Tuvojas novadnieces Daces Birnbaumas pirmā dzejas diena – 29.septembrī Rankas pagasta bibliotēkā dzejā un mūzikā ieskandinās rudeni. Ikviens ir aicināts uz tikšanos ar Rankas meitenēm Daci Birnbaumu un Leldi Ješkinu.
“Esmu dabas bērns, lauku tīrradnis. Bērnībā vienmēr uzturējos ārā kā vairums bērnu. Man tuvumā nedzīvoja daudz bērnu, tāpēc bieži rotaļās tika aicināti dažādi kukainīši vai tārpiņi. Ja nebiju dabā, tad biju biežs viesis Rankas pagasta bibliotēkā. Šķiet, ka viss bērnu literatūras plaukts bija izlasīts. Grāmatas deva iespēju iztēlei un paplašināja gan vārdu krājumu, gan piedzīvojumus, ko varēja izdzīvot, par tiem lasot. Pieaugušā vecumā mani mēdz dēvēt par “taureņu meiteni”, jo taureņu simbolika man ir daudz kur – sākot ar tetovējumiem, apģērba akcentiem, beidzot ar taureņa simboliņu pie dzejoļiem. Taurenis man nav tikai kukainis, kurš vasarās plivinās virs pļavām, bet gan attīstības un pārveidošanās jeb transformācijas simbols,” par sevi saka Dace.
Laukos – sirsnīgāk un personiskāk
Uz savu dzimto Ranku Dace dodas regulāri – siltajā sezonā reizi nedēļā, bet ziemā retāk.
“Domāju, ka cilvēku velk pie saknēm, ja savā dzimtajā vietā bērnībā ir juties droši un labi. Lai gan mana ikdiena aizrit pilsētvidē, atpūtu gribas laukos, kopā ar ģimeni, pie saknēm. Ņemot vērā, ka laukos vienmēr darba daudz, dēvēju to par aktīvo atpūtu, jo to atpūtas sajūtu bieži vien sniedz gandarījums par paveikto. Prieks ir arī par saviem novadniekiem, kuri rosās un darbojas – dažādi pasākumi notiek tikpat bieži kā galvaspilsētā, tikai – sirsnīgāki un personiskāki. Paldies manai mammai Vizmai Sutai, kura ir viena no mūsu dzimtas rosīgajiem novadniekiem! Pateicoties viņai, esmu regulāri Rankas pagasta notikumos, cilvēkos un darbos,” stāsta Dace.
Dzejošana – dzimtas mantojums
Pie dzejošanas viņa nonāca nejauši. Pieķērusi sevi, ka ir brīži, kad galvā rodas rindiņas ar atskaņām. Bet, ja tās tūdaļ nepieraksta, tās aiziet tur, no kurienes nākušas. Sākotnēji sāka dzejot caur saraksti ar draugiem – atbildes veidojot dzejoļu četrrindēs.
“Esmu gaismas nesēja. Man ir svarīgi, lai aiz manis paliek gaiši nospiedumi. Vērojot, cik pasaulē negatīvu notikumu, sāku domāt – varbūt varu kādam cilvēkam būt kā bāka tumsā. Varbūt manu dzejoli izlasīs kāds, kuram tieši tajā brīdī vajadzīgs uzmundrinājums,” saka Dace.
Ņemot vērā, ka viņas ikdiena ir ļoti piepildīta un pēkšņi prātā nākušās dzejas rindas ir jānoķer, tās viņa vienmēr ieraksta “Facebook”, kas ir telefonā pa rokai. Visi dzejoļi ir pilnīgi oriģināli, bez teksta labojumiem vai precizējumiem.
Dacei ļoti patīk arī fotografēšana – secīgi dzejoļi tiek pie viņas tvertiem fotomirkļiem, lai izvairītos no autortiesību pārkāpumiem. Dzejoļi var tapt, arī iedvesmojoties no apkārt novērotiem notikumiem vai foto iemūžināto mirkļu asociācijām.
Ne visi dzejoļi ir par viņu un ap viņu, kā varbūt reizēm lasītājiem šķiet. “Mani var iedvesmot arī garāmgājējs ar “labrīt!”. Esmu arī daudz dzejoļus pazaudējusi no tiem, kuri nākuši pie manis, braucot pie stūres. Esmu mēģinājusi atkārtot un iegaumēt, bet, ja neapstājos un nepierakstu, tie aiziet kā neizmantotā iespēja,” stāsta Dace.
Viņas mērķis nav dzejot par puķītēm vai siltu sauli. Galvenā doma – motivēt celties! Iet pretī gaismai! “Caur manām skanīgajām rindiņām virzīt lasītāju varbūt mainīt skatpunktu, varbūt pamanīt ko sev neierastu, varbūt saņemties vai iedvesmoties viņam svarīgiem darbiem. Kā man ir komentējuši dzejoļos – ka rodas motivācija rīkoties, lai savu ikdienu padarītu košāku un gaišāku! Caur vienkāršības un sirsnības prizmu. Dzejošana man kā inženierei ir ļoti svarīga, lai saglabātu veselīgu līdzsvaru sevī. Ja darba ikdiena ir konstruktīva, tad nepieciešama vieta arī radošumam. Tā ir mana meditācija un mans uzlādes avots, ja redzu, ka kādam mans dzejolis dienu padarījis jaukāku,” stāsta novadniece.
Interesanti, ka Dace pati dzeju ir lasījusi maz, jo viņai bērnībā patika pasakas un piedzīvojumu literatūra. Šobrīd viņu interesē izaugsmi sniedzoša literatūra un ezoterika.
“Apbrīnoju arī vārda spēku, kas iekodēts latviešu tautasdziesmās. Arī pati mēdzu dzejot afirmācijas jeb iedvesmas rindiņas, kas motivē un palīdz virzībai uz priekšu. Caur dzeju var veikt vārdošanu. No dzejniekiem patīk Ārija Elksne, Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis. No mūsdienu dzejniekiem saista Guntara Rača vienkāršība un atskaņas rindiņās. Bet visvairāk sajūsmina manas mammas dzejolīši, ko viņa rada pasākumiem un apsveikumiem. Tie vienmēr top bezgala omu paceļoši un pozitīvi. Dzejošana ir arī mans dzimtas mantojums,” saka Dace.
Kad būs dzejoļu grāmata?
Dace ne reizi vien saņēmusi jautājumus, kad beidzot būs arī grāmata. Pat ir jau ieteikts, kuru foto likt uz vāka un kāds nosaukums piestāvētu. Šobrīd viņa priecājas, ka ir atradusi laiku, lai savāktu vienkopus savus dzejoļus, kam pamudināja dalība dzejas dienā Rankā 29.septembrī.
“Pašai bija grūti noticēt, ka jau ap 250 dzejojumiem ir pierakstīti. Ja jāizvēlas mīļākie no tiem, tas šķiet neiespējami. Ir man pierakstītas arī pāris pasakas, jo manas meitiņas vakaros mīl klausīties pasakas. Lasīt grāmatu neesot interesanti. Jaukāk, ka mammai pasaka: šovakar gribam pasaku par bumbieri vai čību! Un mamma stāsta, kas nu prātā! Tikai pāris pasakas ir pierakstītas, jo tam vajag daudz vairāk laika nekā dzejolim. Esmu saņēmusi piedāvājumu veidot dzejoļu kopkrājumu ar vēl pieciem autoriem, bet vēl jāapdomā,” saka Dace.
Par Daci Birnbaumu
– Kopš dzimšanas līdz vidusskolas vecumam dzīvojusi Rankas pagastā.
– Tālāk dzīvesvietas pielāgojušās skolām, ģimenei un darbam.
– Mācījusies: Rankas pamatskolā, Gulbenes 2.vidusskolā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) un vēl dažādos kursos. LLU ieguva maģistra grādu vides inženierzinātnēs.
– Šobrīd ir vides inženiere Ādažu novada pašvaldībā, kas ir ne tikai viņas darbs, bet arī sirdsdarbs.
– Hobiju pulks – plašs, jo nemitīgi gribas kaut ko pamēģināt, kaut ko jaunu iemācīties. Iesaistījusies tautas lietišķās mākslas studijā “Vīgriezes” Siguldas pagastā, pateicoties rancēnietei Iritai Lukšo. Grib iesaistīties tautas lietišķās mākslas pasaulē aktīvāk, bet šobrīd iet maziem solīšiem, jo visu diktē brīvā laika daudzums. Dzimtā ir bijuši lieliski audēji, vecmāmiņa bija rokdarbniece – jūt, ka dzimtas saknes viņu aicina. Vecmāmiņa Biruta bija arī māksliniece, tā ietekmē arī kādreiz zīmējusi.
***
Ir radis cilvēks vērot citus,
Lai atbildes sev allaž gūtu.
Ņemt piemērus, visapkārt liktus,
Lai nepieļautu dzīvi grūtu.
Bet cilvēks kļūdu pieļauj lielu,
Jo ne jau ārā ir tās domas,
Kas, šķērsojot kaut platu ielu,
Tam būtu jāizvelk no somas.
Nav citi piemērs tavs un nebūs,
Jo īstās atbildes ir tevī!
Lai dzīvotu, kad iekšā nerūs,
Tev jāieklausās tikai sevī!
Vai esi domājis, kas esi,
Ko vēlies un kurp gribi iet?
Viss tevī, visu pats tu nesi!
Vien dzīvo tā, lai sirds tev dzied!
***
Mēs esam bagāti, ka es jums saku.
Mums iespēju daudz izvēlēties taku,
Pa kuru iet, ko redzēt, dzirdēt, sajust.
Tik nevajag tev krustojumā samulst!
Mēs esam bagāti nudien, jo varam būt
Un dzīves katru minūti sev gūt!
Nav zināms mums, kad savu dzīvi beigsim –
Dēļ tā mēs katru mirkli baudīt steigsim!
***
Tu mirdzi saules zeltā spožā,
Kad esi omā līksmā, možā.
Kad mīlestība tevī aust,
Tev koša gaisma apkārt aust.
Un katram, ko tu ceļā satiec,
Tiek gaismas stariņš – gaišs un patiess!
Nes pasaulē šo zeltu, spīdi!
Bet ne pa kaktiem sūries, īdi!
Jo varbūt kādam būsi bāka –
Kā atgūt gaismu sevī māka!
***
Ir brīži tādi – dzīves doti,
Kad domā – kā lai prieku rodi.
Bet atslēga ir visā tajā –
Teikt “Jā!” pat mazliet savādajā!
Ja dzīves iespējām “Nē!” teiksi,
Pelēks savās gaitās kļūsi!
Ir jābauda gan dienas, rīti…
Pat pilnmēneši miglā tīti!
Jo padomā – vai lielas naudas
Maksā šīs te dabas baudas?!
Vien jāļauj sev kaut gadā reizi
Darīt šo to “nepareizi”!
***
Ik viena lieta atstāj pēdas,
Gan maziņas, gan lielas rētas.
Tās seko mums pa dzīves taku,
Viegli nav – ka es jums saku!
Bet vilnis nāks un dzēsīs visu,
Kas mācis prātu, mirkli, VISU!
Vien vienmēr ļausim savām pēdām
Iet pozitīvās takas lēnām!
Ja tomēr bijis brīdis skarbs,
Tad tev nu priekšā milzīgs darbs!
Kā vilnim – dzēst gan sāpi savu,
Gan atstāt prieka nospiedumu labu!
