Maigurs Samsons ir dzimis Lejasciema pagastā. Pēc Lejasciema vidusskolas absolvēšanas dzīves ceļš viņu aizvedis prom no dzimtās vietas, bet tagad viņš ir atgriezies un ir ļoti apmierināts ar savu izvēli. Viņš ar nolūku gribēja atgriezties tieši Lejasciemā. “Es taču esmu lauku puika!” uzsver Maigurs.
Viņš ir klusais mākslinieks. Pats sevi plaši nereklamē un pēc publicitātes nealkst, tāpēc vēl jo vairāk ir liels pārsteigums savām acīm redzēt Maigura radītos darbus.
Ideja par savu krēslu izstādi
Pavisam nesen Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja krājumā ir uzņemts Maigura radītais, Jūlija Madernieka (1870-1955) iedvesmotais dizaina krēsls. Asociatīvais elements šajā krēslā tiek saistīts ar Madernieka rakstos plaši izmantotajiem ģeometriskajiem, rotējošajiem rakstiem, kas uztverami krēsla sānskatā. Jaundarbs papildina krēslu ansambli, kurā ietilpst arī Jūlija Straumes (1874-1970) iedvesmotais krēsls, kurā saskatāmas Straumem tik raksturīgās liektās formas un jūgendstila ietekme. Abi krēsli ir iekļauti pastāvīgajā ekspozīcijā “Divi Jūliji”.
Maigurs ir atvērts sadarbībai. “Vienu krēslu uztaisīju, tad ar veselību bija problēmas, un tagad uztaisīju otru. Man patīk iesaistīties šādos projektos,” saka Maigurs.
Viņam ir doma piedalīties “Latvijas Dizaina gada balvā”, kas ir augstākais apbalvojums dizaina jomā Latvijā, ko pasniedz ar mērķi apzināt, izvērtēt un popularizēt Latvijas dizaineru sasniegumus, kā arī stimulēt Latvijā radīta dizaina izmantošanu un dizaina nozares attīstību.
“Redzēs, kā būs ar laiku un veselību. Es jau sen gribēju piedalīties, un ir idejas, kuras vienkārši ir jārealizē – viens ir šūpuļkrēsls, un ir bērnu lietas, piemēram, bērnu “rodeo”,” stāsta Maigurs. “Savā laikā jau piedalījos konkursos – interjeru projektos.”
Un vēl Maigurs ļoti vēlas izveidot Gulbenē izstādi, kurā būtu tikai viņa dizaina radīti krēsli. “Pats tos projektēšu. Tie būs mana dizaina krēsli. Man jau ļoti gribas šo savu krēslu izstādi,” savu ieceri laikrakstam atklāj mākslinieks. Vai šo ideju jau varētu realizēt nākamgad, Maigurs pagaidām neko nevar solīt, bet zina teikt, ka Latvijā līdz šim vēl tāda izstāde nav bijusi.
Glezno sava prieka pēc
Maigura dzīves telpa pārsteidz, jo tā vairāk atgādina viņa personālizstādi. Izrādās, šo māju, ko nopircis, vēl strādājot un dzīvojot Rīgā, pats saviem spēkiem arī remontējis. Ienākot dzīvojamajā istabā, pie sienām ir viņa un arī dažas Maigura brāļa gleznas, uz galda – kaudze ar dažādām skicēm, plauktos – dažādi viņa dizaina priekšmeti un istabā – vairāki viņa restaurēti vecie krēsli. Plauktos nevar nepamanīt arī dažādus seno laiku traukus, kurus viņš bieži vien ir atradis kādās vecās, pamestās mājās.
“Man nepatīk plikas sienas,” smaidot saka Maigurs un stāsta, ka pie sienas ir gan viņa pašportrets, kas tapis 1986.gadā, gan vecmammas portrets – 1984.gadā, iesākta ir mammas glezna. “Nāca tie negaisi arī Lejasciemā, un ātri tapa divas gleznas. Tur gan vairāk ir fantāzija. Esmu brīvmākslinieks. Gleznoju ar eļļu, bet esmu daudz gleznojis arī ar akvareli. Gleznoju tikai sava prieka pēc. Pirms tam 30 gadus vispār negleznoju. Es jau vairāk ražīgākajos darba gados nodarbojos ar interjeriem, arhitektūru privātmājām. Ņēmos ar projektēšanu. Pārsvarā tie bija bankas interjeri – “Krājbanka”, “Aizkraukles banka”, “Saules banka”. Ir daudz manis veidotu interjeru. 90.gados privātajiem sākās bums, kad visi ap Rīgu ņēma kredītus un visiem vajadzēja, un bija desmit objekti vienlaikus,” atminas Maigurs.
Eļļas krāsas – kā lielākais dārgums
Ceļš uz mākslas pasauli Maiguram sākās jau bērnībā. Aizkustina viņa sirsnīgais stāstījums, kā bērnībā abi ar brāli bēniņos atraduši eļļas krāsas.
“Viss sākās ar to, ka vectēvam laukos bija māja. Un mēs ar brāli bēniņos atradām eļļas krāsas – vecas, iesāktas tūbiņas. Tās bija pamatkrāsas. Nezin no kurienes tās tur bija, bet dzirdēju, ka mana tēva māsīca ir kaut kad gleznojusi. Un no citurienes tās krāsas nevarēja būt. Ar tām krāsām arī sākām. Ļoti taupīgi ar šīm krāsām rīkojāmies – kā ar lielāko dārgumu. Un bijām šausmās, ka tā tūbiņa saplok, un saprotam, ka krāsa tūlīt beigsies! Kur dabūt? Nekādas saprašanas par to nebija. Pēc tam jau Gulbenē varēja nopirkt. Un tā mēs ar brāli sākām smērēt ar tām krāsām. Lejasciema skolas laikā bija zīmēšanas olimpiādes, rajona olimpiādes. Darbi nokļuva arī Rīgā. Deva diplomus. Brālis pēc 8.klases iestājās lietišķās mākslas vidusskolā. Viņš bija par mani trīs gadus vecāks. Un tad viņš sāka mani apmācīt. Bet es pēc Lejasciema vidusskolas absolvēšanas devos uz Tallinu un iestājos Tallinas Mākslas institūta Arhitektūras fakultātes Interjera nodaļā. Brālis mācījās arī Mākslas akadēmijā, bet pēc 1.kursa viņš traģiski gāja bojā. Brāļa portrets man ir pie sienas un arī brāļa mākslas darbi ir pie sienas. Maz jau kas ir saglabājies no viņa darbiem. Es saglābu, ko varēja saglābt,” stāsta Maigurs.
Ideju ir daudz
Maigura radītie dizaina priekšmeti ir unikāli un ļoti kvalitatīvi. Tas ir viņa roku darbs.
“Jābūt uzņēmībai – 90 procenti ir darbs un 10 procenti talants. Bez darba nekā, lai cik talantīgs būtu,” viņš saka, rādot izgatavotās rokas ēveles, kas ir arī praktiski lietojamas. Viņš rāda “Dzirkstelei” ēveli, kuras pamatā ir melnozols. Melnozoli ilgu laiku ir atradušies ūdenī, to koksne ieguvusi melnu krāsu. Šādus kokus ir grūti atrast un pareizi apstrādāt. “Ir divi materiāli, kas man patīk – ābele un melnozols. Ēveles tapušas nesen, kamēr slimoju. Nevar taču tikai sēdēt, tā var sajukt prātā,” sirsnīgi pasmejas Maigurs un turpina, ka viņam patīk taisīt galdniecības instrumentu dizainu. “Bet tie jau tādi sīkumi,” smaida Maigurs.
Savulaik viņam bija arī kolekcija “Paradīzes putni”, bet tā palika Rīgā. Gleznu rāmji arī ir viņa paša izgatavoti no melnozola. “Darīt ir daudz ko, ideju ir daudz, tikai ziemā gaismas par maz. Pie mākslīgās gaismas gleznot nevar. Vakarā glezno un liekas, ka ir zaļš, bet no rīta skaties – tomēr zils. Pa ziemu vairāk esmu darbnīcā un vairāk strādāju ar koku. Nodarbojos ar mēbeļu restaurāciju,” saka Maigurs.
Krēsli viņa rokās piedzimst otro reizi
Turpat blakus mājai Maigurs ir izveidojis savu darbnīcu. Tajā viss smaržo latvietim pēc tik tīkamā aromāta – koka. Daudz kas uz viņa darbnīcu ir atceļojis no vecām un pamestām mājām. “Kādas mēbeles!” zinot to vērtību, jūsmo Maigurs.
Viņš laikrakstam rāda krēslus, kas ir viņa darbnīcā, un stāsta: “Šie krēsli ir no vienas pamestas lauku mājas. Viņiem bija apakšā uzlīme “Latvijas Republikas Saeima” un inventāra numurs. Bija trīs krēsli, viens no tiem bija vecā, pamestā kūtī, bija nozāģēta tā atzveltne, lai būtu beņķītis, uz kā sēdēt, govi slaucot. Uztaisīju vēl ceturto krēslu klāt, lai būtu komplekts. Gribu atjaunot. Man pat ir audums, kāds toreiz tiem bija – sarkanviolets samts. To pasūtīju. Šie krēsli gan nebūs manā izstādē. Šie vienkārši būs manis restaurēti krēsli savam priekam,” stāsta Maigurs.
Viņš vērš uzmanību arī uz šo krēslu kājām. Tās ir amizantas – atgādina zābaka formu. “Man ir žēl, ka šādas lietas aiziet nebūtībā. Cenšos tās saglābt,” viņš saka.
Vēl kāda cita krēsla stāsts: “Tantuks bija sēdējis un meža malā ganījis govis. Krēsls stāvēja pamests pie koka. Man tas tik ļoti iepatikās, ka paņēmu to un uztaisīju tam kopiju,” smaida Maigurs.
Savukārt vēl kādu citu krēslu nopircis Rīgā. “Viss birza ārā, bet ļoti skaists! Jūgendstils. Ņēmu un uztaisīju kopiju, lai nepazūd tā forma,” rāda Maigurs.
Turpat blakus vecs galds. Maigurs rāda tā oriģinālās kājas, kuras ir ļoti skaistas – greznas! Arī šo galdu viņš ir apņēmies restaurēt.
Par Maiguru Samsonu
Absolvējis Tallinas Mākslas institūta Arhitektūras fakultātes Interjera nodaļu. Latvijas Dizaineru savienības biedrs. Strādājis arhitekta Andra Kokina birojā, arhitektes Andas Ārgales birojā un projektu birojā “Bugroff”. Individuālais uzņēmējs. Ieguvis nozīmīgas nominācijas starptautiskos projektu konkursos: 3.vieta par Latvijas Vēstniecības Stokholmā interjera projektu, 2.vieta par Latvijas Vēstniecības Briselē interjera projektu. Piedalījies dažādu privātmāju arhitektūras un interjera dizaina projektu konkursos.
Avots: Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs
