Lāčplēša dienas priekšvakarā, 10.novembrī, Gulbenes novada bibliotēkā viesojās Latvijā jau 20 gadus dzīvojošais vjetnamietis Kao Viets Ngujens (36), kurš tieši Latvijā ir kļuvis par mākslinieku un četrus gadus ir arī Latvijas pilsonis.
“Parasti latvieši mani sauc par Kao,” latviski sacīja ciemiņš, skaidrodams, ka garāku viņa personas vārdu un uzvārdu šeit cilvēkiem atcerēties ir grūti.
Kao visu laiku sarunājās ar klātesošajiem latviski, demonstrēdams ļoti labas šīs valsts valodas zināšanas. Tomēr viņš neslēpa un par latviešu valodas apgūšanas periodu sacīja: “Bija diezgan grūti.” Palīdzējuši draugi un pasniedzēji Ogres 1.vidusskolā.
Viņš pastāstīja, ka jūt ciešu saikni gan ar savu etnisko dzimteni, gan ar Latviju. Viņa tētis, kura vairs nav šajā pasaulē, ir bijis precējies divas reizes, otrreiz ar latvieti. Kao ir divi pusbrāļi un divas pusmāsas. Vjetnamā arī joprojām ir Kao mājas, tur viņa dzimta dzīvo lielā saimē – mamma, vecmamma, onkuļa sieva. Tur ģimenes galva ir tieši vecmāmiņa.
Pirms 20 gadiem atbraukt no Vjetnamas uz Latviju (kura viena no otras atrodas “puspasaules attālumā”, kā komentēja Kao) esot bijis ļoti sarežģīti, jo Vjetnamā nav Latvijas vēstniecības. Vīza bija jākārto, dodoties uz Ķīnu un Krieviju. Kopumā dokumentu kārtošana aizņēmusi pusgadu.
Tagad Kao mājas ir gan Latvijā, gan Vjetnamā. Abās šajās valstīs dzīvo viņa tuvinieki, viņa draugi.
Par kopīgo un atšķirīgo ar latviešiem
Saruna ar Kao gulbeniešiem veidojās ļoti sirsnīga. Daudz tika jautāts par Vjetnamu, par sadzīves tradīcijām, kādas ir tur, par akcentiem, kas raksturo viņa tautas mentalitāti, par līdzīgo un atšķirīgo latviskajā un vjetnamiešu dzīvesziņā.
Pirmā atšķirība – Vjetnamā ir krietni, krietni siltāk nekā Latvijā, sacīja Kao. Viņa dzimtajā Hošiminas pilsētā ziemā ir 25-30 grādu siltums. Līdzīgi Latvijai, kura vēsturiski ir cietusi no iekarotājiem, arī Vjetnamai ir līdzīgs stāsts. “Arī mums bija jācīnās par savu neatkarību,” sacīja Kao.
Tomēr tautas raksturs ir citāds. To viņš secinājis pēc sarunas ar kādu Austrālijas latvieti. Sieviete teikusi – uzskata, ka latvieši ir ļoti stipra tauta, kura spēj pielāgoties situācijai un gaidīt īsto brīdi, lai varētu celties un atgūt savu neatkarību. “Tā ir liela atšķirība, salīdzinot ar vjetnamiešiem. Vjetnamieši negrib pielāgoties situācijai. Viņi visu laiku cīnās. Pat ja jāmirst. Mana mamma ir piedzīvojusi karu, kad viņai bija 12 gadu. Toreiz amerikāņi bombardēja pilsētu, kurā viņa dzīvoja. Viņa dzīvoja bez vecākiem, jo tie karoja. Mans tēvs ir piedalījies karā Kambodžā,” teica Kao.
Kao novērtējis, ka latvieši ir ļoti radoša tauta. Vjetnamieši arī, bet viņiem vairāk patīkot kopēt. Latvieši esot ārkārtīgi kārtīgi, bet vjetnamieši – viltīgi. Viņi grib ātrāk tikt līdz mērķim no sākumpunkta, maksimāli saīsinot šo ceļu, tāpēc izdomā dažādas metodes. Nereti tā iznākot kļūdīties. Piemēram, Vjetnamā ceļu satiksmē visi brauc, neievērojot noteikumus, kaut nevēlas izraisīt negadījumus.
Vjetnamieti Latvijā vispirms pārņemot kultūršoks. Kao skaidroja: “Liekas – var taču ātrāk izdarīt! Kāpēc latvieši grib padomāt, lēnām darīt, pārbaudīt?” Vjetnamieši esot nepacietīgi, bet tomēr arī čakli un ļoti daudz strādā. Nereti cilvēki vairākās paaudzēs visu mūžu strādā vienā darbavietā.
Par savas tautas mītisko domāšanu
Latviešiem tautas mītiskais varonis ir Lāčplēsis – cilvēks, kurš dzēris lāču mātes pienu un kuram ir lāča ausis, lāča pirmatnējais spēks, lai cīnītos pret Melno bruņinieku. Bet vjetnamieši uzskata, ka viņi ir cēlušies no pūķiem. Nacionālais varonis ir puspūķis, puscilvēks, kurš apprecējis nemirstīgu dievieti, un viņiem ir 100 pēcnācēji. Kad vecāki izšķīrušies, katrs pie sevis paņēmis 50 bērnus. Tā radusies Vjetnamas tauta ar ziemeļu un dienvidu daļu.
Vjetnamieši līdzīgi latviešiem godā savus senčus. Latviešiem ir veļu laiks. Vjetnamiešiem aizgājēji kļūst par sargātājiem. Mēdz būt valsts nozīmes sargātāji. Arī dzimtas sargātāji. Katrai kapsētai ir sava mītiska būtne – sargātājs.
“Vjetnamieši ir ļoti ticīgi,” sacīja Kao. Vjetnamieši ne tikai regulāri apmeklē savu reliģisko rituālu vietas, bet katram mājās ir arī savs altāris. Kao mammas mājās arī tāds ir un tur tiek pielūgtas dzimtas divas pēdējās paaudzes. Kao vectēva mūžībā aiziešanas dienā dzimta Vjetnamā sapulcējoties kopā, aizlūdzot, pieminot, runājot, pēc tam esot mielasta galds. Kao stāstīja, ka Vjetnamā izplatīts ir gan budisms, gan kristietība, tomēr senču pielūgšana ir pāri visam. Tā esot savdabīga Vjetnamas kultūras iezīme.
Ne tikai teikās, arī realitātēs atšķirība starp Latviju un Vjetnamu ir tur, ka Latvijā ir nepilni 2 miljoni iedzīvotāju, bet Vjetnamā – 97 miljoni. Kao teica – viņam patīk Latvijas klusums un drošības sajūta. Mīļākie svētki Latvijā Kao ir Jāņi, kā arī Ziemassvētki. Ļoti tuva ir kora dziesma, dziesmu svētki. Kao pats esot bijis kora dziedātājs un piedalījies arī lielajos dziesmu svētkos.
Kao kā mākslinieka ceļš Latvijā
Par mērķa meklēšanu dzīvē un mākslā Kao, kā uzsvēra pats, visvairāk pateicas savam zīmēšanas skolotājam Ogrē – Pēterim Aulmanim. Šīs brīvdomātājs, cilvēks ar savu dzīves stilu ļoti ietekmējis Kao patstāvību, personības izaugsmi un tiekšanos būt mākslas pasaulē.
Savas pirmās ilustrācijas, izveidojot Lāčplēša tēlam veltītu komiksu, šodien pats Kao vērtē kritiski. “Man tas ir ļoti sens darbs (2009. un 2012.gadā). Ilustrācijas ir diezgan naivas. Tagad ir cita koncepcija, daudz pieaugušāka. Tagad man ir pilnībā citāds stils,” viņš teica. Tas esot labi redzams viņa jaunākajā komiksā “Tālavas taurētājs”, kas uzzīmēts pusgada laikā.
Kāpēc tieši komikss? Kao uzskats – tā ir lakoniska forma, kas dod māksliniekam brīvību izteikties un pateikt. Esot doma atgriezties pie tēmas par Lāčplēsi, taču Kao nezina, vai šo projektu īstenos Latvijā vai tomēr Vjetnamā. Atšķirība esot idejas realizācijas procesa norisē. Vjetnamā – lielāks tirgus, vieglāk piesaistīt finansējumu. Piemēram, vienai grāmatai vietnē “Facebook.com” cilvēki vajadzīgo summu saziedojuši 24 stundu laikā. Iecerētā grāmata Vjetnamā pēc tam izdota trīs mēnešu laikā.
Savukārt Latvijā viegli ir saņemt atļauju grāmatas izdošanai, bet tālākais process ir gauss. Piemēram, komiksa “Tālavas taurētājs” izdošana prasījusi divus gadus. Tas tāpēc, ka izdevniecība strādā saskaņā ar savu plānu. Latvijā arī nevar gaidīt lielu peļņu no grāmatas izdošanas.
Kao sajūsmina tas, cik ļoti lasoši un grāmatas mīloši ir latvieši. To viņš uzskata par nacionālo iezīmi. Kao ir bijis Nacionālajā bibliotēkā un sapņo par savu mākslas darbu personālizstādi tieši tur.
Kao pieminēja arī, ka ir piedalījies animācijas filmas “Baltu ciltis” veidošanā. Viņš savu mākslinieka stilu raksturoja kā dažādu un pašam tā esot interesanti. Patīkot strādāt arī digitāli. “Tā sanāk ekonomiski, nav jātērē tik daudz papīra,” teica Kao un piebilda – pārcelties un ceļot vieglāk, ja mākslas darbi ir digitālā formāta. Tomēr viņam patīkot strādāt arī ar akvareļa krāsām.
Kao interesē arī mode. Viņš ilustrējot latviešu modi – tas esot relaksējoši. Nākotnē Kao gribētu izdot grāmatu par latviešu modi.
