Mazo skolu slēgšana, izglītības saturs, pedagogu trūkums un algas – šie jautājumi uzmanības centrā ir bijuši daudzus gadus, un uz tiem atbildes tiek prasītas no visiem izglītības un zinātnes ministriem. Anda Čakša ir pārliecināta, ka pēc desmit gadiem situācija izglītības nozarē Latvijā mainīsies, jo valdība izglītību ir izvirzījusi kā prioritāti. Ministre uzsver, ka reformas nozarē nepieciešamas gan izglītības kvalitātes paaugstināšanai, gan tāpēc, ka “esošā infrastruktūra ir būvēta daudz lielākam cilvēku skaitam”. Latvijas reģionālie laikraksti ministrei uzdod aktuālos jautājumus.
– Kādas ir Izglītības ministrijas aplēses, cik skolēnu mācības 1. klasē uzsāka šogad, cik uzsāks pēc 5 un 10 gadiem?
– Būtiskākais, ko ņemam vērā, plānojot skolu tīkla attīstību, ir demogrāfija. 1. klasē mums šogad ir 21,5 tūkstoši bērnu. Kopumā no 1. līdz 12. klasei ir mazliet vairāk nekā 220 tūkstoši audzēkņu. Iemesls, kādēļ šobrīd ir jārunā par pārmaiņām skolu tīklā, ir demogrāfijas pārmaiņas. Būtiski samazinājies bērnu skaits izglītības iestādēs. Demogrāfijas prognozes liecina, ka 2040. gadā skolās būs par 30 % mazāk bērnu, salīdzinot ar 2023. gadu. Bērnu skaits pašvaldībās ir neviendabīgs. Ir pašvaldības, kurās vairāk dzīvo vecāki cilvēki un cilvēki pusmūžā. Līdz ar to šajās teritorijās ir mazāk bērnu. Redzam, ka Pierīgā bērnu skaits skolās ir augošs, un tas nav dzimstības pieauguma, bet cilvēku dzīvesvietas maiņas dēļ. Kopumā esošā infrastruktūra ir būvēta daudz lielākam cilvēku skaitam.
– Kas ir jāpanāk ar izglītības sistēmas reformu?
– Ir svarīgi, ka mūsu argumenti balstās datos. Latvija piedalās dažādos starptautiskos pētījumos, un viens no šiem mērījumiem noskaidro, kas notiek ar izglītības kvalitāti. To var mērīt pēc dažādiem kritērijiem. Bet attiecībā pret bērniem viens no svarīgākajiem kritērijiem ir viņu lasītprasme, apgūtās zināšanas matemātikā, labsajūta skolā. Šobrīd situācija liek uztraukties, jo mūsu rezultāti pasliktinās, salīdzinot ar sniegumu pirms desmit gadiem. Bērniem ir pieaugusi nespēja saprast tekstu, vājāki ir centralizēto eksāmenu rezultāti, un mums ir jāmeklē iemesli, kāpēc izglītības kvalitāte pasliktinās.
Un tad ir svarīgi, ka nosakām sešus pīlārus, kas ir laba skola. Laba skola nozīmē, ka skolā ir daudzveidīgs izglītības piedāvājums; ja runājam par vidusskolas posmu, tad tur ir padziļināto kursu, svešvalodu izvēle. Šobrīd ir skolas, kur skolēnu vecāki negrib, lai bērniem otrā svešvaloda ir krievu valoda, bet skola neko citu nespēj piedāvāt. Nākamais pīlārs ir interešu izglītības iespējas – vai ir tikai koris vai arī robotikas pulciņš. Tas viss dos iespēju bērnam attīstīties.
Tad ir jārunā par vidi, kurā bērni mācās. Viens no starptautiskiem pētījumiem norāda, ka šobrīd 35 % skolu atzīmē kā vardarbīgu vidi.
Ir jārunā par atbilstošu infrastruktūru skolās fizikas un ķīmijas mācīšanai. Slimnīca bez skābekļa ir viesnīca. Lai mēs mācītos eksaktos priekšmetus, ir nepieciešamas laboratorijas. Arī sporta un mūzikas stundām ir nepieciešama atbilstoša infrastruktūra.
Ir jārunā arī par skolotāju izaugsmes iespējām. Ja skolotājam iespējams nodrošināt slodzi 0,20 apjomā, tad viņam nav ar ko pārrunāt mācību procesa jautājumus. Pedagogu labbūtība saistīta arī ar atalgojumu. Brīžiem, kad diskutējam, šķiet, ka vecākus neinteresē laba skola, bet vecākus tieši ļoti interesē laba skola un lai bērni iegūtu labu izglītību.
Ja skatās uz izglītības reformu, tad galvenais akcents ir, kā uzlabot kvalitāti. Atslēgas vārds ir skolotājs, kuram ir metodiskais un didaktiskais atbalsts un labs atalgojums.
– Kāds pēc reformas varētu būt galvenais kvalitātes rādītājs, ko varētu izmērīt, piemēram, pēc 10 gadiem?
– Attiecībā uz augstāko izglītību – esam “top 500” augstskolu reitingā. Mums uz vienu skolotāja ir vietu vismaz trīs kandidāti un “top 10” profesijās ir skolotājs. Skolotāju vidējā alga ir 2500 eiro. Izmērāmi ir arī mācību rezultāti. Taču centralizētais eksāmens zināmā mērā ir vidējā temperatūra slimnīcā, mums ir svarīgi, ka katrs bērns sasniedz savu labāko. Lasītprasmes mērījumi dos rezultātus pēc vairākiem gadiem. Tiem bērniem, kuri sāka iet 1. klasē šogad, pirmais mērījums būs 4. klases beigās, tad nākamais 6. un 9. klasē un noslēgumā – 12. klasē. Pilnā cikla rezultātu mēs varēsim novērtēt, kad audzēknis stāsies augstākās izglītības iestādē, un pēc tam vērtēt, kāda būs viņa darba dzīve. Ir jāsaprot, ka izglītībā nobīde no iesāktā un rezultāta ir liela.
– Jūs redzat, ka, noslēdzot reformu, šos kritērijus varēs sasniegt?
– Absolūti noteikti! Mēs ejam soli pa solim, lai nonāktu līdz rezultātam.
– Kā Latvija šobrīd izskatās uz kaimiņvalstu fona, piemēram, lasītprasmē?
– Ja salīdzinām sevi ar Lietuvu un Igauniju, – atpaliekam. Bet ir svarīgi saprast, ka šie rādītāji ir pasliktinājušies attiecībā pret mūsu pašu iepriekšējiem sasniegumiem. Jāatzīst, ka izglītības sistēma ir globāla problēma visā pasaulē. Redzam, kā pasaule strauji mainās, un jāmeklē jaunas metodes, kā strādājam. Izglītības būtība nav tikai faktu apstrādāšana, bet prasme mācēt strādāt ar faktiem un no tā radīt jaunas zināšanas. Ļoti būtiski salīdzināt pašiem savus sasniegumus pagātnē un tagadnē un uzlikt sev jaunu latiņu. Minēšu vienu piemēru. Arī Igaunijā notiek izglītības sistēmas reforma. Man nepatīk kaisīt Latvijai pelnus uz galvas un teikt, ka visur citur ir labāk, bet jāatzīst, ka viņi ir mums priekšā. “Skolas 2030” kontekstā ir svarīgi iedot atbalsta instrumentus skolotājam. Ja veic pārmaiņas, ir būtiski sagatavot skolotājus, kas ikdienā strādā skolā.
– Vai ir ieteikumi, ko iesākt ar izremontētajām mazajām skolām, kam nebūs pielietojuma?
– Šis ir jautājums, kur ļoti skaidri jānodala atbildība – kurš par ko atbild. Ja raugāmies uz skolu, tad tas ir skolas direktors, kurš veido skolas kolektīvu. Manuprāt, ir svarīgi, ka mēs neliekam direktoram pirkt, piemēram, kartupeļu tīrāmās mašīnas, bet dodam instrumentus zināšanu apguvei. Nākamais līmenis ir izglītības pārvaldes un pašvaldības, kas ir skolu dibinātājas, kurām ir jāredz savu skolu “ekosistēma”, kā viņi nodrošina darbu, lai skolu nodrošinātu ar skolotājiem, kur izvietot skolas, lai sasniegtu vienotos skolas principus un nodrošinātu kvalitāti. Tātad kvalitāte, pieejamība, iekļaušana ir pašvaldības atbildība. Tad ir ministrijas atbildība – tā nodrošina ar saturu, pārbauda un monitorē kvalitāti un nodarbojas ar politikas izveidi, atalgojuma dotāciju. Ja raugāmies visās atbildības zonās, protams, ka ministrijas loma ir meklēt atbalsta mehānismus, kā izglītības pārvaldes var attīstīt savu cilvēkresursu.
Mums ir pašvaldības, kur jādomā, ko iesākt ar tukšu infrastruktūru, un pašvaldības, kur jādomā par jaunām skolām. Pēc mūsu aprēķiniem, nepieciešamas 10 jaunas skolas. Kā pašvaldības izmantos savu resursu, būs to atbildība. Daudz ar pašvaldībām diskutējam, ko nozīmē ilgtspējīga skola. Viens no kritērijiem – izslēgt situāciju, kad investējam kaut kur, kur skaidri redzam, ka demogrāfisko un ekonomisko apsvērumu dēļ nebūs ilgstošas darbības. Te katram būtu svarīgi apzināties un padomāt, vai es šādi naudu izmantotu. Tā ir nodokļu maksātāju nauda, tātad katra iedzīvotāja iemaksātā nauda.
Reģionālie laikraksti jautā
Jautā reģionālais laikraksts “Dzirkstele” no Gulbenes novada
– Kādi ir reāli ieguvumi no reformas? Mums jau tā notika, pilsētā ir viens liels “monstrs”, bet no tā vairāk skolotāju neradās, taču organizatorisko problēmu ir jūra.
– Mēs varam lietām, procesiem piešķirt dažādus nosaukumus. Mēs kaut ko varam nosaukt par “monstru”, bet varam nosaukt par labu mācīšanās organizāciju. Es šajā gadījumā teiktu, ka tā ir skola, kas iedod bērnam iespējas, jo piedāvājumu nodrošina lielāks skaits pedagogu, kas veidojas, kad ir vairāk skolēnu. Ja piedāvājums ir ierobežots, tad bērna starts augstākajā izglītībā ir ierobežots. Ja piedāvājam latviešu valodu, svešvalodu un sociālās zinības, nav iespējams tālāk mācīties par mediķi, inženieri. Mēs saprotam, ka nākotni neveidojam ar loku un bultu, bet dronu. Mēs runājam par daudzām valstij svarīgām jomām, bet aizmirstam, ka bez matemātikas to nevar izdarīt. Ja kāds skolu nosauc par “monstru”, es rosinātu pajautāt, cik liela alga skolotājam ir šajā mācību iestādē un cik liels atalgojums ir, strādājot brīnišķīgi mazajā skoliņā. Atalgojums var atšķirties par trešdaļu un dažkārt pat uz pusi.
Ir svarīgi saprast, kam mēs kādu vārdu iedodam. Tā ir mūsu visu atbildība, kā par izglītības prestižu runāt un nelietot vārdus, kuri negatīvi iekrāso skolu. Ir atšķirība, vai vecāki saka: ak dievs, tev sāksies fizika! Vai: o, super, tev būs fizika, tu iemācīsies, kā dabā darbojas konkrētas lietas. Es ļoti bieži par to domāju, runājot ar saviem bērniem, ka es kā vecāks iedodu krāsu skolai, iedodu savu attieksmi. Gluži tāpat kā skolotāji iedod krāsu programmai “Skola 2030”.
– Kā būs ar bērnu vadāšanu? Skaidrs, ka ceļā jāpavada daudz ilgāks laiks, nekā eksperti to paredz, jo visur jāiebrauc.
– Te jāatgriežas pie pašvaldības lomas. Veidojot “ekosistēmu”, pašvaldībai ir jāizlemj, kur un kā tā var pārvadāt bērnus, kā veidot pārvadājumus, lai nebūtu ilga braukāšana. Esam ļoti skaidri noteikuši, ka ceļā pavadītais laiks nedrīkst būt ilgāks par 40 minūtēm. Saprotot, ka Latvijā ir dažādi ceļi, pašvaldība var izvērtēt, kā sasniegt rezultātu. Mērķis – lai jebkurš bērns var startēt nākamajā izglītības līmenī neatkarīgi no pašvaldības, kurā viņš dzīvo. Lai necieš izglītība, ja pašvaldība nespēja nodrošināt pedagogus, transportu.
Jautā reģionālais laikraksts “Alūksnes un Malienas Ziņas” no Alūksnes novada
– Alūksnes novadā slēgtas vairākas skolas, sabiedrība domā, ka nepamatoti. Vai, mainoties valdības prioritātēm, kādas slēgtās skolas varētu atjaunot?
– Domāju, ka nē. Ja raugāmies 30 gadu griezumā, teiktu, ka izglītībai ir bijusi pievērsta pārāk maza uzmanība. Šogad ir noticis būtisks politisks pagrieziens. Nauda, kas piešķirta izglītības sistēmai, skaidri parāda, ka politiķi saprot, kāda loma ir izglītībai ekonomikas attīstībā – 180 miljoni eiro šogad, atalgojumam 124 miljoni eiro, tāpat zinātnes finansējums pieaudzis. Es teiktu, ka pirmo reizi tik mērķtiecīgi virzāmies uz priekšu, saprotot, kas bez izglītības nebūs izaugsmes. Ļoti skaidra ir valdības deklarācija attiecībā uz izglītību dažādos līmeņos, ko varam sasniegt, ja ir laba bāze – lasītprasme un matemātika. Nevaram sasniegt augšas, ja nav apakšas, tādēļ ir svarīgi salikt atpakaļ bāzi, kas ir izšūpojusies.
Ir jārunā arī par pirmsskolas izglītību, par valodu, matemātiku, interešu izglītību, kurā svarīgi piedāvāt ne tikai ar kultūru saistītus pulciņus, bet arī robotiku. Nedomāju, ka mērķi var radikāli mainīties, var būt fokuss uz kaut ko vairāk.
Jautā reģionālais laikraksts “Ziemeļlatvija” no Valkas novada
– Kā redzat skolu tīklu un Latvijas ainavu pēc desmit gadiem?
– Latvija nav viendabīgi apdzīvota urbanizācijas dēļ. Ir vietas, kur ir salīdzinoši maz iedzīvotāju un kur ir vairāk. Man gribētos stabilitāti, lai, pasakot, ka veidojam kādu skolu par ilgtspējīgu un labu, sabiedrība varētu rēķināties, ka skola tur būs vismaz 7 līdz 10 gadus. Ir svarīgi iedot stabilitāti konkrētam laika posmam. Otrs – jāsaprot, ka skola nav tā, kas nosaka, vai būs darbavietas. Skola ir kā atbalsts, kad veidojas jauni uzņēmumi un ir pieprasījums no sabiedrības. Kāpēc ir tik būtiski nodalīt dažādus izglītības posmus – no 1. līdz 6. klasei, no 7. līdz 12. klasei? Lai cilvēki, kas dzīvo laiku teritorijās, būtu nodrošināti ar skolu un nebūtu bērnu migrācijas uz pilsētām. Lai vecāki skaidri saprot, kur ir iespēja mācīties no 1. līdz 6. un kur no 7. līdz 12. klasei. Šāds sadalījums novērsīs bērnu izņemšanu no skolas, piemēram, 7. klasē. Arī starptautiskā pieredze liecina: ja pašvaldība uzreiz saliek skolu “ekosistēmu” un dara to vienā piegājienā, nevis aizver ciet skolu pa skoliņai, tam ir lielāks efekts. Ir svarīgi pašvaldībai saprast, kā tā redz izglītības sistēmu, un komunicēt ar iedzīvotājiem, bet mēs kā ministrija esam gatavi atbalstīt ar metodiskām lielām, kā panākt izglītības kvalitāti.
– Kas tiek darīts, lai būtu skolotāji, kas māca?
– Tās ir stipendijas skolotājiem, kredītu dzēšana, atbalsts jaunajiem skolotājiem, tā ir programmu pārstrāde, lai tās atbilstu mūsdienu prasībām, algas pieaugums.
Jautā reģionālais laikraksts “Staburags” no Aizkraukles novada
– Kāda jēga reformēt skolas, ja bērnam nav grāmatu, no kā mācīties? Jau kuru gadu tiek īstenota programma “Skola 2030”, bet nav atbilstošu materiālu vairākos priekšmetos?
– Šis ir viens no manas darba kārtības lielajiem jautājumiem – kā nonākt, lai mums būtu saturs visos priekšmetos. Šobrīd grūtākais ir ar padziļinātiem kursiem – ķīmijā, fizikā, bioloģijā. Pašlaik pie tā tiek mērķtiecīgi strādāts. Pirmā līmeņa “Fizika I” šobrīd ir radīta. Tiek strādāts pie tāda paša materiāla bioloģijā, ķīmijā, latviešu valodā. Tā ir ministrijas neizdarība, ko esmu akcentējusi no paša sākuma. Vienīgā atruna – laiks, kas nepieciešams viena mācību materiāla izstrādei, minimums ir gads. Mums šobrīd ir skaidrība, kā nonākt līdz tam, lai visi mācību līdzekļi būtu.
– Aizkraukles novadā nav pedagogu, kas varētu mācīt otru svešvalodu, kas nav krievu valoda. Kāds ir plāns?
– Jāuzdod pretjautājums – ko ir darījusi pašvaldība, lai piesaistītu pedagogus? Mums ir skaidrs plāns, ka pēc trim gadiem ir jāpāriet uz otru svešvalodu, kas ir Eiropas Savienības valoda. Mēs gatavojam standartu, ka tās varētu būt trīs valodas, no kurām izvēlēties, – vācu, franču un spāņu –, pieņemot, ka pirmā ir angļu. Varētu izvēlēties arī kādu citu, ja skolai ir piedāvājums. Bet šīs trīs skolai jāspēj piedāvāt. Mēs no savas puses nodrošinām stipendijas valodu pedagogiem, meklējam tehnoloģiskos risinājumus, kā ar inovatīvām metodēm mācīt valodu. Ja skola redz, ka šādas iespējas nav, ir jāuzrunā izglītības pārvalde, nākamais posms ir uzrunāt ministriju.
– Kāpēc nevar pakāpeniski pa vienai reformai veikt? Varbūt vispirms vienu noslēgt, pirms ķerties pie nākamās?
– Ir lietas, ko nevar darīt kopā, bet ir pārmaiņas, kuras jāievieš vienlaikus.
Ja mēs skatāmies uz labu skolu, minēšu vienu piemēru. Šogad nepalaidām kā obligātu vērtēšanas sistēmu – tieši tādēļ, ka nāca izmaiņas ar centralizētajiem eksāmeniem un daudzas ar saturu saistītas lietas. Jauna vērtēšanas sistēma dotu papildu slodzi skolotājam, tādēļ to nesākām, jo nav visi gatavi.
Savukārt, ja runā par skolu “ekosistēmu” un pašvaldību izglītības pārvalžu apmācību, tas ir paralēls process. Arī saturu var veidot paralēli citām reformām.
Mēs mēģinām iet prom no tā, ka daudzas lietas notiek vienlaikus. Taču jāatzīst, ka pāreja uz vienotu skolu prasa lielus resursus, klāt arī Eiropas Savienības valodas nodrošināšana krievu valodas vietā, bet atceramies, ka mēs šobrīd neesam vienkāršā situācijā, to mums definē ārējie apstākļi.
– Anita Kantāne
