Laiva līgani šūpojās ezera viļņos, ar katru mirkli vairāk tuvodamās ūdensrozēm. Digna slinki pastiepa roku un ar pirkstu galiem mēģināja tās aizsniegt. Sapratusi, ka bez piepūles tas neizdosies, savāda gurduma pārņemta, viņa atslīga puszviļus. Nebija ne mazākās vēlēšanās ķerties pie airiem, lai pietuvotos baltajiem ziediem. Tikpat bezkaislīgi pāri aizzumēja spāre un, viegli pieskardamās ūdens virsmai, uzbūra tikko saredzamus lokus ūdenī. Pat vējš šķita tveices novārdzināts – gluži nemanāms un tik tikko nojaušams.
Digna zināja: kaut kur tepat tuvumā aiz meldriem, krastmalā pie telts, dusmas tik tikko valdīdams, gulšņāja Zigurds un ik palaikam izmeta indīgas piezīmes brālim. Patiesībā tās vairāk bija domātas Dignai, jo tieši viņa bija paņēmusi vienīgo laivu un pazudusi no redzamības un dzirdamības loka. Tieši viņa, nevienam neko neteikdama, bija pagriezusi muguru abiem kaušļiem, kuri sen jau vairs nebija puiku gados, un aizbēgusi, pirms strīds vēl bija pāraudzis saprāta robežas. Izdzirdējusi, kā Zigis sāk apsaukāt brāli, kā Normunds viņu kaitina ar teatrāliem saucieniem pēc palīdzības, viņa saprata, ka jāmūk – apreibušie un saulē sakarsušie prāti prasījās pēc izlādes cīniņā. Mirkli vēlāk, kad abi jau elšot un kunkstot vārtījās pa zemi, Digna jau bija nozudusi no viņu redzesloka.
Prātā nāca tā pirmā reize, kad viņa saskārās ar šādu “brālīgu” saķeršanos. Toreiz Digna steidzās pie telefona, lai sauktu policiju, lai tā izšķir kaušļus, kamēr abi vēl pie veselības. Divi krēsli jau bija cietuši, un izskatījās, ka tūlīt cietīs arī Zigis. Toreiz Normunds Dignu bija apturējis, izdvesdams: “Mēs jau tikai izvingrinām muskuļus! Tā brālīgi.” Digna izskrēja no istabas, jo skatīties uz to, kā abi piesarkušām sejām vārtās pa grīdu, šķita neiespējami. Vēlāk, kad šādas saķeršanās palaikam atkārtojās, Digna jau zināja: neskatoties uz to, ka uzvarētājs vienmēr būs labi trenētais Normunds, Zigis nebeigs viņu provocēt.
Šoreiz muskuļu izvingrināšana beidzās visai ātri, jo kādā brīdi Normunds ievēroja laivas prombūtni. Zigis attapās visai ātri un savas dusmas nekavējoties vērsa pret Dignu – tā kobra, tā ragana! Speciāli viņu izvilinājusi no mājas, lai tagad uzmestu! Par laimi, Digna jau paprāvu gabalu bija attālinājusies no krasta, un biezais meldrājs kalpoja par labu aizsegu. No krasta viņa nebija redzama. Atlika tikai cerēt, ka citu acīm redzamais reibums brāļiem neliks mesties peldus, lai meklētu laivu. Aizspiedusi ausis, Digna ļāvās niecīgajai straumei, kas laivu nesa arvien tālāk gar krastu. Beidzot viņai bija daudz laika padomāt par visu, kas viņas dzīvi soli pa solim bija pārvērtis staignā purvā. Citādi viņa to neprata nosaukt.
Vēl tikai divas vasaras viņi bija pavadījuši laulībā, bet jau jutās viens otra nogurdināti. Neticami ātri bija izgaisusi Zigurda vēlme piedalīties Dignas izplānotajās brīvdienās. Arī šogad viņa veltīgi bija centusies saskaņot atvaļinājumus, jo tāpat bija skaidrs: Zigurds atradīs pietiekami svarīgus aizbildinājumus, lai kopā ar sievu nekur nebrauktu. Tas laiks, kad viņi visur staigāja rokrokā, tagad šķita kā sens sapnis. Tagad Zigis uz visām sievas romantiskajām izpausmēm reaģēja ar skaidri izteiktu nepatiku. Uz jebkuru ierosinājumu aizbraukt kaut kur tālāk viņš atrada aizbildinājumus. Tieši tāpēc Digna bija samierinājusies ar mazumiņu un izlūgusies vienu dienu abiem kopā pavadīt ezermalā. Vienu saulainu vasaras dienu. Divatā. Mīlestībā un sapratnē. Pie ūdens, pie naksnīga ugunskura dzirksteļu spieta un malkas sprakšķiem, meža smaržām un skaņām. Gluži kā toreiz, kad Zigis, iejuzdamies pirmatnējā vīrieša – “alas saimnieka” lomā, tinies vienā gurnautā, pusnaktī atnesa savai iemīļotajai varenu “medījumu”- no dūņām izvilinātus vēžus un vēl neizdegušā ugunskura liesmu gaismā izpildīja pirmatnīgu rituālu deju. Toreiz, ar prieku piebiedrojusies vīra impulsam, Digna arī puskaila, izspūrušiem matiem lēkāja viņam līdzi, izrunāja “uguns” un “pavarda” vārdus, iesvētīja lielo katlu un gatavoja savam “saimniekam” azaidu. Cik spocīgas šķita viņu ēnas! Cik neparasti tās vijās viena ap otru un cik paliekošu stāstu ierakstīja Dignas dvēselē! Ar uguns vārdiem un aizrautīgu kaislību.
Vai tiešām tas bija tik sen? Vai vispār bija? Varbūt tā tikai kāda sapņa nojausma? Nebija jau viņa nekāds mazais bērns, lai nesaprastu, ka nekā tamlīdzīga vairs nebūs. Tādas dienas neatkārtojas, un var nemaz necensties tās atkārtot – nesanāks. Zigurds bija ļoti izmainījies, un arī viņa pati vairs nebija tā draiskā meitene ar vienmēr vējā plandošajiem matiem. Turklāt – viss šobrīd notiekošais jau lika saprast: nekas no tā, kas viņas prātā bija iecerēts un gaidīts, neīstenosies.
No paša rīta gan cerībām vēl dega zaļā gaisma. Kaut arī purpinādams un visādi neapmierināts, pukodamies par somām piekrauto bagāžnieku, Zigurds tomēr izbrauca no garāžas. Kad auto apstājās pie vīra brāļa sētas un pēc brīža salona aizmugurē ielocījās Normunda atlētiskais augums, Digna saprata: tā vietā, lai šo cerībām pilno dienu pavadītu divatā ar sievu, viņš izdomājis ar brāļa klātbūtni viņai atriebties. Zigis zināja, cik ļoti sievu kaitina brāļa sarkastiskie joki, augstprātība un lielība, cik nepatīkama šķiet viņa tēlotā uzmanība un glaimi. Parasti Digna centās izturēties iecietīgi un reizēm pat iesmieties, kad šķita – ir īstais brīdis, bet šoreiz bija labi jūtams, ka katrs viņas teiktais vārds vīra dusmu sārtam tikai uzpūš liesmas. Viņa apklusa. “Tu esi tas, kas ir tavas domas. Manas domas ir miers,“ Digna pie sevis skaitīja kā klusu mantru, apņēmusies turpmāk skaļi neteikt ne vārda. Prāts tikmēr nebeidza darboties, apjaušot, ka viss notiekošais vēl ir tikai sākums. Krietni vēlāk viņa saprata, ka, iespējams, tieši šajā laikā, kamēr Digna bija pārņemta ar sevis ierobežošanu, Zigis pieņēma arī savu lēmumu: sievu turpmāk pilnīgi ignorēt.
“Re, kā nu Zigis raujas! Atlika tikai izkāpt no mašīnas, lai atdzīvotos,” darbojās Dignas prāts, piefiksējot notiekošo. “Kāpēc viņam jau tūlīt vajag piepūst laivu? Kas izkraus somas no mašīnas? Kas uzslies telti? Normunds izliekas, ka neko nav dzirdējis. Stāv, it kā nesaprazdams brāļa rīkojumus. Ugunskuram zari esot viņam jāmeklē, arī makšķeres jāizliek. Tas baltrocītis taču neko neprot! Tikai muskuļus pumpēt! Un man? Kas jādara man?” Izcēlusi grozu ar sviestmaizēm un desiņām, Digna sāka lēnām klāt galdu. Aiz muguras nošķindēja atvērtās aukstumsomas saturs. “Alus pudeles? Tik daudz? Bet Normunds taču nedzerot.”
Tikmēr Zigurds, nepievērsdams uzmanību sievas un brāļa gausajai rosībai, veikli ielēca laivā un pieķērās airiem. Jau būdams labu gabalu no krasta, viņš kaut ko vēl uzsauca Normundam un pazuda no redzesloka. Atradusi ērtu vietiņu piesaulītē, Digna iekārtojās uz sauļošanos. Vismaz kādu sprīdi no savas izsapņotās brīvdienas viņa paņems sev. Kādu brīdi klusuma un miera. Aizvērusi acis, viņa dziļi ievilka elpu: “Ir labi…”
Iespējams, tas brīdis ilga stundas ceturksni, varbūt pat mazāk, līdz Dignai blakus apgūlās Normunds, acīmredzot kārtējo reizi izlēmis pakaitināt brāli. Viņš pakavēšot Dignai laiku, paspēlēšot uz nerviem un nevis ar flautu vai stabuli, bet ar kontrabasu. “Tu esi tas, kas ir tavas domas. Manas domas ir miers,“ Digna pie sevis skaitīja savu mantru, cieši apņēmusies neteikt ne vārda. Kaut kad taču Normundam apniks vārstīt muti pa tukšo. Kaut kad.
Krietna stunda pagāja, līdz Zigurds piestāja krastā. Izkāpis no laivas, viņš metās audzināt brāli: zupas katlam jau vajadzējis mest burbuli, bet ugunskurs vēl mežā! Zivis vecas palikšot, kamēr ūdens uzvārīšoties! Digna slējās kājās, lai līdzētu meklēt iekurus, bet, sastapusi vīra nikno skatienu, aprāvās. “Nu, nevajag arī!” aizmirsusi savu nostāju – skatīties uz visu no malas, viņa sabozās. Nav jau pirmā reize, gan jau arī šodien iztiks bez vīra uzmanības.
Aizsūtījis brāli pēc žagariem sārtam, Zigurds pievērsās telts sliešanai. Viņa veiklajām rokām šādi darbi padevās viegli. Pēc neilga laiciņa, kad uguns mēles jau sprakšķināja sausos priežu zarus, vēlreiz nošķindēja aukstumsomas saturs. Tad vēl un vēlreiz, un drīz vien brāļu saruna ieguva labi zināmo metālisko toni. Pārmetums vienam un pārmetums otram; apvainojums vienam un tam sekojoša sparīga taisnošanās no otra; apvainojums vēl viens un briestošas dusmas.
Doma par krastā pamesto laivu pie Dignas atnāca vienlaikus ar domu par aizbēgšanu no brāļu kašķīgās sarunas. Neviena nepamanīta, viņa ieslīdēja laivā un, ar plaukstām klusu airēdamās uz priekšu, virzījās uz meldru skupsnas pusi. Lai! Lai dusmojas! Lai kliedz un auro! Varbūt vismaz tādā veidā izbļaus no sevis to niknumu, kas abus grauž kā indīgs ķirmis, īpaši pēdējā laikā. Kaut arī viņa ne reizi vien bija jautājusi par ieilgušā strīda cēloni, abi klusēja. Normunds gan reiz bija izmetis: “Nav ko sievietēm bāzt degunu vīru darīšanās!” Uz to Zigis smīnēdams piebilda: “Mazāk zināsi, labāk gulēsi.”
Kādā pēcpusdienā ciemojoties pie vīramātes, Digna bija šo jautājumu uzdevusi arī viņai. Elvīra toreiz ilgi skatījās tukšajā sienā, līdz atbildēja:
– Tik seniem notikumiem labāk likt mieru.
Digna pieņēma, ka citas atbildes nebūs, un tomēr – šis jautājums laiku palaikam iezagās domās. Pēc katras brāļu plūkšanās, kas nereti beidzās ar sasitumiem, zilumiem un sīkām brūcēm, tas atkal meklēja ceļu pie viņas. Kādēļ gan?
Lēnīgā airēšanās laivu pamazām bija ievirzījusi meldru ielokā. Pie debesīm mazi mākonīši koķetēja ar sauli, un Digna, acis aizvērusi, domās atkal atgriezās pie sava pēdējā laikā iecienītā rēbusa: kā būtu tad, ja būtu citādāk… Ja nebūtu šo noslēpumu un apvainojumu, kas pa šuvēm ārdīja arī laulību, vai Zigis viņu vēl mīlētu? Ja viņi dzīvotu citā pilsētā, varbūt Normunda ietekme būtu mazāk jūtama? Nez kāpēc Dignai šķita, ka tieši viņš vainojams brāļu strīdiņos. Varbūt tas tāpēc, ka lecīgāks, netīkamāks un grūti paciešams? Lai gan, ja tā padomā – ka tik ne Zigurda aizvainojošo “ņuņņa” un “slabaks” dēļ nesākas visi strīdi… Kāds nu tur “slabaks”. Cik vien Digna brāļus pazina, Normundam vienmēr bijuši izteiksmīgi bicepsi. Varbūt kaut kad pirms tam, bērnībā vai skolas gados, būdams jaunākais brālis, viņš bijis vājāks? Varbūt tieši tajā laikā noticis kas tāds, par ko neviens nevēlas runāt?
Lai nu kā, šajā brīdī Digna par to nevēlējās lauzīt galvu. Laiva bija piestājusi meldru ielokā, un tuvējā krasta līnija – vien pēc malā augošajiem kokiem apjaušama. Atmiņā uzplaiksnīja mirkļi no ne tik senajiem studiju gadiem, kad viņa, turēdamās pie rokas bērnības draugam Modrim, pa šauru taciņu brida caur šo meldru mežu. Todien viņa vēl nezināja, ka tieši Modris rūpīgi izgriezis šo stigu, lai Dignai ērtāk un drošāk. Tāpat arī laivu gādājis priekš viņas un azaidu, un skaistu ūdensrožu pušķi.
Nezin, vai tā raženā liepa, kas augstāka par citām, vai vēl arvien savā azotē glabā viņu vārdus, uz koka ripiņām iegravētus un dobumā noslēptus? Todien Modris šim rituālam piešķīra īpašu nozīmi, kaut Dignai tas šķita bērnišķīgi un naivi. Ko gan tādas koka ripiņas iespēj pret lielo Likteņu lēmēju! Tagad, kad dzīve viņai bija parādījusi arī savu kreiso pusi, šīs atmiņas patīkami sildīja, un tik ļoti gribējās tajās pakavēties. Virs ezera bija iestājies klusums, un Digna pat nemanīja, kā iesnaudās.
Cik ilgi viņa bija gulējusi, kas to lai zina – varbūt stundu, varbūt ilgāk. Pat kaut ko tīkamu sapņoja, un tieši sapnī viņas ausis sasniedza Zigurda balsī sauktais: “Dignāāā!” Sapnī tas skanēja mīļāk, gandrīz kā tajā maģiskajā ugunskura naktī. Attapusies īstenībā, Digna saucienā sadzirdēja neslēptas dusmas. “Pie velna, lai klaigā,” čukstēja vēl nepamodinātais prāts, un viņa nesteidzās tam iebilst. Patiešām, kāpēc gan viņai būtu jāatgriežas tur, kur viņu nemaz negrib? Lai paklaigā, saulei vēl tālu līdz rietam.
No tīkamā gurduma Dignu izrāva mašīnas motora troksnis. Laikam jau vēl kāds atpūtnieks bija ieradies krastmalā. Brīdi vēlāk turpat netālu atskanēja skaļas balsis, smiekli un ūdens šļaksti, un tūlīt jau arī pāri ezeram aiztrauca daudzbalsīgs sauciens:
– Dignaaaa! Dignaaa! Atgriezies!
No kopējās balsu murdoņas izcēlās viena – spalga, smejoša un kaitinoša – Zigurda kolēģes Vizmas balss. Kā gan Digna varēja aizmirst, ka Zigurds viņai jau pirms nedēļas bija pasūdzējies par gaidāmo sabojāto svētdienu, un allaž uzbāzīgā blondīne arī šoreiz nevēlējās palikt malā? Būšot jautri un neaizmirstami, viņa esot solījusies Zigurdam. Savākšot visus kolēģus, uzcepšot gaļu, dziedāšot un dejošot. Protams, ka Zigurds nespēja atteikt. Gan jau sajutās atvieglots, ka nomācošo divvientulību ar sievu varēs pārvērst par tīkamu izklaidi, turklāt – jautrības taču netrūks. Tur, kur bija Vizma, vienmēr notika visāda dullošanās un ķēmošanās. Dignai tikai atlika brīnīties, kā Zigurdam kaut kas tāds patika. Pat Normunds atklāti izrādīja savu nepatiku un šņāca Dignai ausī kaut ko par klapēm uz acīm.
Nē, viņa nevēlas atkal redzēt, kā Zigurda skatieni glāsta Vizmas slaido augumu, nevēlas klausīties abu smieklos un izlikties, ka neko no visa tā neredz, kaut arī Zigurds vēlāk dievosies, ka viņu starpā nekā TĀDA nav. Tad jau labāk palikt tepat laivā, turpināt būt pazudušai un neatrodamai. Savādi tikai, ka nevienam prātā nebija ienākusi doma, ka ar Dignu varētu būt atgadījies kaut kas slikts. “Tu esi tas, kas ir tavas domas. Manas domas ir miers,“ Digna atgriezās pie savas klusās mantras un ieslīga dziļāk laivā.
(Turpinājums sekos)
