18.novembrī, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienā, beļavietis Valdis Skopans saņems Gulbenes novada pašvaldības Goda diplomu par personīgo ieguldījumu Gulbenes novada Beļavas pagasta tautsaimniecības infrastruktūras sakārtošanā un atbalstu kultūras darba attīstībā.
“Dzirkstele” ar Valdi tiekas viņa mājās Beļavā. Uz galda stāv ielūgums no pašvaldības ar uzaicinājumu ierasties uz 18.novembra svinīgo pasākumu. Valdis jokojot saka, ka šādu ielūgumu nav gaidījis, jo viņa “laiks jau sen cauri”. Pietiekami daudz dažādu pagodinājumu un atzinības rakstu saņemts jau iepriekš.
“Mājās mēs šos valsts svētkus nesvinam. Mums ģimenes lokā tiek svinēti Ziemassvētki, kāzu gadadienas. Tad mēs esam kopā. Savukārt valsts svētkos vienmēr piedalāmies valsts svētku pasākumos, jo mazbērni parasti tajos uzstājas, ir, kas muzicē un danco, un mēs, vecīši, esam skatītāji,” smaida Valdis.
No brigadiera par priekšsēdētāju
Valdis neslēpj, ka viņam ir 87 gadi, tomēr viņš joprojām sabiedriski aktīvs, seko līdzi notikumiem novadā un valstī un atkal smaidot joko: “Vēl jau kustos, un ir jākustas.” Pavisam nesen viņš apmeklēja tikšanos, uz kuru vietējos Beļavas pagasta iedzīvotājus bija aicinājis jaunais pagasta pārvaldes vadītājs Guntis Princovs.
Valdis ir dzimis beļavietis un 60 gadu darba stāžs ir Beļavā. “Cilvēku tagad te ir mazāk. Savulaik Beļavas ciemā bija vairāk nekā 2000 cilvēku, tagad vairs tikai apmēram 1600. Pirmkārt, nav jau dzimstības, otrkārt, cilvēki aizplūst prom uz pilsētām. Tā ir tendence. Un tā ir arī citur,” saka Valdis.
Beļavas pamatskola ir viņa pirmā skola. “Pabeidzu pamatskolu. Mājās ganīju cūkas un govis. 15 gadu vecumā, strīķējot izkapti, nogriezu pirkstam galu. Kaut kā tas izkapts kāts paslīdēja. Jā, 15 gadus vecumā jau bija jāstrādā ar izkapti. Tad nodibināja kolhozus. Biju gans. Pēc pamatskolas beigšanas vienu gadu nostrādāju par uzskaitvedi. Mani apmācīja šim darbam. Tad aizgāju mācīties uz tehnikumu Stāmerienā. Nomācījos trīs gadus, un mani paņēma armijā. 1959.gada rudenī atgriezos no armijas. Sāku strādāt par brigadieri kolhozā “Vienība”,” stāsta Valdis.
Viņš atminas kādu kuriozu no tiem laikiem: zeme nebija uzarta, pavasarī vajadzēja sēt un art. Lauks bija mālains. Ar traktoru uzara lauku, bet laiks gadījās tāds, ka māls arot sabira kā maize smalkās drupatās.
“Kāds vecs vīrs pie manis pienāca un teica: “Nu ko, puis, tu domā – pavasarī arsi un sēsi vasaras kviešus. Nekas tev te nebūs.” Ko man gan darīt? Bija jāsēj. Iesējām kviešus, un tā toreiz bija rekordraža kolhozā,” ar smaidu atminas Valdis. “Pēc gada aizgāju uz Stāmerienas tehnikumu, pabeidzu to, saņēmu diplomu un atnācu atpakaļ uz kolhozu, turpinot brigadiera gaitas. Vienu nedēļu nostrādāju par brigadieri, tad mani ielika par kolhoza priekšsēdētāju.”
Tuva būvniecība
Kolhoza priekšsēdētāja amatā viņš bija gandrīz 40 gadus.
Un uz pārmetumiem par stāšanos Komunistiskajā partijā, Valdis atbild, ka, lai strādātu tajos laikos vadošā amatā, bija jāstājas partijā. Tomēr viņš uzsver, ka, esot kolhoza priekšsēdētāja amatā, viņa uzdevums un mērķis bija veidot dzīvi cilvēkiem tā, lai viņi var normāli dzīvot.
Valdim ļoti tuva bija būvniecība. “Ozolkalnā tika uzsākta māju celtniecība un asfaltēšanas darbi. Ja runā par Ozolkalna attīstību, tad tā saucamā “Zīļuka” vietā bija sabrukusi muižas māja. Bija tikai pamati, un doma bija uztaisīt sporta zāli. Tā tapa par kolhoza līdzekļiem,” stāsta Valdis.
Viņš atminas, ka 1964.gadā Beļavā uzcēla tautas namu. Beļavas pagasta iedzīvotāji saviem spēkiem pie zirgu staļļa piebūvē deju zāli, kuru 1964.gada 5.novembrī atklāja kā Beļavas tautas namu. Pirmā Beļavas tautas nama vadītāja – Valda sieva Olga Skopane.
“Beļavas tautas nams tika uzcelts par kolhoza līdzekļiem un tikai ar kolhoznieku darbu. Būvbrigadieris bija pieredzējis. Uzzīmēja skici, un to mēs abi veidojām, līdz nonācām līdz tam, kāds nams ir. Katru dienu arī brīvdienās bija talkas un cilvēki strādāja, lai uzceltu. Cilvēkiem vajadzēja telpu,” stāsta Valdis.
Valdis piedalījies arī vietējā Beļavas bērnudārza celtniecībā.
“1970.gadā uzcēlām bērnudārzu. Bērni bija, vecāki – darbā. Sākumā bērnudārzs bija ar 50 vietām. Izrādījās, ka par maz, un uztaisījām piebūvi, un bija 90 vietas. Tagad šajā ēkā nav nekā. To pārdeva, privatizēja. Tagad administrācijas ēkā ir viena grupiņa. Tika celts gan individuālai sektors, gan dzīvokļu mājās. Ja pagasts vēlējās, lai rezervē viņiem, piemēram, četrus dzīvokļus – skolotājiem vai kādiem darbiniekiem, tad viņi tam piešķīra arī savus pagasta līdzekļus. Jaunajiem ir jāiet uz daudzdzīvokļu mājām, nevajag ar “večiem”. Labi, ka ir tuvumā “veči”, bet kopā nevajag dzīvot. Lai jaunajiem ir sava vieta,” stāsta Valdis.
Atjaunojot Latvijas neatkarību, Valdis divus sasaukumus bija Beļavas pagasta deputāts, kā arī zemes komisijas priekšsēdētājs pagastā. “Galvenokārt tad notika zemes reforma. Sākās privatizācijas laiki. Faktiski toreiz skatīja jautājumus par perspektīvu pagasta attīstībā. Tika sastādīts plāns, kādi objekti un kādā veidā turpmāk vajadzētu attīstīt,” atminas Valdis.
Viņam žēl, ka nepabeigta stāv trīsstāvu daudzdzīvokļu māja. “2009.gadā, kad veidoja novadu, bija padomes lēmums turpināt mājas celtniecību, bet mainījās sasaukums un tika noraidīts priekšlikums turpināt celtniecību,” stāsta Valdis. Viņaprāt, tas bija noziegums – neturpināt celtniecību mājai, kura jau bija zem jumta. Ēkai ir veikta ekspertīze, un tā ir normālā stāvoklī. Var turpināt celtniecību. “Es aizeju un paskatos to. Lai arī nav apkurināma, salā nav celti pamati un nav plaisu, ūdens neiet iekšā pagrabos,” stāsta Valdis.
Tagad viņu satrauc arī Beļavas ceļa sliktais stāvoklis. “Divas reizes rakstīju ministrijai, tika savākti transporta vadītāju paraksti, to, kuri tiešām izmanto šo ceļu. Tagad solīja, ka nākamgad darīs, bet, kamēr nedara, nav ticības,” saka Valdis.
Par Valdi Skopanu
Dzimis: Beļavā. Nāk no kuplas ģimenes. Viss mūžs aizvadīts Beļavā.
Darbs: gandrīz 40 gadi nostrādāti vadošā amatā.
Latvijas neatkarības laikā: pagasta deputāts.
Laulības dzīve: kāzas ar Olgu svinēja 1960.gadā. Izaudzināti divi bērni: dēls Sarmis un meita Inese.
