Kaut kur lasīju, ka sāpju, aizvainojuma, dusmu “norīšana” cilvēku padarot slimu. It kā onkoloģisko saslimšanu iemesls bieži vien esot noklusētas dvēseles sāpes, neizrunātas, nevienam nepateiktas, nēsātas sevī un izaudzētas par “augoni”. Rezultātā ciešot cilvēka dzīves kvalitāte un varot samazināties mūža ilgums. Ir arī cita versija – ka problēmas varot risināt, iepauzējot, noliekot malā, ļaujoties aizmirstībai un klusumam. Vārdu sakot, neko nerisinot, ignorējot, cenšoties aizmirst.
Katram no mums sarežģītās dzīves/dvēselisku pārdzīvojumu situācijās ir sava taktika. Un līdz ar to – sava pieredze. Savs stāsts. Iespējams, ikviens no mums ir izmantojis dažādus veidus, lai sveikā izspruktu no kāda reāla vai psiholoģiska (iespējams, pat iedomāta) “slazda”. Vai izdodas un cik lielā mērā – to zinām tikai paši.
Saprotu arī, ka reizēm runāt ar kādu par savām sāpēm ir nepanesami smagi. Kā man viens kolēģis teica: “Tas uzplēš rētas.” Bez šaubām. Un diskomforts ir arī tam cilvēkam, kuram kāds cits sadomā acīs pateikt visu, kas uz sirds, kas gruzdējis, kas iepriekš noklusēts. Ak, zinu, kā ir uzklausīt pēkšņus pārmetumus. Uzreiz gribas bloķēt jebkādas attiecības ar tādu cilvēku. Un tomēr, kā mana vecmamma reiz teica, nav jābaidās no tiem, kuri runā, jābaidās no klusētājiem, jo nekad nezini, kas īsti viņiem prātā.
Šis vienlaikus ir gan filozofisks jautājums, gan pārdomas par to, kā pārvarēt krīzi.
Vai vispār ir iespējams iejaukties cita dzīvē, liktenī un izmainīt to? Domāju, ka nav pat tādu tiesību. Pat tad, ja no visas sirds to vēlies. Katram ir pašam savs ceļš ejams. Un tas ir cienījami. Jebkurā situācijā, ikvienā izvēlē. Tas, ko varam ikviens, ir tikai dzirdēt otru cilvēku, atsaukties vai ignorēt viņa grēksūdzi vai palīgā saucienu.
Šovasar man nepazīstams jauns vīrietis tika atrasts miris parkā. Ar cilpu kaklā. Bojā gājušā draugs man teica, ka netic versijai par pašnāvību. Nelaiķis esot bijis dzīvespriecīgs cilvēks. Todien vēl saskandinājuši. Šis pieminējis nepatikšanas, jo notērējis kāda neizpildīta naudas darījuma pāris simtus. Pirms norēķināšanās ar dzīvi vīrietis klīdis pa garāžu teritoriju, tad pa parku – man zināja stāstīts kāds cits viņa paziņa. It kā meklētu sev vietu, jo viņam paputējusi ģimenes dzīve, zaudēts darbs, no mājām viss aiznests uz lombardu. Bet tās visas ir tikai citu cilvēku versijas par kādu, kura vairs nav starp mums. Pašam savu versiju viņš paņēmis līdzi tur, kur valda mūžīgs klusums.
