Topošās valdības sarunas buksē, ir sajūta, ka amati tiek jau tik dalīti pa labi un kreisi, ka tikai kaut kas virzītos uz priekšu, bet ZZS ņem visu, ko dod. Piemēram, gandrīz visus kultūras nozares cilvēkus uz pauzes nolika it kā Gunāra Kūtra (ZZS) piesaukšana uz potenciālā kultūras ministra vietu. Pats Kūtris pēc tam medijiem teica, ka tās esot tikai baumas. Iespējams, ka tā, jo apkārt ļoti daudz spekulāciju, baumu, pārmetumu. Kas tās izplata? Visticamāk, paši topošās koalīcijas politiķi testē sabiedrību vai opozīcijā nonākušie cīnās par savu ietekmi. Taču diezin vai kaut kādā veidā jaunās valdības veidošanu var uzskatīt par dinamisku, kā sabiedrībai optimistiski prezentēja Krišjānis Kariņš. Drīzāk te iederētos supermodernais vārds “izaicinājums” vai vārdu salikums “izkāpšana no komforta zonas”. Es ironizēju, protams, bet, nopietni runājot, daudzās nozarēs ir krīze, tāpēc politiķiem vajadzētu tomēr vairāk uzlocīt piedurknes un sasprindzināt smadzenes, nevis “strādāt” tikai vārdu kaujās.
Piemēram, ar sazvērestības teoriju nāk klajā Apvienotā saraksta līderis Edvards Smiltēns: “Četrus mēnešus vienīgais, par ko bija runa, – kādā veidā “Jaunajai Vienotībai” un “Progresīvajiem” kopā legalizēt un atmazgāt Aivaru Lembergu,” apgalvo viņš medijiem. Jā, protams, tas, ka no Ventspils saimnieka nenorobežojas ZZS, ir noteikti nopietns signāls sabiedrībai, un “Jaunajai Vienotībai” būtu vairāk jāuztraucas, ko tas nozīmē topošajai koalīcijai, kā arī, ko par to domā tās vēlētāji, taču tikpat skaidrs, ka AS joprojām pozicionē tādu savu politisko nostāju, kuru es nosauktu par “mērīšanos ar krāniņiem”. Un tas arī nav nopietni spēkam, kas bija ieguvis pietiekami lielu vēlētāju atbalstu vēlēšanās.
Bet ievēlējuši mēs esam tādu Saeimu, kādu esam. Kā izdarīt, lai vismaz vairums kaut cik redzētu kopējo lielo bildi vai vismaz skatītos vienā virzienā, strādājot godprātīgi savas valsts labā, ir sarežģīts uzdevums. Taču es nekādā ziņā nepiekrītu, ka visas mūsu problēmas var atrisināt vēlēšanu sistēmas maiņa, pārejot uz mažoritāro, kā apgalvo daži guru. Grūti noticēt, ka tad gan deputāti strādātu godprātīgāk, turklāt vienoties būtu vēl grūtāk. Kaut kā man iekrita prātā kāda žurnāla “Ir” lasītāja teiktais pirms vairāk nekā desmit gadiem, kas precīzi raksturo arī situāciju šodien: “Tas, cik godīgi deputāts pildīs savus pienākumus, ir atkarīgs no politiskās kultūras valstī un lielākoties no attiecīgā cilvēka, jo deputāta godaprāts ir atkarīgs no… viņa godaprāta, nevis no vēlēšanu sistēmas.”
