Septembra otrajā svētdienā, šogad 10.septembrī, atzīmē Tēva dienu. “Svinam, jo skolā popularizē Tēva dienu, un katru gadu bērni skolā un bērnudārzā sagatavo kartītes, apsveikumus. Ir patīkami!” atzīst Beatrises, Alberta un Kristapa tētis Arturs Birznieks no Beļavas pagasta. Viņš ir piemērs tam, ka tēvs ir ārkārtīgi būtisks bērna dzīvē. Mazie kā dadzīši visu laiku ir blakus tētim, jo kopā ar tēti ir droši un labi. Ja bērni viņam kaut ko jautā, Arturs atbild, ja kaut ko nezina, viņš paskaidro.
Arturs zina, ka būt tēvam ir liela atbildība, un tēva loma viņu noteikti ir mainījusi. Jaunībā vairāk pievērsās darbam, un, kā pats smejas, gadā bijušas tikai divas brīvdienas. Dzīves ritms bijis ļoti intensīvs. Mājās dzīvotājs noteikti nav bijis. Spēlējis arī volejbolu un teātri. “Bērni mani ir izmainījuši,” atzīst Arturs. Viņa prioritāte tagad ir bērni, ģimene. Un svētdienas ir ģimenes dienas, kad Arturs ir pieejams saviem bērniem visu dienu. “Tā mums jau ir kā sistēma, un bērni gaida svētdienas,” saka Arturs.
Viņš vienmēr cenšas pildīt bērniem dotos solījumus, jo zina, ka attiecībās svarīga ir uzticēšanās. Solījuma turēšana ir kā vēstījums – jūs man esat ļoti svarīgi! Tā ir arī cieņa un goda lieta. “Ja arī kādreiz nesanāk izpildīt solījumu, piemēram, esmu aizkavējies darbā, tad cenšos viņiem to paskaidrot,” stāsta Arturs.
Tā ir cilvēcība
Viņam kā tēvam ir svarīgi iemācīt saviem bērniem, lai viņi dzīvē spēj stāties pretī dzīves izaicinājumiem. Viņš palīdz saviem bērnam iegūt dažādas prasmes, patstāvību un pārliecību par sevi, rūpējas par viņu psiholoģisko un fizisko gatavību sastapties ar lielo dzīvi. Māca neapjukt nestandarta situācijās, nebaidīties doties mežā, iekurt ugunskuru, rūpēties par savām lietām.
Vecākos bērnus iemācījis peldēt piemājas dīķī, nākamvasar mērķis ir iemācīt peldēt arī jaunāko dēliņu Kristapu. Bet svarīgākais, ko Arturs māca saviem bērniem, ir cilvēcība. “Lai ir arī radoši, droši, izpalīdzīgi, domājoši,” saka Arturs.
Viņam patīk darboties kopā ar bērniem, būt kopā ar bērniem. “Tāpēc jau mana prioritāte ir bērni, un ne velti viņi ir trīs,” smaida Arturs.
Tagad, nevis kaut kad
Kopā pavadīto laiku ar bērniem Arturs cenšas iemūžināt fotogrāfijās un video, ko labprāt parāda arī “Dzirkstelei”. Un šādu skaistu, sirsnīgu mirkļu viņiem ir daudz – vakaros tās ir ēnu spēles pie sienas, peldes piemājas dīķī, kopā pie traktora stūres, mežā pie ugunskura – tā var uzskaitīt vēl un vēl.
Arturam joprojām spilgti atmiņā ir kāda kolēģa teiktais, kurš, daloties pieredzē ar sava kā tēta un bērna attiecībām, lika aizdomāties Arturam par kādu ļoti svarīgu lietu – pavadīt laiku kopā ar bērniem, veltīt viņiem laiku, spēlēties, darboties kopā tagad, kad ir mazi, nevis kaut kad… “Kolēģis toreiz stāstīja – dēls esot izaudzis un vairāk laika pavada ar draugiem. Viņš gribētu ar viņu pasēdēt, parunāt, bet nav īsti par ko. Palaidis to mirkli garām, kad bērns vēl bija mazs un gribējis būt kopā ar tēti. Es tajā ieklausījos, un mani aizķēra viņa pieredze. Svarīgi ir pavadīt laiku ar viņiem jau tagad, jo viņi pēc tam to novērtē. Ja startā nebūsi bijis blakus saviem bērniem, iedevis padomu, kad viņi pēc tā jautā, tad pēc tam viņi paši atradīs, pie kā iet un kam prasīt, bet tas vairs nebūs tētis,” uzsver Arturs.
Lielākie prieka brīži
Arturs atzīst: “Būt trīs bērnu tēvam ir interesanti, un man patīk būt tētim. Patīk ļaut bērniem izbaudīt brīvības sajūtu, necenšos ierobežot, bet tajā pašā laikā radu apstākļus, lai bērns pats cenšas domāt par savu drošību,” uzsver Arturs.
Lielākie prieka brīži viņam ir tad, kad bērni atnāk palīgā paši, bez īpaša pamudinājuma. Tie ir aizkustinoši mirkļi. Viņš atminas, kā Alberts visu dienu kopā ar viņu strādāja. “Dienas beigās es viņam par darbu samaksāju. Sirsnīgākais moments tajā visā bija tas, ka viņš nopelnīto naudiņu izlēma ne tikai izmantot savām vajadzībām, bet daļu pataupīt ģimenes kopējam budžetam, ja nu gadījumā, kā viņš pateica, pietrūkst maizītei. Aizkustina tas, ka bērns šādā vecumā spēj aizdomāties ne tikai par to, ka vēlas kaut kādas mantas sev, bet apzinās, ka savu nopelnīto naudu var iedot arī kopējām ģimenes vajadzībām,” stāsta Arturs.
Viņu priecē arī tas, ka bērni savā starpā ir ļoti draudzīgi un rēķinās cits ar citu. Vēl viņiem patīk nodarboties arī ar dažādiem sporta veidiem. Par prioritāti ir izvirzīta vieglatlētika, un Alberts ar Beatrisi ir Gulbenes novada bērnu un jaunatnes sporta skolas audzēkņi. “Bērni man ir prasījuši, kāpēc es nepiedalos sporta sacensībās, un tad “Gulbenes apļus” mēs skrējām kopā. Tādās reizēs arī bērniem ir cita motivācija,” smaida Arturs.
Viņiem kopā patīk braukt arī makšķerēt. Beatrisei parasti pietiek ar vienu noķertu zivi, jo tad viņa savu uzdevumu jau ir izpildījusi. Kristaps ir galvenais kaķu barotājs ar zivīm. Albertam bez makšķerēšanas ļoti patīk iet arī medībās kā dzinējam. Savukārt Artura sieva un Beatrises, Alberta un Kristapa mamma Ivanda ir kā čaklais mājas gariņš, kura uzņemas mājas rūpes.
Ikdienas virpulis
Arturs ir laimīgs tētis, un viņš lepojas, ka ir tētis. Būt par tēti nenozīmē tikai prieka mirkļus, tie ir arī uztraukumi, pārdzīvojumi – lielākie no tiem, ko nācies pārdzīvot, ir bijuši mirkļi, kad kāds no bērniem guvis traumu un nācies pat braukt pēc palīdzības uz slimnīcu. “Reizēm tas ir noticis acu priekšā, un tas ir vissāpīgākais, ka nepaspēj nosargāt,” atzīst Arturs.
Smiekli, līksmība, čalas, reizēm kādi kreņķi, uztraukums un nedarbi – tāda ir ikdiena ar bērniem.
“Alberts trenējās mest ar akmeni un iemeta mašīnai stiklā. Beatrise kā meitene ir godīga. Savukārt mazais Kristaps ar riteni pazuda no pagalma teritorijas. Skatos: viņš jau uz lielā ceļa ar savu “dip dap” velk ātrā gaitā prom. Pieskatīšanas moments! Arī citiem vecākiem tikai jāatgādina, ka trīs, četrus gadus vecs bērns ir ļoti zinātkārs, ļoti bieži arī ļoti drosmīgs un atgādina tādu dzīves piedzīvojumu meklētāju. Un tad vajag acis turēt vaļā 24/7,” uzsver Arturs.
Ikdienas virpulis ar trim bērniem – tas nav viegli, bet Arturs ar to lieliski spēj tikt galā. Kad “Dzirkstele” ierodas pie viņiem ciemos, Arturs no skolas un bērnudārza jau ir atvedis bērnus mājās, un mums ir nepilna stunda, lai parunātos, jo pēc tam vecākie bērni jāved uz treniņu pilsētas lielajā stadionā, savukārt vēl pašā vakarā viņam jāpaspēj uz vecāku sapulci sporta skolā.
