Kad nejauši radio izdzirdētā dziesma ir pielipusi kā dadzis un dungojas no rīta līdz vakaram, tad prātā nāk doma aizbraukt un apciemot to Vaidavu.
Vaidava (igauņu val. — Vaidva) ir Mustjegi kreisā krasta pieteka Latvijas un Igaunijas teritorijā. Vaidavas baseinā ir daudz mežu un ezeru, krastos smilšakmens un dolomīta atsegumi. Pie Grūbes dzirnavām ir 12 metru plats un ap 4,2 metrus augsts divpakāpju Grūbes ūdenskritums. Lejpus Apes Vaidava apmēram 1,5 kilometru garumā ir robežupe. Ietek Mustjegi Igaunijas teritorijā pie Tundu ciema.
Grūbes HES
Tiek uzskatīts, ka Vaidavas ūdenskritums esot visaugstākais Latvijā, bet tā spēks izmantots, uzbūvējot Grūbes HES, vienlaikus konstrukcijā iekļaujot arī abas ūdenskrituma kāples 4,3 metri augstumā. Lejpus elektrostacijas krastos paceļas dolomīta klints.
Grūbes dolomīta atseguma kopējais garums ir 115 metri, maksimālais augstums — 4,5 metri. Atsegumu josla ir gandrīz nepārtraukta, visaugstākais tas ir joslas ziemeļu daļā. Pie atseguma vērojamas vairākas avotu izplūdes vietas, viena no tām labiekārtota ūdens ņemšanai, ierīkotas kāpnītes. Pie avotiem un ūdenskrituma ziemās veidojas iespaidīgi leduskritumi.
Uz dabīgā divpakāpju ūdenskrituma, kura platums ir 12 metru, bet kopējais augstums pārsniedz četrus metrus, jau 19. gadsimtā atradušās ūdensdzirnavas. Lai netraucētu ūdens plūsmai, ūdenskrituma kāples apmūrētas. 20. gadsimta sākumā dzirnavu vietā uzcelta Grūbes papes fabrika ar kokzāģētavu. Koki tika pludināti pa Vaidavu. Līdz karam tas bija tuvākajā apkārtnē lielākais rūpniecības centrs, kurā strādāja ap 80 cilvēku. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā, vācu karaspēks atkāpjoties ēkas uzspridzināja. Pēc kara HES atjaunota un darbojās līdz pat 1972. gadam.
1999. gadā vietējie uzņēmēji atjaunoja mazo Grūbes HES, uzstādot Latvijā vienu no modernākajām turbīnām ar tālvadību. Lai labāk izmantotu ūdens plūsmu, nesen ievietota vēl otra turbīna. HES darbojas caurplūdes režīmā, ar nelielām ūdens līmeņa svārstībām.
Elīna Zālīte un Raganu klintis
Tālāk mūsu ceļš ved uz Api. Savdabīgā klusā pilsētiņa izveidojusies lēzenā ieplakā straujās, avotainās Vaidavas krastā divus kilometrus no Vidzemes šosejas. Ape ir viena no mazākajām Latvijas pilsētām.
Esam sarunājuši vietējo gidi, kura izvadā mūs pa pilsētiņu un pastāsta senas un jaunākas leģendas. Ievērojamākie apskates objekti ir pilsētas centra dolomīta mājas un kaltais bruģis Pasta ielā, novadnieku piemiņas vietas (tajā skaitā rakstniecei Elīnai Zālītei, matemātiķim Aivaram Liepam, folkloristam Dāvim Ozoliņam), Apes muižas parks, Dzenīšu dižvītols, Apes muižas ēka, kas gan slikti saglabājusies. Daudzām vecajām pilsētas ēkām raksturīgi koka jumtu stiprinājumi — “vēja spāres”.
Kā īpašu lepnumu gide rāda Apes Sv. Mateja evaņģēliski luterisko baznīcu. Apes draudze dibināta 1994. gadā. Sākumā dievkalpojumi notika tautas namā, pēc tam Igauņu biedrības namā iekārtota lūgšanu telpa. Aizlūgumos tika lūgts, lai būtu pašiem sava baznīca. Un 2009. gadā Pasta ielā 11 tika ielikti dievnama pamati, bet 2014. gadā tas iesvētīts. Blakus ierīkots skaists baznīcas dārzs, kas iepriecina ar košiem augiem un ziediem.
Esot Apē, noteikti jāaiziet arī līdz Raganu klintīm. Smejamies, ka varbūt tur būs slotas, ar kurām karstā laikā jaukāka lidošana mājup sanāktu. Bet, ja nopietni, Vaidavas kreisajā krastā izveidojušies 8-10 metrus augsti, līdz pat 100 metriem gari smilšakmens atsegumi — Raganu klintis. To lejasdaļā upes straume izskalojusi nelielas nišas. Vārds klintīm dots tajā laikā, kad pie tām stāvēja raganas tēls.
Kad pilsēta izstaigāta, dodamies uz dzejnieces, rakstnieces un dramaturģes Elīnas Zālītes māju. Savu literāro karjeru Elīna Zālīte (1898–1955) aizsākusi 20. gadsimta 20. gados ar tulkojumiem un dzeju. Nozīmīgi viņas tulkojumi no igauņu valodas un raksti par igauņu literatūru periodikā. Tulkojusi no igauņu, somu, krievu, franču, vācu, zviedru valodas. Literatūrā debitējusi ar dzeju. Vienīgais dzejoļu krājums “Sila ziedi” ieguva milzīgu popularitāti 20. gadsimta 30. gados. Šajā periodā tapušas vairākas lugas, kas iestudētas teātros. Populārākā — “Rudens rozes”, kas 2004. gadā ekranizēta. Otrā pasaules kara laikā tapa Elīnas Zālītes vienīgais romāns – “Agrā rūsa”, kas padomju periodā tika ekranizēts (1979). Filma kļuva par vienu no skatītākajām Padomju Savienībā. Pēc Otrā pasaules kara rakstniece bija spiesta pielāgot savu daiļradi sociālistiskā reālisma kanonam, tāpēc vairāki darbi, arī romāns “Agrā rūsa”, tika pārlabots, tāpat šajā periodā tapušas vairākas padomju ideoloģiju apliecinošas lugas.
— Signe Lūsiņa
