Cēsu novada Drabešu pagastā atrodas skaistas holandiešu tipa vējdzirnavas. Tas nozīmē, ka tām ir kustīga “cepure”. Lai noķertu vēju, senākos laikos to “cepuri” grozīja ar zirdziņu palīdzību. Spārniem dažkārt tika izmantotas arī buras, lai vēju labāk varētu uzķert. Tagad, kad Āraišos iedarbina dzirnavas, “cepuri” groza trīs vīri. Tiesa, iedarbina dzirnavas tikai, piemēram, Maizes svētkos, kas notiek jūlijā.
Āraišu dzirnavās saimnieko īstā latvju saimniece Vineta Cipe, bet, kad mēs ierodamies, saimniecei bijušas neparedzētas darīšanas, tāpēc mūs sagaida viņas kaimiņiene.
Visu laiku dzīvo vējš
“Jūs esat diezgan autentiskā vēsturiskā piemineklī – Āraišu vējenēs, kā to mīļi dēvē vietējie cilvēki. Un šis punkts un vējdzirnavu spārni tuvākā un tālākā apkārtnē ir labi redzami no dažādām viensētām. Barons Heinrihs fon Blankenhāgens bija gana gudrs un saprata, ka šajā posmā visu laiku dzīvo vējš – lielāks vai mazāks, un tas būtu jāizmanto. Un šeit tapa dzirnavas un arī māja, kurā dzīvoja dzirnavnieks. Šīs dzirnavas ir celtas 1852.gadā. Tajā laikā dzirnavas Latvijas teritorijā varēja piederēt tikai muižai. Pēc 1871.gada situācija kļuva brīvāka, un tad jau kāds turīgāks, varbūt ne muižnieks, varēja cerēt uz dzirnavām. Kas ir interesanti, es vecos pierakstos atradu datus, ka mūsu teritorijā dzirnavas vispār sāka parādīties 14.gadsimtā, bet dzirnavu uzplaukums bija 1910.gadā, kad Latvijas teritorijā bija apmēram 700 vējdzirnavas. Tagad šādi sakoptas dzirnavas ir diezgan liels retums. Tas, kas šeit ir redzams no metāla konstrukcijām, ir autentisks no tiem laikiem, bet visas pārējās koka detaļas ir atjaunotas vairākkārt. Pēdējā restaurācija bija ļoti nopietna un tika veikta ar Gaujas Nacionālā parka gādību,” stāsta Vinetas kaimiņiene.
Dzirnavās visu laiku rosījušies ar malšanu saistīti cilvēki. Pats melderis – galvenais, tad vēl zeļļi, kas vienmēr bijuši klātesoši, jo darbs nav bijis no vieglajiem.
“Visa lielā dzirnavu konstrukcija, lai to uzturētu darba kārtībā, prasīja no cilvēka zināšanas, pieredzi, spēku un gudrību. Vismaz trīs cilvēkiem bija jāstrādā šeit. Pa vienām durvīm nāca iekšā labības graudi, pa citām devās projām milti vai putraimi. Kad dzirnavas darbojās, viss čīkstēja, brakšķēja, skanēja kā mūzika droši vien tikai dzirnavnieka ausīs. Mūsdienu cilvēkam tas varbūt šķistu haotisks troksnis,” saka vietēja gide.
Interesanti, ka meldera amats senāk bija jāapgūst astoņus gadus, bet eksāmens bija jākārto svešās dzirnavās.
Izaicinājums atrast “lielo Mārtiņu”
Pēdējā remonta laikā būvbedrē atrasts liels dzirnakmens. Dzirnavās galvenā ir koka ass, kas stiepjas līdz ceturtajam dzirnavu stāvam – tas ir tā saucamais “lielais Mārtiņš”. Ap viņu kustas visas dzirnavu konstrukcijas.
“Varētu domāt – kas tad tur nu liels, bet tā galvenā lieta – ka šim “lielajam Mārtiņam” jābūt ņemtam no viena koka, vienādā resnumā jābūt no pirmā līdz ceturtajam stāvam. Un šādu priedi atrast nebija tik vienkārši. Kad notika restaurācija, izdevās tādu koku atrast Raiskuma mežniecībā. Tas bija liels izaicinājums, pirmkārt, atrast tādu un priedi un, otrkārt, dabūt viņu šeit iekšā. Bija svarīgi, ka tam jābūt dzīvam kokam – 12 metru garumā vienādā resnumā,” stāsta gide.
Dzirnavu spārni bija zīme apkārtējiem iedzīvotājiem. Ja tie stāvēja kā reizinājuma zīme, tad uz dzirnavām braukt nebija vērts. Ja tie stāvēja kā pluszīme, tas bija aicinājums, ka uz dzirnavām var braukt un malšanai dzirnavas ir gatavas. Dzirnavu darbs, protams, bija ļoti atkarīgs no vēja.
Spēkā bija teiciens: kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ. “Tiešām no rīta jau ir bijusi rinda. Parasti saimnieki brauca ar maisiem, kur katram maisam bija klāt vēl viens maiss, jo miltu vai putraimu tilpums bija lielāks nekā graudu tilpums. Parasti tepat glabājās arī adata un diegs, jo dzirnavnieks bija rūpīgs attiecībā pret savu darbu un pielāpīja, ja kaut kas kaut kur pēkšņi pārplīsa. Starp Pirmo un Otro pasaules karu malšanas lietas vairs negāja tik gludi – nebija tādas vajadzības, tāpēc kādu laiku dzirnavās bija klavieru darbnīca,” stāsta Vinetas kaimiņiene.
Dzirnavu “sirds zonā” atrodas galvenie darba darītāji – lielie dzirnakmeņi, kas ir paslēpti koka ietvarā. Dzirnakmeņi padarīja darbu vieglāku, lai tiktu vai nu pie putraimiem, vai rupjāka maluma miltiem. Dzirnavās pamatā tapa milti lopbarībai.
“Tajā laikā, kad cēla dzirnavas, dzirnakmeņi tika veidoti no viena granīta gabala. Apakšā akmens ir lielāks – to sauc par “gulētāju”. Augšējais akmens ir mazāks, un tas ir “ritētājs”. Un laiku palaikam – vismaz reizi gadā – nācās šos dzirnakmeņus celt ārā, lai ar kaltiem atsvaidzinātu gropītes. Spraudziņas bija vajadzīgas arī tāpēc, lai malšanas procesā tiktu iekšā gaiss un dzesētu dzirnakmeņus, berzējoties vienam gar otru. Ar rata palīdzību varēja regulēt dzirnakmeņu attālumu, lai dabūtu smalkāku vai rupjāku malumu. Visklusākais laiks dzirnavās bija no 1. līdz apmēram 20.augustam, kad vecā labība jau bija samalta, bet jaunās labības vēl lāgā nebija. Malšana bieži vien notika arī naktīs,” stāsta gide.
Dzirnavas tādā pārskatāmā pagātnē cietušas divos nelaimes gadījumos. Viens bijis 2004.gada vasarā, kad spārnos iespēris zibens. Par laimi, cieta tikai “cepure” un spārni, bet ugunsnelaime nenotika. Otra nelaime – 2005.gada janvārī lielā vētra papostīja tieši ritošo daļu.
— Teksts un foto: Pārsla Konrāde
