Gulbeniete Sanita Kaciuceviče piepilda tos gulbeniešu sapņus, kuri vēlas tetovējumus. “Dzirkstele” tiekas ar Sanitu viņas tetovēšanas salonā “KiraTattoo” Gulbenē. Pirms sava salona atvēršanas viņa daudzus gadus dzīvoja ārzemēs, bet tagad ir atgriezusies savā dzimtajā pilsētā un dara darbu, par ko visu laiku sapņojusi. Lai arī darbs ir ļoti atbildīgs, prasa lielu koncentrēšanos, uzmanību, pacietību un ir spriedzes pilns, viņa ir laimīga, jo dara to, kas sirdij šķiet vistīkamākais.
Padarīt cilvēkus laimīgus
Tetovēšana Sanitu interesēja jau sen. Kad viņa atgriezās no ārzemēm, ieguva sertifikātu, kas ļauj viņai veikt tetovēšanas pakalpojumu, un tā arī viss sākās. “Mani uzrunā tetovēšana, jo, pirmkārt, tas ir saistīts ar mākslu, man tas patīk un interesē, otrkārt, ir iespēja izpausties, treškārt, padarīt cilvēkus laimīgus,” smaida Sanita.
Klientu vecuma, kas vēlas tetovējumu, diapazons ir liels. Tetovējumu vēlas jaunieši, sākot no 15 gadu vecuma, un pat cilvēki, kuri jau ir vecāki par 60 gadiem.
“15 gadus vecs jaunietis arī drīkst tetovēties, bet ar vecāku atļauju. Bet tāda vecuma jauniešu nav daudz. Pārsvarā nāk cilvēki, kuriem ir 20, 30 gadi. Ir jaunieši, kuriem tikko kā paliek 18 gadi, ir klāt, lai tiktu pie sava pirmā tetovējuma. Jaunajiem gan iesaku pirmo tetovējumu netaisīt lielu, jo vēl nezina, pieradīs pie tā vai ne, un taisīt to nesāpīgākajās vietās – uz rokām vai kājām. Ar tetovēšanos ir tikai divi ceļi: kad esi ticis pie pirmā tetovējuma – vai nu tas būs tavs pirmais un vienīgais, vai arī ar to sākas atkarība. Un lielākajai daļai, es pat teiktu 90 procentiem, tā ir atkarība. Gulbenē ir daudz cilvēku, kuri, tikuši pie sava pirmā tetovējuma, ar to neapstājas. Bija kāds 30 gadus vecs vīrietis, kurš visu laiku bija vēlējies tetovējumu. Tagad viņam jau ir pieci tetovējumi. Savukārt kāda sieviete visu mūžu bija vēlējusies tetovējumu, bet strādāja tādā darbā, kur īsti tetovējumi nav piemēroti. Pienāca dzīves moments, kad viņa visu krasi mainīja – aizgāja no tā darba, un pirmais, ko viņa izdarīja – divu mēnešu laikā uztetovēja piecus tetovējumus, kuri viņai jau sen bija izdomāti. Tagad viņa staigā laimīga,” stāsta Sanita.
Visbiežāk – uz rokām un kājām
Lielākai daļai, atnākot uz salonu, jau ir vīzija, kādu tetovējumu vēlas. Reti kurš atnāk un nezina, ko viņš grib.
“Pirms tam viss tiek izrunāts. Man nav tāda uzskata, ka klients tikai maksā un es tikai daru, ko un kā viņš grib. Nē, tā tas nenotiek. Ja redzu, ka tā nav īstā vieta konkrētajam tetovējumam, tad tas tiek izrunāts. Bieži vien atnāk ar domu, ka grib tā, bet aiziet no salona pavisam ar ko citu. Tas ir process, kas sākas jau ar pirmo sazināšanos ar mani. Ir, kur man nepatīk tetovēt un ko es uzskatu par diezgan bezjēdzīgu – es negribu tetovēt pirkstus vai plaukstas. Tas ir bezjēdzīgi, jo uz pirkstiem un plaukstām tetovējumi neturas tik labi kā citur. Tie ātrāk izbalē, tiem biežāk nepieciešamas korekcijas. Uz sejas arī es netetovēju. Man tas liekas pārāk ekstrēmi – tā tomēr ir seja. Mēs savas domas mainām, tad kur ar tādu seju ies?” saka Sanita.
Viņa stāsta, ka visbiežāk cilvēki vēlas tetovējumus uz rokām un kājām. Tas ir standarts. Ir arī, kas vēlas tetovējumu uz ribām vai starp krūtīm. Viņa skaidro, ka sāpīgākās vietas ir tur, kur plāna āda un kauli, piemēram, ribas.
“Kāda meitene nesen tika pie liela tetovējuma – čūskas uz ribām. Mēs ar viņu par to daudz runājām, bet viņa tam visam bija ļoti sagatavojusies. Es skaidroju, ka tas ir viņas pirmais tetovējums, viņa vēlas to lielu, izvēlētā vieta ir ļoti sāpīga, bet bija tik nobriedusi, ka taisījām tā, kā viņa vēlas. Pirms tam viņa bija pirkusi uzlīmes un skatījusies, kā izskatīsies liela čūska uz ribām. Un rezultātā tagad viņai ir īsts tetovējums – liela čūska,” stāsta Sanita.
Reizēm uz salonu atnākot cilvēki, kurus ļoti ir sabiedējuši apkārtējie par milzīgām sāpēm. “Atnāk, stresa pārņemti, bet beigās atzīst, ka nemaz jau tik šausmīgi nav. Ir bijuši pat gadījumi, kad cilvēks aizmieg, kamēr es tetovēju,” stāsta Sanita.
Viņa novērojusi, ka cilvēkus vairāk uzrunā melnbalti tetovējumi. Krāsainus izvēlas reti. Savukārt par tetovēšanas modi viņa saka: “Tā nav īsti mode, vairāk tie ir stili, un tas stils atkarīgs no paša cilvēka. 2000.gados bija modē pildīti, melni tetovējumi, grafiski zīmējumi. Tagad tetovējumi ir daudz smalkāki, gaišāki – tas man patīk. Modei tā neviens neseko, tetovējums – tas ir personiski,” saka Sanita.
Arī viņai pašai ir tetovējumi, piemēram, uz rokas – viņas suns, franču buldoga meitenīte Kira. “Tas man ir ļoti nozīmīgs tetovējums – mana lielā mīlestība! Šo tetovējumu man uztaisīja vecākais dēls, kuram tagad arī ir tetovētāja sertifikāts, un tas ir viņa pirmais tetovējums,” stāsta Sanita, kurai uz otras rokas ir uztetovēta daba, spāres un vērsis, jo pēc horoskopa pati ir Vērsis, gan arī viņas kaķis Kira, kurš tagad jau ir citos medību laukos. “Un mans pseidonīms arī ir Kira,” smaida Sanita.
Uz kājas īkšķa – vīna glāze
Mīts par to, ka tetovējumi ir tikai ieslodzītajiem, sen jau izzudis. “Tagad to uzskata par mākslu, bet ir cilvēki, kuri domā citādāk – ir, kas neatbalsta tetovējumus un uzskata, ka tie ir antisociālu cilvēku prieks, bet ir pat seniori, kas sākumā ir pret un tagad paši vēlas kādu tetovējumu,” saka Sanita.
Šajā darbā netrūkst arī kuriozu, ko tik cilvēki vēlas uztetovēt! Tādus gadījumus Sanita atminas ar smaidu. Piemēram, kādas divas māsas vēlējās, lai viņām uz kājas īkšķa katrai uztetovē vīna glāzi, lai, saliekot abām kopā šos īkšķus, sanāk, ka viņas saskandina vīna glāzes. “Tas bija ļoti sāpīgi un, manuprāt, bezjēdzīgs tetovējums. Es brīdināju: jā, meitenes, pasmieties varam, bet nedodu garantiju, ka tetovējums turēsies. Tā bija “crazy” (traka – angļu valodā) ideja,” atminas Sanita.
Vēl kāds sirsnīgs gadījums arī ar divām māsām gulbenietēm, no kurām viena dzīvo te, otra – ārzemēs. “Viņām uztaisīju kopēju tetovējumu – uz rokas gulbīši, jo viņas ir no Gulbenes, sirsniņas formā, proti, saliekot abas rokas kopā, sanāk sirsniņa,” stāsta Sanita.
