojumi aizkustinājuši viņas sirdi, un šie iespaidi saglabājušies visu mūžu. Bet tad pašai piedzimuši dvīņi, kuri nu jau ir pieauguši – 20 gadus veci un mācās augstskolā. Tad pasaulē nākusi meita, kura mācās 8.klasē, un arī dēls, kuram ir 8 gadi. Kad Evija nolēmusi pieņemt ģimenē mazu puisēnu, savējie piekrituši.
Viņa teic: “Tā laikam ir tāda misijas sajūta. Sajūta, ka vari to izdarīt. Kāds palīdz suņiem vai kaķiem, bet mūsu ģimene – mazam cilvēkbērnam. Sniedzam viņam ģimenes un māju sajūtu. Ar vīru runājām, ka gribētu virzīties uz šā bērniņa adopciju, lai viņš paliktu mūsu ģimenē, jo šajos dažos mēnešos mēs tiešām esam šo bērnu iemīļojuši. Tā kā mums ar vīru ir ne tikai aizbildņu, bet arī potenciālo adoptētāju statuss, mēs varam adoptēt mazo. Jāskatās tikai, kā būs ar bērna vecākiem. Zinu, ka viņš ir devītais bērns. Uz astoņiem tur vecāku tiesības jau ir atņemtas. Ar bērna bioloģiskajiem vecākiem saikni uzturēsim, ja viņi vēlēsies. Līdz šim trīs reizes ir tikšanās bijušas, bet… puisītis viņus vairs nepazīst. Viņš nevēlas pie viņiem iet. Un, godīgi sakot, bioloģiskie vecāki arī ir atsvešinājušies no mazā. Diezgan bēdīgi. Man nav saprotams, kā tā, bet dzīvē visādi notiek. Tāpēc jau bāriņtiesa atrod citas ģimenes šiem bērniem, kur viņi var saņemt mīlestību un mājas pavarda siltumu. Ko gan vairāk vajag?!” Evija bilst, ka ir pateicīga puisīša bioloģiskajiem vecākiem, jo bez viņiem mazā nemaz nebūtu pasaulē.
Evija teica, ka reizēm dzird izbrīnītu jautājumu, kā viņa tā varējusi pieņemt svešu bērnu. “Es teikšu tā. Bāriņtiesas pirmajā sēdē ar pirmo minūti viņš iekrita mūsu sirsniņās. Lai arī pirms tam biju domājusi, ka nevajadzētu tik ļoti pieķerties, ielaist sirdī tik ļoti, bet tas bija neizbēgami. Un nebija tās sajūtas, ka viņš ir citu. Mūsu ģimenē viņš tikai pa rokām vien dzīvo. Ir izlutināts. Ir ļoti, ļoti mīlēts. Mēs ceram, ka viņam dzīvē viss veiksies,” viņa sacīja.
Puisēnam Evijas ģimenē ir mīļu cilvēku komanda. Arī Evijai svarīgi, ka viņa šajā misijā nav viena pati. Iesaistīti ir arī Evijas vecāki, vecvecāki, kā arī vīra vecāki. Piedalās Evijas bērni. “Mēs visi kopā dziedam un dejojam, un mazais – mums līdzi. Nezinu, kā būs septembrī, kad bērniem sāksies studijas, skola, bet mazajam puisītim būs jāsāk apmeklēt bērnudārzs. Taču vasaru esam pavadījuši diendienā kopā lielā saimē,” sacīja aizbildne.
