Ziedēšanas stafeti rudeņos pārņem dālijas, asteres, mārtiņrozes. Rancēnietei Inesei Rusovai ir krāsains dāliju lauks. Tajā zied aptuveni 70 dažādu šķirņu dālijas, un pašlaik tās ir pašā plaukumā. Inese smaida – nebūs ilgi jāgaida, kad viņas dāliju kolekcijā būs arī visas 100 šķirnes.
Labs gads dālijām
Tam, kā Inese aizrāvās ar dāliju audzēšanu, ir interesants stāsts.
“Pirmie mēģinājumi bija diezgan sen. Mums Rankā bija dāliju audzētāji Vizma un Alfrēds Klimanovi. No viņiem tika iegādātas dālijas, bet tās man neveiksmīgi pārziemoja, un tad es tam visam atmetu ar roku. Bet pirms desmit gadiem atkal pievērsos dālijām. Kaimiņiene iedeva pāris dālijas, un tā tas aizgāja. Labi vairojās, un vēl kādas dabūju, un tad mainījos un vēl piepirku, un tagad jau ir apbraukāta Latvija, lai mainītos un iegādātos. Daudzas saimnieces jau skatās no mākoņa malas uz savām dālijām. Ir, kurām zinu šķirņu nosaukumus, citām – nezinu. Patīk dālijas, jo sanāk tās pārziemināt un tās zied, un tā jau ir kā tāda puķu slimība. Bet “vainīgs” pie dālijām ir dēls Emīls. Viņš beidza “Buldurus”, un man bija tās pāris dālijas. Sākām veidot dobes, un viņš toreiz teica, kāpēc mums vispār nav dāliju, bet ir tikai dažas. Un tā tas sākās. Arī tagad atkal ir sarunāts mainīties ar dālijām un iegādāties. Ir dālijas, kuras labi vairojas, īpaši vecās šķirnes, savukārt jaunākās šķirnes ir cimperlīgākas, tas attiecas arī uz pārziemošanu. Esmu dālijas sūtījusi arī no koppasūtījumiem – ļoti slikta kvalitāte. Labāk tomēr no vietējiem,” pieredzē dalās Inese.
Viņu priecē, ka šis gads ir ļoti labs dālijām. Arī citas dāliju audzētājas, kuras pazīst Inese, teikušas, ka šogad dāliju ziedi, par spīti sausumam, kas bija, ir lieli un krāsas – košas. “Es nevaru visu aplaistīt, un dālijas izdzīvoja,” saka Inese.
Viņa atminas, ka iepriekšējos divos gados daudzas neziedēja un arī ļoti agri nosala. “Es pat daļu neredzēju uzziedam. Likās, ka arī pagājušais gads būs labs, bet slapjums papostīja ziedēšanu,” saka Inese un cer, ka šis rudens būs labs un dālijas ziedēs vēl ilgi.
Arī mārtiņrozes un gladiolas
Darba pie dālijām netrūkst. “Ja man nepalīdzētu ģimene, īpaši dēls Emīls, tad nekā no tā nebūtu. Paldies ģimenei par atbalstu!” uzsver Inese.
Viens no svarīgākajiem darbiem – rudenī dālijas izrakt. “Roku es pati, un citi brīnās, kā var rudenī pēc tam visas izrakt,” stāsta Inese.
Dālijas nemaz nemīl salu, tāpēc tās jānes siltā un sausā vietā pārziemot. Svarīgi, lai telpā, kurā glabā dāliju gumus, temperatūra ir aptuveni plus 4 grādi. Šādi dālijas glabā līdz maijam, kad tās var stādīt laukā. “Ja labs gads, var stādīt maija sākumā,” saka Inese.
Viņa priecājas, ka šogad gumi pārziemoja ļoti labi, un pirmās dālijās uzziedēja jau jūlijā. Inesei patīk rītos nākt uz savu puķu dārzu un paskatīties, vai kaut kas jau nav uzziedējis, jo viņa audzē ziedus tikai un vienīgi savam priekam. Vienu skaistāko dāliju izcelt starp pārējām nav iespējams, jo katrai šķirnei savs skaistums – krāsu gamma no gaišas līdz tumšai, ar noapaļotām, smailām un platām ziedlapiņām, ziedi – no maziem līdz ļoti lieliem.
Un vēl Inesei ir ļoti daudz mārtiņrožu. Par savu aizraušanos ar ziediem viņa smaidot saka: “Mārtiņrozes – tā mana otra slimība, un trešā nez vai nebūs gladiolas. Ar mārtiņrozēm arī tāpat – iepērku, mainos. Patīk, ka tās vēlu zied. Pērn siltumnīcā vēl ļoti smuki ziedēja uz valsts svētkiem. Un vēl ir atvestas dienlilijas. Viena tante Druvienā, kurai veselība vairs neļauj, teica, lai ņemam visas,” stāsta Inese.
