Līdz šim sēdējusi saspringusi, taisna kā svece, tante Veronika pēkšņi noliecās uz priekšu un abām rokām satvēra galvu:
– Goda vārds, es neko tādu ar to cirvi, tik vien, kā greizās naglas iztaisnot…
Klusuma pauze, kas pēc šīs smagās nopūtas ieilga, manī radīja pamatotu nemieru. Tantes uzvedībā gan līdz šim nebiju manījusi agresīvas iezīmes, bet – katram mēram reiz pienāk pēdējā pile…
– Kas tur notika? Tu viņu… – baidījos izrunāt to, kas pēkšņi ienāca prātā. Tas cirvis tantes rokās…
Laikam jau nojautusi manu domu gājienu, viņa sparīgi atvēcinājās ar rokām:
– Pasarg’, Dievs! Vai tad es izskatos pēc trakas? Ja ne viņš pats, tad… Eh! Es tak protu strādāt ar cirvi: pati malku skaldu, krāsnij iekurus tēšu, pat krūmus ap māju izcirtu! Kurš tad cits to būtu darījis? Mūsdienās pat kaimiņš nekaunas naudu paprasīt, lai gan tā robežgrāvja krūmi tikpat daudz mani, kā viņa, bet tak vajag izrādīties, cik glauni prot izrunāties. Tikai nevajag domāt, ka es tāda prātu izkūkojusi vecenīte!
– Pagaidi, tante! – nu jau gluži satraukusies, strauji aprāvu Veronikas runas plūdus. – Pavisam īsi – ko tu izdarīji?
– Nu, un ko tad es tur tādu vēl varēju izdarīt? – tante dusmīgi izsaucās. – Tik vien man vajadzēja, kā izkritušo logu ielikt atpakaļ un nostiprināt. Paņēmu tos abus mietus un cirvi, un atgriezos istabā. No Lotāra joprojām nebija ne miņas, kā zemē būtu iekritis, varbūt uz kaimiņmājas labierīcībām aizskrējis, jo diez vai pašam bija kas vairāk par spaini un prastu bedri sētas malā. Ja arī kāda butka tur reiz bijusi, tad jau sen nobrukusi un krāsnī sakurināta. Es gan viņu pasaucu, ieklausījos, vai neatsauksies, bet nekā.
Tantes rokas arvien nervozāk knaibīja lakata stūrus.
– Un tālāk? Stāsti tālāk! – gluži satraukusies pieprasīju.
– Nu, kas tur daudz ko tālāk, – tante Veronika nopūtās. – Ar mietiem atstutēju izkritušo loga rāmi, un tad sapratu, ka vispirms vajadzēja aplodā iedzīt kaut pāris naglas, tik vien, ka tās vēl vajadzēja dabūt taisnas. Tā kā uz grīdas nekur nemanīju stingru pamatu, jo tur tās finiera un kartona kārtas, apstājos pie palodzes – tā izskatījās gana stingra. Paņēmu taisnāko naglu un bliezu pa līkumu. Kā tu domā, kas notika? Nagla iegrima palodzē kā biezpienā! Otrreiz pat nemēģināju, jo sapratu, ka tā izpostīšu visu satrunējušo palodzi.
Lai nu kā, logu tomēr vajadzēja dabūt vietā, tāpēc ieniru noliktavas tumsā, lai sataustītu kādu stingrāku pamatni. Ilgi meklēt nevajadzēja – jau tūlīt zem rokas pagadījās pasmags metāla klucis, kas gaismā izrādījās cita cirvja galva ar visu nolūzušo kāta galu. Noliku šo vērtīgo atradumu uz palodzes, un ar pāris trāpīgiem sitieniem naglu iztaisnoju. Vienu brīdi šķita, ka dzirdu griezīgi nočīkstam ārdurvis. Tobrīd jau biju sapratusi, ka manu svaigā gaisa mīlestību noslēpt neizdosies, tāpēc skaļi saucu Lotāru nākt palīgā. Tā kā viņš neatsaucās, atvēzēju cirvi niknāk un iztaisnoju vēl vienu naglu. Nu jau man bija divas naglas, ko iedzīt aplodā, un cik tad tur vairs tā darba, lai izkritušo loga rāmi nostiprinātu vietā.
Pirmā nagla iegrima kā sviestā. Brīdī, kad ar vienu sitienu pieliecu naglas galvu tuvāk rāmim, skaidri izdzirdēju, kā nočīkst ārdurvis (vismaz es tā domāju, ka tās bija ārdurvis). „Nu, ko viņš tur kavējas?” dusmīgi pukstēju pie sevis un vēlreiz saucu Lotāra vārdu. Ja ļodzīgo rāmi stutētu vīrieša rokas, nevis divi koka mieti, darbam tomēr būtu cita garša un drošība. Lotārs ne tikai nedusmotos par nodarīto skādi, bet arī redzētu, cik es prasmīga darītāja. Diemžēl – viņš joprojām nenāca. Tobrīd prātā ienāca loģiska doma: varbūt Lotārs no kauna aizbēdzis un atgriezīsies tikai tad, kad es būšu izlaipojusi no viņa “greznā savrupnama” teritorijas. Tieši tobrīd man prātā piedzima spītīga doma: lai tā arī būtu! Ielikšu logu un došos prom! Ar smaidu un paceltu galvu! Atvēzējusies sparīgam sitienam, arī otru naglu itin viegli iedzinu sviestā. Atkal nočīkstēja ārdurvis (vismaz es tā domāju), tikai es vairs negaidīju Lotāra palīdzību. Apdomīgiem sitieniem sāku pieliekt loga rāmim arī otro naglu. Satrunējusī aploda pašķīda sīkās škēpelēs.
Brīdī, kad gribēju izdarīt pēdējo cirvja sitienu, stingri pirksti cieši saspieda manu apakšdelmu, un es tā arī apstājos – ar paceltu cirvi rokā. Kā tajā bērnu sastingšanas rotaļā – kurš sakustas, tas izstājas no spēles.
“Velns, kā pārbaidīja!” pie sevis nodomāju, bet Lotāra balss pie auss jau šņāca: “Tu, trakā, ko dari? Stāvi mierā!”
Tā arī sastingu – ar paceltu cirvi virs mūsu galvām, bet domas vis neapstājās: “Pag, vēl tikai reizīti vajag uzsist, un viss. Nez, ko viņš tā šņāc, es tak neko sliktu! Bučos vai sitīs?”
“Nekusties,” Lotārs iešņāca man ausī, un es pat aizturēju elpu. Bučos! Pakāpos pussolīti atpakaļ, lai ieskatītos saimniekam acīs, un iztēlē pēkšņi pazibēja aina no kādas skulptūru izstādes – divi augumi ar atliektiem torsiem un paceltām rokām. Mūsu gadījumā – ar cirvi virs galvām! Cirvi, nevis lāpu vai zvaigzni! “Meža cirtēju pāris strīdā” vai “Mirklis pirms cūkas bērēm”. Foršs nosaukums būtu, vai ne? – tante tā kā iesmējās, tā kā iešņukstējās.
– Diemžēl, tieši tajā brīdī man degunā iekņudējās kāds puteklis, un es nesapratu, kā to apturēt: viena roka joprojām turēja naglu, kas nekādi negribēja turēties savā vietā, otru savās ķepās bija sagrābis Lotārs. Kaut šķobīju degunu šā un tā, kņudēšana nemazinājās, un es nošķaudījos, un nevis vienkārši – pčī, bet tieši Lotāram sejā. Strauji atkāpdamies no manis, viņš parāva līdzi arī manu roku, un līdz ar roku – arī cirvi. Tagad domāju – kā tas tā varēja būt, ka mājā, kur viss bija vecs, nolietots un neass, tieši šis cirvis bija tik ass, ka viegli varēja pāršķelt ādu? Nu, kurš tam muļķim lika vicināties ar rokām, pats vainīgs! Stāvējis mierīgi, vispār nekas nenotiktu! Cirvi viņam vajadzējis sagrābt! Lāčplēsis atradies!
“Kur stutes?” Lotārs skaļi uzbļāva, un es sapratu, ka viņš ir galīgi apdullis, varbūt pat no sāpēm un asinīm, ja tādā brīdī vēl satraucas par kaut kādiem mietiem. Kādas te vēl stutes, ja plauksta asiņo!
“Tūlīt, tūlīt, pārsiešu,” steidzu viņu mierināt un jau domāju, kurā vietā tikko manīju mētājamies plānu virtuves dvielīti. Jaunības gados iecienīto kombinē sen vairs nevalkāju, tam vismaz varētu noplēst mežģīnes. Tikmēr Lotārs bija pamanījis pret loga rāmi atslietos mietus, un, pasitis tos padusē, metās laukā pa durvīm. Paspēju nobrīnīties, cik labi tomēr turējās daļēji iestiprinātais loga rāmis, pat nesašūpojās.
Kādu brīdi mājas priekšā dobji klaudzēja un būkšķēja, šad tad atskanēja arī pa kādam dusmīgam Lotāra izsaucienam, un es sapratu: tādā veidā tie nelaimīgie mieti ieņem savas vecās un nozīmīgās vietas. Lotāra šķendēšanās gan vēl labu brīdi nerima, un es nodomāju: labi, ka turpat pagalmā. Ja viņš tā sāktu pret mani, es uzreiz kā spunde izšautos ārā.
Pēc īsa brīža Lotārs atgriezās istabā, slapju pieri un aizelsies. Piedāvājos paskatīties brūci un apsiet, bet viņš tikai atmeta ar roku un nozuda virtuvē.
Jutos vainīga un bezgala nelaimīga, jo apjautu, ka esmu izdarījusi ko briesmīgu. Gribējās ko labot, vismaz piedošanu Lotāram palūgt, un noteikti pajautāt: kas īsti viņu tur pie šī grausta? Atmiņas par aizgājušo laiku godību? Tagad man patiešām šķita svarīgi to uzzināt. Es gribēju viņu saprast!
Tikai… atbildi es tā arī nesagaidīju. Griezīgā čīkstēšana, ko dzirdēju pirmīt, atkārtojās atkal, tikai šoreiz tā nepārgāja kā īss vaids, bet pārvērtās garā kaucienā. Tagad es teiktu – mājas atvadu sveicienā…
„Skrienam! Ātri!” Lotārs saķēra mani aiz rokas un rāva cauri tumsai ārdurvju virzienā. Vēl īsti nesapratusi, kas notiek, nobijos ne pa jokam: zemestrīce, tornado, pasaules gals? Kad turpat pie auss izdzirdēju nobrakšķam baļķu sienu, sapratu: māja brūk! Izmisīgi klunkuroju pakaļ Lotāram, jo pēkšņi apjautu: man vēl negribas mirt, kur nu vēl zem gruvešiem! – sakampusi galvu rokās, tante Veronika skaļi ieraudājās.
– Māja tā vienkārši sabruka? – patiesi izbrīnīta jautāju, kad manīju tantes elsas pierimstam.
– Ja atceries, es pašā sākumā teicu – tā jau bija pussabrukusi, – Veronika turpināja caur šņukstiem. – Sašķiebusies uz vieniem sāniem, ar ūdenī slīgstošu un izpuvušu apakšu. Lotārs pats teicās brīnījies, kā tā vispār vēl kopā turas, un paredzējis mājai drīzu galu. Puslīdz vertikāli to balstījusi tikai viena nesošā siena, kas pirms dažiem gadiem nostiprināta no abām pusēm un savienota ar jumta konstrukciju. Kāds lietpratējs namdaris visos stūros iedzinis ķīļus, lai tā “sēne” tik ātri nesaslīdot, un tajā pašā laikā silti ieteicis ar steigu meklēt mājvietu citur.
Lotāra izmisums bija skaidri redzams, bet pati saproti: šādā reizē grūti piemeklēt mierinājuma vārdus. Mēģināju kaut ko teikt par laika zobu, par to, ka nekas nav mūžīgs, tomēr, redzot to skumjo ainu, kas pavērās mūsu acu priekšā, jebkādi vārdi zaudēja skaņu. Lotāra grausts nesabruka kā kāršu namiņš, tas ar bezgala garu vaidu noslīga uz ceļiem… Skats tur tagad ir ļoti bēdīgs.
Ilgi stāvēju blakus Lotāram, jo nespēju viņu pamest vienu. Stāvēju un balsī lūdzu Dievu, lai gan Viņš, gan Lotārs sadzird manu patieso nožēlu. Lai piedod man, jo es taču tik vien gribēju, kā mazliet svaiga gaisa! Tikai atvērt logu. Vai gan tas kāds noziegums Dieva priekšā? – tante Veronika paslēpa seju plaukstās, un es manīju, kā notrīs viņas pleci.
– Un kur Lotārs palika tagad? Viņam ir kur apmesties? – centos tantes asarainās domas ievirzīt praktiskā gultnē.
– Viņš nespēj aiziet no gruvešiem, kamēr no turienes neizvilks viņa akordeonu. Cita viņam tur neesot žēl. Ja nu vienīgi neapēstās plātsmaizes, – tante caur asarām pasmaidīja. – Kaimiņš solījās padomāt, kā Lotāram palīdzēt dabūt mantas. Arī nakstmājas piesolīja. Bet tālāk? Man viņa patiešām žēl. Un tas viss tikai mana svaigā gaisa dēļ…
– Tad jau tev tagad viņam būs jādod pajumte? – mazliet ironiski pasmaidīju. – Tādā veidā būsi gan savu vainu izpirkusi, gan vismaz muzikantu, ja ne gluži saimnieku savai mājai dabūjusi. Kā sapratu, tev viņš gluži tīkams likās. Kas zina, varbūt vēl paldies Birutei nāksies teikt par šo dramatisko iepazīšanos.
Biju pārsteigta, redzot, cik pēkšņi izmainījās tantes Veronika noskaņojums:
– Patiešām! Kā gan es pati to neiedomājos? Nudien, tūlīt skriešu atpakaļ! Varbūt Lotārs piekritīs! Tu taču atceries, kā notika ar veco Smilgu Ruti? Amatnieks Osvalds tikmēr laboja viņas mājai jumtu, kamēr tika par saimnieku! Un tikai tāpēc, ka, pa trepēm kāpjot, izmežģīja kāju. Kamēr saimniece meistaru ārstēja, abi satuvinājās. Lotāram tak arī skrienot potīte izmežģījās, un tad vēl tā uz cirvja pāršķeltā plauksta…Tas tak viss manis dēļ! Kam citam viņu ārstēt, ja ne man? Bet tam Osvaldam nupat atkal kas līdzīgs atgadījās, tikai citās mājās, kur arī saimniece atraitne, ka tik atkal…
– Tante! Tu taču gribēji steigties savā glābšanas misijā! Bet varbūt pirms tam vēlies kādu mēriņu balzama drosmei? – draiski pasmaidīju.
– Lai iet, iepilini! – Veronika iesmējās. – Tik negaidītus lēmumus šādā vecumā skaidrā prātā nedrīkst pieņemt. Būs man vismaz attaisnojums, ja kaut kas neštimmēs, varēšu vainot tavu balzama mēriņu.
Kad pēc krietnas pusstundas mazos piņģerotus saskandinājām uz trešo ceļakāju, tante Veronika bija apņēmības un pārliecības pilna: beidzot viņai mājās būs muzikants, un abi tā dziedās, tā dziedās…
