“Nevis kūkas vai pīrāgus, bet maizīti izcep!” to bērni Roksana un Andrejs un sevišķi mazmeitas Hanna un Alise vienmēr lūdz gulbenietei Ārijai Surovai. Savējie zina – šis ir Ārijas vaļasprieks, pat vairāk – tas ir viņas dzīvesveids.
Ar raugu cepta maize Ārijai sen neiet pie dūšas, un tieši šā iemesla dēļ viņa sevī ir sasummējusi dzimtas senās prasmes un internetā iegūtās zināšanas, lai izceptu maizi bez rauga – no pašas veidota ierauga.
Ārija stāsta, ka noteikti uz valsts svētkiem būs sacepusi maizīti savējiem – mazmeitas taču brauks ciemos. Un kā gan citādi lai sagaida mājās savus mīļos? Tikai pie klāta galda un tikai ar pašas gādātiem labumiem, kuru neatņemama sastāvdaļa ir Ārijas ceptā maize.
Vajag malkas krāsni
“Elektriskajā krāsnī tādu izcept nevar. Tā iznāk tāda “ķīmiska” maize,” viņa stāsta “Dzirkstelei”. Ārija savu maizi cep ar malku kurināmā plītī – tad sanākot labi. Par ierauga veidošanu, audzēšanu, auklēšanu viņai ir īpašs stāsts. Tāpat kā par cepamās maizes sastāvdaļām. Var no kviešu miltiem cept – neesot nekādas vainas. Taču jāskatās, cik procentus olbaltumvielu satur milti. Ja mazāk par 11 procentiem, nekas labs neesot gaidāms. Vēl Ārija neslēpj – viņas maize ir salda.
Iedvesmojusi cept pašraudzētu maizi esot kāda internetā pamanīta sieviete no Armēnijas, saziņā ar kuru Ārija tikusi iedrošināta: “Tas nav nekas tāds, ko katra sieviete nevarētu. Viss izdosies!”
Vēl tikai apmēram gadu gulbeniete regulāri cep pa kādam klaipiņam. Izgājusi cauri pamatīgai prakse, jo ne jau uzreiz viss izdevies perfekti. Gājis laiks, nācis padoms. Viņa runā un pacienā arī ciemos atnākušos “Dzirksteles” darbiniekus. Mudina uzsmērēt prāvu sviesta kārtu, uzbērt sāli. Patiešām ir garšīgi – uzreiz secina laikraksta fotogrāfs Gatis Bogdanovs. Un Ārija, redzēdama viņa ieinteresētību, sola pamācīt, kā maize raudzējama, kā cepama, lai klaips izdotos kupls, zeltains un gards. Gatim ir sava malkas krāsns. Viņš patiešām varētu pamēģināt cepšanu.
Lai ieintriģētu, Ārija piedāvā pagaršot arī smalkmaizīti ar āboliem. Arī tās cepšanai izmantots viņas pašas gatavotais ieraugs. Ikviens, kuru tas interesē, varot pats iemācīties ieraugu pagatavot patstāvīgi, lai pēc tam to lietotu visu laiku – no vienas cepšanas reizes līdz nākamajai.
Ieraugs ar untumiem
Ārija parāda, kā un kur mājās glabā maizītes ieraugu. Aicina pasmaržot. Ieraugs pašas veidots, audzēts. Jātur esot stikla burkā un vienmēr jāpieskata. Nedrīkst aizmirst aplūkot. Ieraugs jeb, kā Ārija saka, “tā baktērija” ir dzīva būtne, necieš vienaldzīgu attieksmi. Tad sakalst un vairs negrib “augt”, “negrib strādāt”.
Reiz bijis tā, ka vasarā Ārija uz kādu laiku pārtraukusi maizes cepšanu un ieraugu nav lietojusi. Pametusi bez piebarošanas ar miltiem un karstu ūdeni (nefiltrētu, nedestilētu). Kad attapusies, licies, ka ieraugs ir miris. Ar lielu rūpību viņa to tomēr atdzīvinājusi. To, kad ieraugs ir gatavs izmantošanai, Ārija saprot intuitīvi – pēc aromāta.
“Varu tikko ceptu, siltu savu no krāsns izņemto pusi klaipa apēst un man nebūs slikti ar kuņģi,” lepojas Ārija. Šis arī esot tas galvenais arguments. Ja maize garšo un gribas, lai tā nespiež kuņģi, vajag mācīties cept!
“Man gribas piekost maizi pie salātiem. Garšo arī viena pati maize,” saka Ārija. To viņa zina no laikiem, kad mājās vēl pašas mamma cepusi maizi. Tā gan bijusi citāda – melnā maize. Lieli, smagi klaipi, kurus uzglabāja mēnešiem ilgi. Cepa ar ieraugu. Bijusi mājās speciāla istaba maizes uzglabāšanai.
