Sēru vēsts pāršalca Gulbenes pilsētas iedzīvotājus –
Nežēlīgi nogalināts melnais gulbis Heinrihs.
Tas atrasts miris Spārītes parkā
Ar kostu brūci kaklā.
Kāda nežēlīga nāve putnam.
Heinrihs pavasaros atgriezās
Pēc garās aukstās ziemas savā mājā,
Lai priecētu gan mazos, gan pieaugušos
Ikdienā un svētkos.
Rudeņos devās uz savu silto māju,
Kur aprūpē apmierināts pavadīja
Garos aukstos ziemas mēnešus,
Lai pavasarī atgrieztos.
Atgrieztos savā Spārītes parkā
Un klabinātu savu dziesmu,
Peldētu lēni nesteidzoties
Pa savu ierasto parku.
Pilsētas simbols gulbis paliks,
Tikai Heinrihs dosies uz Dieva dārziem,
Lai priecētu tur nonākušos.
Dvēselīte saņems Dieva svētību,
Kaut tas bij’ tikai putns.
Sirds sažņaudzas un sāp,
Ir bezgala skumji Heinrihu atdot,
To guldot zemesmātes klēpī.
Uzticīgi nokalpots viss laiks,
Kas pavadīts Gulbenes pilsētā.
Kas ir tas nežēlīgais, kas pieveica?
Viens pats tas nespēja pretoties,
Nu sāp visiem, kas viņu redzēja,
Kas viņu kopa, baroja un mīlēja.
Cik skaists un cēls tas bija –
Tāds paliks siltās atmiņās!
Astoņus gadus Heinrihs peldēja
Spārītes parkā visu vasaru.
Nu mēs vairs neredzēsim cēlo gulbi.
Tas glabās siltas atmiņas.
– Ingrīda Zepa (10.10.2023.)
