Ciemiņu, kuri vēlas redzēt Ēvalda un Elvīras Melbergu Stradu pagasta “Vecjūdzkalnos” gaumīgi iekopto apkārtni, netrūkst. Pie Melbergiem “Dzirkstele” devās, jo saņēma lasītājas vēstuli, kura viņa izteica apbrīnu un sajūsmu par skaisto un sakopto lauku sētu Stradu pagastā. Ar “Dzirksteles” starpniecību aicinām ielūkoties tajā.
Pavisam nesen arī Gulbenes novada pašvaldība novērtēja Melbergu ieguldījumu savas lauku sētas sakopšanā un ainavas veidošanā, viņi uzvarēja pašvaldības šovasar rīkotajā konkursā “Te rodas!”.
Elvīra Melberga smaida, ka vīrs Ēvalds nojautis par to, ka nominācijā “Sakoptākā sēta” viņi būs tie, kas iegūs balvu. “Viņš ticēja, ka būs. Es gan ne. Man liekas, ka citiem ir skaisti,” kautrīgi teic Elvīra.
Abiem prieks, ka par uzdāvināto pašvaldības dāvanu karti Kalsnavas stādaudzētavā nopirkuši jaunus stādus, kuri viņu ainavā tagad ir jaunākie iemītnieki. “Nopirkām paradīzes ābolīšu koku un pārsliņkoku. Es zinu, kāds tas izskatīsies, kad izaugs. Ļoti skaists! Retums,” ar lielu mīlestību pret katru augu, kas ir viņu dārzā, stāsta Elvīra.
Galvenais – kopskats
Ēvalds atzīst, ka, domājot par mājas apkārtni, augu izvēli, dobju veidošanu, kombinējot puķu dobes ar skujeņiem, viņiem svarīgs ainaviskums. Un Elvīra papildina: “Mums galvenais ir kopskats.”
Un kopskats, kas ir veidots un radies vairāku gadu gaitā, ir patiešām apbrīnas vērts! Tas ir apliecinājums Ēvalda un Elvīras ilgstošam un pacietīgam darbam un labai gaumes izjūtai.
“Mums nav tā, ka izceltos kādas puķes, piemēram, citi audzē daudz dāliju. Man to vispār šogad nav. Bet man ir ļoti daudz flokšu. Un man tie ļoti patīk, īpaši tie, kas zilā krāsā. Ir sarkani, balti, rozā, bet man patīk zilie. Flokšu ir daudz, vakaros un agros rītos tie ļoti smaržo,” priecājas Elvīra.
Ēvalds turpina, ka viņi retas puķes neaudzē: “Mēs tādi vienkārši ļaudis, dižciltīgu puķu nav. Mums ir vienkārši.”
Gan Ēvaldam, gan Elvīrai ir svarīgs estētiskais skaistums ap māju. Šī skaistuma sajūta ļauj saglabāt iekšējo harmoniju, ļauj pašiem gūt prieku un iepriecināt citus. Meitas, kura dzīvo Anglijā, dzīvesbiedrs, kurš ir anglis, un viņu angļu draugi atzīst, ka pie viņiem tik lielu, skaisti iekoptu dārzu pie mājām nav.
“Mēs to darām sava prieka pēc un draugu pēc, un radu pēc,” saka Ēvalds, un arī Elvīra atzīst, ka visi, kas bijuši ciemos pie viņiem, saka, ka pie viņiem esot jauki. “Bet tam visam apakšā ir liels darbs. Es visu laiku skatos. Nekad neielaižu, lai aizaug. Visu laiku rūpējos, un man patīk to darīt,” stāsta Elvīra. Un, ja ir mīlestība pret to, ko dari, tad ir arī rezultāts.
Zaļajā zālienā – gaumīga rožu dobe
Augi Elvīras un Ēvalda dārzā stādīti tā, lai tie pakāpeniski ziedētu cits pēc cita. Pavasarī sāk ziedēt krokusi, atraitnītes. “Un tulpes man zied visās malās pavasarī,” smaida Elvīra. Vasarā vienas puķes nomaina citas, un mājas apkārtne visu laiku ir ziedos. Pēdējās dārzā zied miķelītes, kuras šobrīd jau ver vaļā savus pumpurus, tā vēstot par gadalaika maiņu. Ja ir labs rudens, tad vēl visu oktobri ir ziedi.
Arī rozes zied ilgi, un par tām Elvīrai ir atsevišķs stāsts. “Ar rozēm man ir daudz raižu. Grūti. Man tās slimo. Cīnos un cīnos. Ziemā sasedzu ar skujām. Vienu brīdi man pat nebija rožu, un to vietā bija cīniju dobe, bet tad atkal pārdomāju, un atkal ir rozes,” stāsta Elvīra. Zaļajā zālienā viņa ir izveidojusi ļoti skaistu un gaumīgu dārza karalieņu rožu dobi. Rožu dobes apmalītei izvēlētas leduspuķes jeb “ledenītes”, pelēki sudrabotās krustaines un sarkani brūnās heihēras. “Dobes apmale smukāka par pašām rozēm,” priecājas Elvīra, un tam nevar nepiekrist – patiešām iespaidīgi!
Iepatīkas, nopērk un iestāda
Dārzā ir apskatāmi arī daži reti sastopami koki, par kuriem Elvīrai liels prieks, un viņa labprāt pastāsta par katru, kā tas iejuties viņas dārzā. Piemēram, Latvijas apstākļiem eksotiskais tulpju koks gandrīz jau aizgājis bojā, bet tomēr no vienas atvases izdzīvojis. Tam jau ir 15 gadi, un šie koki arī zied. Elvīra ar Ēvaldu vēl pacietīgi gaida, kad tulpju koks beidzot uzziedēs arī viņu dārzā. Tā ziedi atgādina tulpes, un neparasta ir šī koka lapu forma. Dārzā vieta rasta arī tādam interesentam kokam kā arālija. Tās stumbrs ir adatains, savukārt ziedi – balti. Ir arī pīpju koks ar lielajām lapām.
Pavisam nesen nopirkts dziedzerainais ķirsis. Tas ne tikai bagātīgi zied, bet tam ir arī ēdamas ogas. Dārzā aug arī dienvidzemju augs – krāšņā katalpa, kura zied baltiem ziediem. Rudenī tai veidojas savdabīgas pogaļas – brūnas, garas pākstis. “Domājām, ka tas neaugs, bet aug!” priecājas Elvīra.
Pastaigājoties pa dārzu, Elvīra un Ēvalds “Dzirkstelei” rāda arī magnoliju, kura ziedēšanas laikā spēj savaldzināt ikvienu. “Sākumā mums tā ilgi neziedēja, tagad zied! Arī Amūras ceriņš mums ilgi neziedēja. Ko darījām? Neko. Gaidījām, kamēr uzziedēja,” stāsta Elvīra.
Dekoratīvos krūmus un kokus Elvīra un Ēvalds mēdz arī drosmīgi apgriezt, lai tie neizstieptos garumā. Un apgriežot kokam var piešķirt interesantu formu. Viņi parasti apgriež vasarā. “Tad redzam uzreiz kopskatu,” paskaidro Elvīra.
Dārzā šobrīd zied arī vairāku šķirņu skaistules hortenzijas. “Augu dažādība ir ļoti liela, un mēs pat paši visus nezinām. Saskaitīt nevaram, cik to daudz! Iepatīkas, nopērkam un iestādām,” saka Elvīra. Ēvalds piebilst: “Kad esam Zaļajos tirdziņos, kaut kas ir jānopērk! Un tad domājam, kur iestādīt.”
Bet ne viss, ko Elvīra ir vēlējusies redzēt savā dārzā, ir ieaudzis. Un tas attiecas uz rododendriem un budlejām. “Man ļoti patīk rododendri un budlejas, bet tie neaug manā dārzā. Esmu pamēģinājusi un nav izdevies. Vai nu tiem te nepatīk, vai arī es nemāku. Budleja nozied, bet nākamgad tās nav. Vai trīs reizes tās stādīju, bet nekā. Un tad es liekos mierā – ka ne, tad ne. Rododendriem vajag skābu augsni, kaut gan es darīju visu – pie priedēm iestādīju, augsni no meža atvedu un skābu uzliku, bet nekā. Jo vairāk es ņēmos, jo vairāk tas negribēja augt,” stāsta Elvīra.
Savukārt ļoti skaisti aug viņu pašu iestādītā bērzu birztaliņa pie dīķa. Raugoties uz to no malas, liekas, ka esi nokļuvis pasakā – tik gleznaina ainava! Turpat netālu ir arī iekopts ābeļdārzs. Šobrīd ābeļu zarus liec ražas smagums. “Mums ābolu netrūkst nevienu gadu. Bija vairāk ābeļu, bet, tā kā nebija, kur likt tik daudz ābolu, tad ābeļdārzs tagad ir retāks,” saka Elvīra.
