Maigais, vientuļais dumpinieks. Tāds man vienmēr ir licies Gulbenes melnais gulbis Heinrihs, kurš ik vasaru Spārītes parkā ir bijis kopā ar mums. Katros Pilsētas svētkos viņš izturēja salūtus, skaļas, negulētas naktis. Vēl nesen vakara pastaigu laikā mēdzu piestāt pie gulbja iežogotās teritorijas, jo Heinrihs pats jau mani pamanījis peldēja klāt. Nāca parunāties. Katrreiz apmīļoju viņu ar vārdiem. Ja mans vecais suns Lola par tuvu pienāca sētai, Heinrihs varēja ieknābt (un reiz to arī izdarīja). Ticēju – viņš ir spēcīgs un gudrs. Prot par sevi pastāvēt. Un kā viņš dzenāja un strostēja pīles, ja tās bija iepeldējušas viņa teritorijā! Tur bija, ko redzēt. Pat iedomāties nevarēju, ka šī ir mūsu melnā gulbja pēdējā vasara. 5.oktobrī Heinrihs ir atrasts miris. Lai kurš zvērs viņu būtu nokodis, uzskatu, ka tomēr savu gulbi esam nonāvējuši mēs, cilvēki. Pareizāk sakot, tie, kuri viņu baroja ar maizi. Heinriha guza pēdējā laikā bija piebriedusi no maizes ēšanas – saka Ira Žeigure, Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ķepaiņu draugu klubs” vadītāja. Visus šos deviņus gadus, kamēr mums bija Heinrihs, sabiedrībai tika skaidrots un lūgts nedot maizi gulbim. Tāpat arī viņa draudzenei, melnajam gulbim Marisai. Viņa no maizes iebarošana nomira jau pirms septiņiem gadiem. Bet Heinrihs šajās dienās bija sanīcis, pieklusis, gauss. Varbūt tāpēc naktī uz 5.oktobri nepamanīja uzbrucēju vai arī nespēja tam pretoties. Un sagaidīja savu pēdējo stundiņu.
Tiem, kuri tagad saka, ka beigušās Heinriha mokas, ir ciniķi vai arī nelgas. Jāsaprot, ka šis melnais gulbis ir dzimis nebrīvē, tāpat kā viņa radinieki, kuri dzīvo Cēsīs. Latvijā melnie gulbji, kuru etniskā dzimtene ir galvenokārt Austrālija, ir dekoratīva nebrīvē kultivētu eksotisko putnu šķirne. Vēl maziem šiem putnēniem apgriež spārnus. Un Heinrihs tāds – jau ar apgrieztiem spārniem – nonāca pie mums kā dāvana Gulbenei. Viņš bija lolots un labi aprūpēts. Par to gādāja pašvaldība, pilsētas pārvalde, labiekārtošanas iestāde, pašvaldības policija, dzīvnieku aizsardzības biedrība “Ķepaiņu draugu klubs”. Heinriham vienmēr ir bijusi pašam sava aukle jeb barotāja. Katru ziemu viņam bija silta istaba un ikdienā nomainīti svaigi pakaiši, par ko gādāja Ira Žeigure. “Dēliņ,” tā Ira mēdza uzrunāt Heinrihu un viņš atsaucās uz mīļumu.
Mēs esam zaudējuši vairāk nekā tikai skaistu melnu gulbi. Mēs atvadāmies no Heinriha, ar kuru daudziem Latvijā, ieskaitot mūs pašus, deviņus gadus ir asociējusies Gulbene.
