Kad ierodamies Palevenes muižā Lietuvā, kas atrodas Kupišķu rajonā, Panevēžas apriņķī, mūs sagaida saimniece, kas ir muižas mantiniece no Komaru dzimtas. Dzimtai Lietuvā piederējuši 43 mazāki un lielāki īpašumi, bet Palevenes muižas vēsture sākas no 1654.gada.
Muižkundze Nijole Milakniene stāsta, ka līdz 1927.gadam Palevenes muižas īpašumā bija 2900 hektāri zemes. Pēc padomju laikiem ir palikuši tikai 113 hektāri, kas tad arī pieder saimniecei, jo viņa ir pēdējā īpašnieka Bogdana Komara mazmeita un jau 31 gadu dzīvo šajā vietā.
19.gadsimta sākumā uzcelta ļoti skaista centrālā ēka, kurā bijušas 26 ļoti bagātīgi iekārtotas telpas. Līdz tam laikam muižas galvenā nodarbošanās bijusi spirta ražošana. Spirtu ražoja no kartupeļiem. Ziemā tos sasaldēja, lai būtu lielāks cukura daudzums. Diennaktī gatavoja 330 litrus, liecina arhīva dati. Kaut kādas normas katru gadu bija jāatdod valstij. “Nezinu, cik patiesības, bet arhīvos ir rakstīts, ka populāro dzērienu “Starka” tieši šeit sāka gatavot. Kāpēc “Starka”? Tāpēc, ka stārķi ciemā saukuši par “starku”. Un šis dzēriens bijis speciāli veltīts bērna dzimšanai ģimenē. Un kristībās un raudzībās katrā mājā, kā raksta, bija “Starka”,” stāsta saimniece un piebilst, ka muižā audzēja arī dārzeņu stādus, rožu stādus, kārklus klūgām, lai gatavotu pītas mēbeles.
Īpašums cietis 2. pasaules kara laikā, kad padomju okupanti ieņēmuši šo vietu. Tolaik kara daļas ievācās kultūras vietās, īpašumos. “Cilvēki stāstīja, ka bijis arī hospitālis, bet citā ēkā parkā ievācās kara daļa un bija munīcijas noliktava. Toreiz netālu pie dzelzceļa vēl bijuši vācieši. Kad vācu lidmašīnas lidoja, karavīri šāva uz tām. Tad esot atbraukuši motociklisti padomju formās, bet pēc pāris stundām atlidojusi vācu lidmašīna un nometusi bumbu. Tā tika sagrauta skaistākā īpašuma daļa,” saka saimniece.
Arī ģimenes locekļi bijuši izsūtījumā, īpašums ticis atņemts. Daudz pārcietuši. Vectēvs, kad braucis projām, visu arhīvu ar dokumentiem, kas attiecas uz muižas īpašumu un ģimeni, ielicis finiera čemodānā un uzticējis savas istabenes tēvam, kas dzīvojis kaimiņos. Un teicas, ja viņš var, lai saglabā, ka varbūt viņš atgriezīsies. Un tā šis čemodāns ir sagaidījis muižas mantinieci, kura stāsta, ka arhīvs ir unikāls, tajā ir ļoti daudz senu dokumentu, dienasgrāmatu, fotogrāfiju, kā arī dzimtas koks septiņpadsmit paaudzēs. Savukārt mamma saglabājusi ļoti daudz albumus ar fotogrāfijām un atklātnēm. 1931.gadā bijis konkurss “Mis Eiropa”. Vācu laikā varējis nopirkt šokolādes, uz kurām bija “Mis Eiropas” dalībnieču fotogrāfijas. Diemžēl ne Latvijas, ne Lietuvas meiteņu neesot, bet Igaunijas esot un ļoti skaista. Nijoles kundzei ir daudz interesantu stāstu par muižas vēsturi un cilvēkiem, jo tas viss ir atrodams saglabātajos dokumentos un attēlos. Piemēram, ir dokuments, kur ir meža parka plāns, kurā uzskaitīti visi koki pa sugām un cik veci, cik drīkst izgriezt, cik maksā. Vectēvs nozāģējis koku savā mežā, par ko saņēmis soda naudu – tādi bijuši likumi.
Pēc 2. pasaules kara muižas ēkā astoņus gadus bijusi sākumskola, pēc tam pārtikas veikals. Kad mantinieki atguvuši muižu, tur iepriekš bijusi mušpapīru ražotne un stāvoklis bijis graujošs. Nav bijis arī normālas grīdas un jumta. Viss pašu spēkiem ticis atjaunots.
Šobrīd muižā dzīvo mantinieces dēls ar ģimeni, tāpēc iekšā netiekam vesti. Nijoles kundze arī piebilst, ka nekas autentisks iekšā nav saglabājies. Piebilstams, ka muižas saimniece ir padomājusi arī par tūristiem – pie sienas atrodas stikla skapītis, kurā stāv suvenīri un kurā var par tiem atstāt naudu.
