Mēdz teikt, ka ir cilvēki ar “zelta rokām”. Lai pie kāda darba tie ķertos, rezultāts ir garantēts. Tieši šādus vārdus var teikt par stāmerenieti Uldi Ilvu. Viss, kas saistīts ar tehniku, būvēm, remontiem, vienkārši uzturēšanu kārtībā, viņam iet no rokas. Tomēr, kā saka pats Uldis, “ir vajadzīgs arī kas dvēselei”. Tāpēc jau vairākus gadus viņš ir pazīstams kā mūsu novada dzejnieks, kura dzejoļi ir publicēti ne vienā vien dzejas izdevumā.
– Kā cilvēks – praktiķis nonāk līdz dzejai?
– Pie visa vainīga mana māsa Daina Ilva, pie kuras Jaunjelgavā es dzīvoju pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados sakarā ar toreiz grūtajiem apstākļiem. Mēs ģimenē bijām pieci bērni, un, lai atvieglotu mammas ikdienu, mani labprāt pieņēma māsa. Viņa bija liela literatūras un dzejas piekritēja, kura sākumā rakstīja nelielus stāstiņus, bet vēlāk pievērsās arī dzejai. Viņa grasījās izdot savu dzejoļu krājumu, taču dzīve izrādījās par īsu. Gribot negribot arī es tajā laikā tiku ievirzīts dzejas pasaulē, tomēr rakstīt vēl neko neriskēju. Man patika daudz lasīt, pamatā gan tā bija tehniskā literatūra, tomēr aizrāva arī proza. Bet māsas iespaidā septiņpadsmit gados es uzrakstīju savu pirmo dzejoli, kas bija veltīts kādai Piebalgas meitenei. Tad jau tapa dzejoļi par Stāmerienas skaisto ezeru, par vītoliem, kas tur aug, un visu, ko dabā redzēju.
– Kad sākās tavi mēģinājumi izteikties dzejā?
– Tolaik es jau mācījos Apes profesionāli tehniskajā skolā, un man pašam bija gandarījums par to, ka spēju savas domas izteikt dzejā, un, ja vēl tas patika meitenēm, tad sapratu, ka dzeja ir ļoti laba lieta.
Tagad dzeju rakstu vien brīvajā laikā, kura ir ļoti maz un paliek arvien mazāk. Tas tomēr prasa lielu laiku un ir jāizvēlas strādāt mājās, sakopt savu ezermalu vai nodoties dzejas rakstīšanai. Tad, kad bija aktīvie darba gadi, arī dzeja tika nolikta malā, jo tam vienkārši nebija laika. Tagad pensijā laika ir vēl mazāk, bet pēdējos gados tomēr kaut kā sanāk arī ko uzrakstīt. Daudzi mani kolēģi teic, ka bez iedvesmas to nevar paveikt. Lai viņi neņem ļaunā, bet es iedvesmai nepakļaujos. Es vairāk sliecos uz to, ko redzu, un, ja man tas patīk, tad par to arī rakstu. Ja par iedvesmu var saukt liepziedu smaržu, pienenes un baltos ievu ziedus, tad laikam jau arī man tā ir vajadzīga. Katram dzejolim ir vajadzīgs pamatojums un jāuzraksta tā, lai lasītājs saprot, ko es ar to esmu gribējis teikt, lai uztver manas izjūtas, un tas man ir jāuzliek uz papīra uzreiz. Es nevaru vilkt garumā. Ja sāku, tad vajag arī nobeigt. Dažreiz gan sanāk arī vilties. No rīta izlasot iepriekšējā vakarā rakstīto, papīra lapa tiek saburzīta un iemesta atkritumu kastē. Doma jau paliek, bet dzejolis tiek sākts pilnīgi no jauna, jo saprotu, ka to var pateikt daudz labāk.
– Vai tev ir savi elki dzejas pasaulē?
– Dzeju jau tagad maz kas lasa, bet jācenšas tā, lai nevienam nerodas jautājumi un saprot visi. Kādreiz dzeju lasīja vairāk, tagad datori, filmas, dažnedažādu kultūru var baudīt, kad vien vēlies, varbūt dzejai vienkārši neatliek laika. To es secinu pēc dzejas pasākumu apmeklētības. Par spīti tam cepuri nost mūsu vadītājas Ivetas Krūmiņas (Iveta Krūmiņa pulcina kopā novada literārus un izdod kopīgus dzejas krājumus – red.) priekšā, kura satur mūs kopā, prot uzmundrināt un dod tādu kā stimulu rakstīšanai un dzejas lasīšanai. Es teiktu, ka viņa ir piemērs, no kuras daudz ko var mācīties.
Man patīk Ojārs Vācietis, Imants Auziņš un noteikti arī mūsu Inese Tora. Nevar jau noniecināt arī daudzus citus jaunos, kuriem katram ir savs rokraksts. Jāteic, ka šodienas autori raksta ļoti dažādi, bet ir ko izvēlēties – ja nepatīk viens, palasi kādu citu.
– Ko vari teikt par sevi?
– Es esmu dzimis stāmerenietis paaudžu paaudzēs un tāds arī palikšu, tāpēc daudzi mani dzejoļi ir tieši par šo vietu. Viens no pēdējiem ir “Stommersee”, kas ir Stāmerienas vecais nosaukums, un mani tas kaut kādā veidā ir uzrunājis. Šis dzejolis tapis, balstoties uz vēsturiskiem materiāliem, un vēsture, it sevišķi Stāmerienas, man ir tuva, tāpēc rezultāts ir pilnīgi loģisks. Es piekrītu tam, ka rakstīt par pagātni ir ļoti grūti, bet, ja ļoti gribas, tad var. Bez dzejas mani interesē tehnika un viss, ko var salabot, atjaunot vai izgatavot savām rokām.
– Vai vari noskaitīt kādu savu dzejoli?
– Apskaužu tos, kas savus dzejoļus var lasīt no galvas, man tas nekad nav izdevies. Es savējos pat izdrukāju ar pantiem un rindkopām dažādās krāsās. Tā lasot, vieglāk orientēties, kad esi pacēlis acis, jo dzejā nedrīkst sajaukt ne vārdu. Lasot nedrīkst izsisties no ritma, ja saminstināsies, tad klausītāju aplausi būs vāji. Tam, kā dzejolis tiek nolasīts, ir ļoti liela nozīme. Emocijas, balss tembrs ir no svara. Man personīgi ļoti patīk Andra Baltača izpildījumi, tur ir viss, un viņš to visu lasa no galvas. Es teiktu – ideāli.
– Vai pie sevis analizē citu kolēģu dzeju?
– Tas ir bīstami. Labāk aprobežoties ar patīk vai ne. Ja aizķeras kāda rindkopa, tad var pieķert sevi pie domas, ka to, tikai nedaudz citādāk varētu izmantot, bet tad var sanākt tīrs plaģiātisms. Labāk pie dzejas ķerties ar tīri svaigu savu domu. Tie labie dzejoļi kaut kā pielīp un reizēm pat izliekas, ka es par to esmu gribējis rakstīt, bet re, kolēģis jau pasteidzies.
– Vai tavam zemes stūrītim Stāmerienas ezera krastā ir ietekme uz dzeju?
– Tāda skaista vieta nevar neietekmēt. Skaista daba vienmēr iedvesmo. Nav jau teikts, ka jāsēd tieši pie ezera un jādzejo. Var jau to visu uzrakstīt arī mājās, taču jāredz tas ir, un, ja ievu ziedi palikuši atmiņā un kaut kur aizķērušies, tad pamats dzejolim jau ir. Skrūvējot traktoru un darot ikdienas darbus, līdz dzejai nonākt ir grūti. Var jau uz kājas uzmest āmuri. Emocijas būs, bet vai par to vajag rakstīt? Runājot par āmuriem, man ļoti patika būt kaltuvē, kas savulaik atradās Stāmerienas krustojumā un kurā strādāja arī mans tēvs. Vēl tagad atminos sarkanās ogles un plēšas, kas manī raisīja ļoti lielu interesi. Kad šādas atmiņas saliec kopā, tad saproti, ka par to gan būtu vērts uzrakstīt.
– Cik dzejoļu uzrakstīts pa šiem gadiem un vai nav pienācis laiks kādam krājumam?
– Skaitīts jau nav, bet normāla biezuma grāmatiņa jau sanāktu. Šad tad jau doma par grāmatu piezogas, bet pagaidām saņemties nevaru. Mani gan visu laiku uz to mudina Daiga Kalinka, bet kaut kā nedaudz pietrūkst. Daiga jau man gan kā konsultants, gan padomdevējs, un, tā kā esam pazīstami jau ļoti sen, tad viņa par maniem dzejoļiem saka, ko domā – kas labi, kas slikti un ko vajadzēt pielabot. Mūsdienās tā izdošana nav tas lētākais prieks, un, saprotot to, ka ar dzeju nopelnīt nevar, ja neskaita kritiku, tad pagaidām vēl neesmu sadūšojies. Agrāk jau dzejoļus vajadzēja vairāk gan apsveikumu kartītēm, gan svētku runām. Tagad – mazāk. Taču piedalīties kopējā dzejoļu krājumā es noteikti būtu ar mieru.
Dzejas mēnesis noslēdzies un it kā iestājusies atpūta, bet Iveta Krūmiņa arvien mudina – raksti, neapstājies, neslinko, un tas, protams, iedvesmo. Varbūt uz pavasari saņemsimies kaut ko izdot, un tur jau nevarēs likt vecus dzejoļus. Mūsu novadā taču ir daudz dzejnieku, bet tie ir arī kaimiņos. Mums ir bijusi sadarbība ar tiem. Bet par saviem kolēģiem un it sevišķi kolēģēm es gribu teikt – “mums ir skaistas dzejnieces, laba dzeja un brīnišķīga daba, kas iedvesmo”.
— Teksts un foto: Gatis Bogdanovs
