Dienas gaismu ierauga “Salnas rītā dzimusī”
“Ir brīži, kad grūti, bet nesūdzos. Esmu tā audzināta. Pašai ar visu jātiek galā. Saku sev: sakod zobus un izdari! Kad tieku galā, eju cilvēkos un zinu, ka esmu kam derīga,” ar šiem vārdiem Jaungulbenes dzejniece Inese Tora sāk sarunu “Dzirksteles” redakcijā. Satikšanās notiek sakarā ar jaunāko viņas dzejas grāmatu – par pašas naudu izdoto. Viņa atnāk ar pilnu somu, kurā jaunās grāmatas eksemplāri. Saka – pēc intervijas dosies uz pastu, lai nosūtītu grāmatas tālāk saviem lasītājiem.
Inesei kāda laba paziņa esot reiz jautājusi, vai viņa nebaidās būt tik atklāta, runājot par personiskām lietām. Dzejnieces atbilde – bez personiskām izjūtām nevar radīt liriku. Tas ir daiļrades veids, kam raksturīgs cilvēka emocionālo pārdzīvojumu attēlojums saistītā vai nesaistītā valodā. Tātad ar ritmu un atskaņām vai bez tām.
Inese bilst, ka viņa ir cilvēks, kuras dvēsele acumirklīgi rezonē uz to, kas notiek apkārt, kas notiek pasaulē. Domās viņa šobrīd jau ir pie jaunas savas grāmatas tapšanas. “Par Ukrainu. Tā nebūs viegli lasāma,” teic Inese un piebilst, ka gribētu atrast kādu ukraiņu tautas pārstāvi, kas piekristu atdzejot kādas vārsma ukraiņu valodā.
Dzeja kā dāvana dzimšanas dienā
“Nupat klajā nākusī manu dzejoļu grāmatiņa man bija iecerēta pašai sev uz savu 67. dzimšanas dienu 24.oktobrī. Tas ir brīdis, kad parasti uzsnidzis sniegs. Grāmatā pats pirmais dzejolis tā arī radās pirms gadiem pieciem vai septiņiem. Radās brīdī pirms manas dzimšanas dienas. Bija uzsnidzis,” stāsta Inese.
Grāmata klajā nākusi ar “Ezerrozes izdevniecības” palīdzību. To Inese ir izdevusi, lai dāvātu radiem, draugiem, domubiedriem. Grāmatā dzejoļi ir bez pieturzīmēm ne tāpēc, ka Inese nepārzinātu gramatiku. Tāds ir viņas domu un sajūtu plūdums – bez nospraustām robežām un bez pabeigtības. Grāmatā ar nosaukumu “Salnu rītā dzimusi” dzeja ir 139 lappusēs. Pirmais dzejolis “Es ticēšu pasaulei svētai” sākas ar rindām:
“vēl neesmu piedzimusi
vēl rītā māte ies govi slaukt
un es klausīšos rimti
kā slaucenē dziedās piena šaltis.”
Te precīzi raksturota Ineses pasaules uztvere, kur centrālā vieta ir māju sajūtai, ģimenei.
Dzejniecei ļoti svarīgi bijis, kāds izskatīsies viņas grāmatas vāks. Jaunākajam dzejas krājumam ilustrācijas autore ir māksliniece Inita Jurgenberga no Vaidavas. Un šī nav pirmā sadarbība.
Pirmā grāmata – pirms 15 gadiem
Viņas mūžā pirmā dzejas grāmata “Smaržīgs jasmīns dvēselē kad dzied” dienas gaismu ieraudzīja 2008.gada maijā ar “Vītola izdevniecības” palīdzību. Inese bijusi arī vairāku dzejas kopkrājumu līdzautore. Līdz šim viņa lielākoties ir sadarbojusies un noteikti vēl sadarbosies ar Ilonu Gaili un tieši ar “Vītola izdevniecību”. Starp jaunākajām Ineses grāmatām, kas klajā nākušas šajā izdevniecībā, ir miniatūru krājums “Skaistākās no dienām” ar Viestura Reķa dizainu.
Kā dzejniece Inese ar sadarbības partneriem ir nostiprinājusi senas draudzības saiknes un iemantojusi jaunus domubiedrus lielākoties ar interneta dotajām iespējām. Piemēram, ar dziedātāju Inesi Neretu no Lēdmanes – vienai Inesei bija melodija, otrai dzejolis “Aicinājums”. Sadarbībā pirms 14 gadiem tapa dziesma “Nāc man līdz”.
Sadarbība nesen ir notikusi arī ar Arvedu Apini no Rīgas, kurš vienu no Ineses dzejoļiem, kas veltīts eņģeļu tēmai, ir ietērpis melodijā un atskaņojis baznīcā.
Kā dārgumu Inese piemin draudzību arī ar beļavieti mākslinieci Solveigu Kļaviņu. Inese saka paldies arī lejasciemietei Mirdzai Ankupai, kura pirms nodošanas izdošanai pārlasa viņas dzeju, pamana burtu kļūdas un izlabo tās.
Drosme neizlikties, būt pašai
Inese stāsta – tā noticis, ka katrs dzejas krājums ir savā ziņā veltīts kādam noteiktam tematam. Nav tā, ka dzejoļi speciāli būtu sacerēti. Inesei dzejoļu ir daudz, tie piedzimst, kad paši sagrib. Galvenais esot paspēt pierakstīt. Un, kad prātā ir izdot jaunu grāmatu, Inese izvēlas tēmu, un tad atliek izšķirot savus dzejoļus.
Bijusi reiz tēma par sievieti cauri laika un likteņa lokiem, tēma par eņģeļiem. Parasti tas ir sakritis ar periodu, kad Inese pastiprināti interesējusies par kādu filozofisku, meditatīvu vai pat ezoterisku tēmu. Un vēl dzejniece uzticas saviem sapņiem un tic: laiks un attālums nevar cilvēku šķirt no mīļo dvēselēm.
Dzejnieks Aivars Eipurs, kurš pirms gadiem desmit esot konsultējis Inesi kā dzejnieci, toreiz teicis, ka viņas dzeja ierindojama naivisma kategorijā. Svešvārdu vārdnīca liecina, ka pats termins aizgūts no franču valodas un apzīmē autodidaktu mākslas stilu (bez akadēmiskas izglītības), kuram raksturīga dabiska vienkāršība, tiešums, nesamākslotība. Tieši tāda ir Ineses dzeja – īsta, patiesa, reizē trausla un stipra.
