Sekojot līdzi jaunās māmiņas Annas Jansones pazušanai no savas dzīvesvietas Rīgā un viņas bērniņa nāvei, šobrīd sabiedrībā ļoti tiek pievērsta uzmanība pēcdzemdību depresijai.
Psihiatre Anita Zariņa, kura pieņem pacientus Gulbenē, “Dzirkstelei” atzīst, ka, lasot cilvēku komentārus par šo gadījumu, ir pārsteigta par sabiedrības neinformētību un nekritisko attieksmi, kas attiecas uz pēcdzemdību depresiju.
“Mums ir stipri jāizglīto cilvēki, jo viņi nesaprot, cik tas ir nopietni – pēcdzemdību depresija,” viņa uzsver.
Tas nav nekāds joks
A.Zariņa skaidro, ka pēcdzemdību depresija nav nekāds joks vai iespītēšanās. Tā ir ļoti nopietna slimība, kura var skart ikvienu māmiņu.
“Ir jāvēršas pie ārsta, nevis blakus jāmeklē kaut kādi brīnumdari, jo tas var beigties ļoti bēdīgi. Noslēpt pēcdzemdību depresiju nevar. Un ir jāizvērtē, vai pietiek ar uzmundrinājumu vai tas nedarbojas, un ir jārīkojas. Jāredz, kā māmiņa aprūpē bērnu, kā tiek galā ar pienākumiem un kā pati tiek ar sevi galā, ar savām emocijām. Tas ir ļoti individuāli. Varbūt veselības stāvokļa dēļ ir jāatsakās no bērna barošanas ar krūti, jo ir jālieto zāles. Tas viss ir kompleksi. Tas nav tā vienkārši izdarāms. Ir jābūt speciālistam, kas to visu redz. Ja māmiņa pati nevēršas pie speciālista, tad jāiesaistās tuviniekiem, jo citādi līdz reizei… Labākā gadījumā māmiņa nonāk slimnīcā ar kaut kādu aplamu uzvedību, bet sliktākā gadījumā ir kā šoreiz,” saka psihiatre.
Pie viņas pēc palīdzības ir vērsušās Gulbenes māmiņas, kurām ir bijusi pēcdzemdību depresija.
“Un ir ne tikai māmiņas, bet arī bērniņu tēvi. Ir tēti, kas iesaistās un redz, un pavada māmiņu pie speciālista, sakot, ka kaut kas nav labi, un ir tēvi, kas neredz un varbūt pārmet. Pārmetumi un nesapratne no tuviniekiem var māmiņu iedzīt vēl lielākā “bedrē”. Vienam otrs jāatbalsta un jāredz, kas otram vajadzīgs. Ar speciālistiem runāt – tas jau nenozīmē, ka uzreiz ieliks kaut kādā iestādē un slēgs durvis ciet. Cilvēkam palīdzību var sniegt dažādos veidos, un vajag meklēt šo palīdzību,” uzsver psihiatre.
Arī Gulbenes slimnīcas galvenā ārste Sigita Drubiņa piekrīt, ka pēcdzemdību depresija ir slimība, kad pats cilvēks nevar saņemties un ir nepieciešama speciālista palīdzība.
“Tas var skart jebkuru. Jautājums, kad un kurš to saprot un vēršas pēc palīdzības. Tuviniekiem jābūt vērīgiem, un pašam cilvēkam vajag saprast, ka ir problēma, nevis domāt, ka gan jau pāries, jo tas nepāriet, un ir jārunā ar speciālistu, kurš izvērtēs, vai tā ir vienkārši pēcdzemdību trauksme vai depresija,” saka S.Drubiņa.
Interesējoties, vai ar pēcdzemdību depresiju nonāk Balvu slimnīcā, S.Drubiņa atbild, ka cilvēkus, kuriem ir psihiski traucējumi un uznāk saasinājums, “ātrie” mērķtiecīgi ved tur, kur viņi var saņemt psihiatrisko palīdzību.
“Tā kā mums tādas nav, tad pie mums slimnīcā īsti nenonāk, ja nu vienīgi vēršas ar kādām citām sūdzībām un tad ārsts, piemēram, konstatē arī depresiju. Šādi gadījumi var būt, un tad mēs varam pieaicināt psihiatru, kas mums ir. Bet ambulatori gan pie mūsu speciālista varētu nonākt māmiņa ar pēcdzemdību depresiju, atnākot ar ģimenes ārsta nosūtījumu vai vēršoties pati,” stāsta S.Drubiņa.
Katra desmitā māmiņa
Rankas ģimenes ārste Baiba Baķe “Dzirkstelei” apliecina, ka pēcdzemdību depresija ir aptuveni katrai desmitajai māmiņai kaut kādā pakāpē. Tas, cik tas ātri tā pāriet, visvairāk atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem, bet sava loma ir arī ārstiem.
“Svarīgs ir kontakts ar ģimenes ārstu! Ja pats nevar novērtēt, tuviniekiem par to jāinformē. Tāpēc jau ir valsts apmaksātās un ģimenes ārstam paredzētās vizītes pēc mazuļa dzimšanas un regulāras tikšanās ārsta praksē. Un mēs meklējam mazuļa māmiņu, ja viņa nenāk. Viena lieta ir bērna svars un augums, ko mēra, proti, fiziskās lietas, bet ļoti svarīgs ir kontakts ar mammu, saprast viņas emocionālo stāvokli,” saka B.Baķe.
Ļoti smagas depresijas esot retāk un šādās reizēs, iespējams, kaut kas problemātisks jau ir bijis grūtniecības laikā vai pirms grūtniecības. Varbūt arī bijis smags un traumatisks dzemdību process.
“Sieviete dzemdību procesa laikā ir ļoti, ļoti jūtīga, un viens teikums, pateikts nevietā, var iedzīt viņu “bedrē”. Un no šīs “bedres” pēc tam māmiņa pusgadu var “vilkties ārā”,” saka B.Baķe.
Svarīgs kontakts ar ģimenes ārstu
Pirmie signāli, kad jāmeklē speciālista palīdzība, ir māmiņas raudulība.
“Pirmais un viegls simptoms ir tāda pastiprināta mammas raudulība. Kādreiz paraudāt pat visiem ir vērtīgi, bet, ja raud par visu – raud par to, ka bērns raud, raud par to, ka bērns neraud, jo tātad kaut kas viņam kaiš un viņam ir tik slikti, ka nevar paraudāt, tad to nevar atstāt bez uzmanības. Otra tikpat nozīmīga un bīstama lieta ir vienaldzība pret bērnu. Tas nav tā, ka mamma nemīl šo bērnu, bet tās jau ir depresijas slimības pazīmes. Vienaldzība tādā ziņā, ka aizmirst pabarot, nevērība. Šajā jautājumā ļoti svarīgs kontakts ir ar ģimenes ārstu, nebaidīties runāt arī par lietām, ko nesaprot. Mēs jau vizītes laikā vērojam mammu, un tas dod mums arī informāciju. Visuzmanīgāk mēs esam ar tām mammām, kurām ir pirmie bērniņi. Mammas, kurām ir otrais vai trešais bērniņš, jau diezgan daudz kam ir gājušas cauri un viņām ir citādāka “filtrēšana”. Svarīga ir ģimenes situācija. Ja ir normālas attiecības ģimenē, pēcdzemdību depresiju nav iespējams noslēpt. Ja arī mamma visu dienu ir viena ar mazuli un tētis atgriežas mājās vakarā, tāpat viņš pavada dažas stundas kopā ar mazuli un māmiņu un komunicē ar viņiem. Nevar neredzēt. Ja ir pilnīga vienaldzība pret to, kas notiek mājās, tad, protams, tā ir cita lieta. Mēs jau bieži vien izliekamies neredzam nopietnas lietas, jo tā ir vienkāršāk,” saka ģimenes ārste.
No malas teikt māmiņai: “Saņemies, neraudi!” – tas nelīdz. “Jo ātrāk sāk problēmu risināt, jo labāk. Nav jau tā, ka vienmēr tas nonāk līdz medikamentiem. Vieglai depresijai nebūs nepieciešami medikamenti. Ļoti liela loma ir psihologu darbam ar šīm problēmām. Bet, ja nepieciešams lietot medikamentus, tad tas jādara. Galvenais – nebaidīties runāt par savām sajūtām! Nav nepareizu jautājumu. Nepareizie jautājumi ir tie, kas nav uzdoti laikā,” uzsver B.Baķe.
Viņa arī stāsta, ka tāda uzticības tālruņa tieši jaunajām māmiņām ar pēcdzemdību depresiju nav. Ārste arī šādam tālrunim neredz lielu nozīmi, jo visbiežāk māmiņas neapzinās savu stāvokli, ka notiek kaut kas nelabs. “Drīzāk apkārtējiem ģimenē jāvēro māmiņa un jāstāsta ģimenes ārstam kreņķi,” uzsver B.Baķe.
