Otrdiena, 15. jūlijs
Egons, Egmonts, Egija, Henriks, Heinrihs
weather-icon
+23° C, vējš 3.02 m/s, Z-ZA vēja virziens
Dzirkstele.lv ikona

STĀSTS: Kaimiņš aiz durvīm (2.daļa)

Foto: “Pexels”.

Un tad viņa izlēma.

– Ar manu atļauju jums pietiktu? – Lonija koķeti pasmaidīja. – Tās durvis uz jūsu dzīvokli galu galā atrodas manā istabā. Ja jau tas jūsu draugs ir tepat tuvumā un palīdz pie skapja atbīdīšanas, atslēgu es varētu iedot.

– Ak, nē, es nudien nezinu, vai tā drīkstam, – puisis vēl arvien smaidīja savu valšķīgo smaidu. – Bez vecāku atļaujas… Ka tik nesanāk pēriens no tēva.

– Kāds pēriens! Es taču jau pilngadīga, – Lonija lepni izriesa savas tikko briestošās krūtis un sabužināja pirms mirkļa no skolnieciskās zirgastes atbrīvotos matus.

Veronika redzēja, kā kaimiņš apslāpēti noklepojās dūrē, un viņai tas nemaz nešķita dīvaini – pusmāsa taču sev piemeloja veselus piecus gadus! Sadomājusies sevi par lielo! Veronikai vispār daudz kas šajā situācijā nepatika – ne pusmāsas uzvedība, ne kaimiņa runāšana. Tas viss izklausījās tik samāksloti un neierasti, gandrīz kā tajā izrādē leļļu teātrī, ko viņa ne tik sen bija skatījusies, bet vai gan kāds redzēja viņas saraukto pieri un uzmesto lūpu?

Pabīdījusi malā Veroniku, kura nebeidza vien lūrēt uz kaimiņa rokai uzstutēto ķiveri, kas saules gaismā izskatījās daudz košāka nekā gaiteņa pustumsā redzētā, Lonija pastiepās uz pirkstgaliem, lai aizsniegtu bufetes augšējās atvilktnītes. Vispirms izlocījusies trīs līkumos, tad izstiepusies kā stīga, viņa parāva uz augšu sen par mazu palikušo krekliņu, uz leju pavilka īsos svārciņus, un pār plecu aicinoši pamāja jauneklim:

– Ja jūs pasniegtos līdz tai atvilktnītei, tad stūrī sataustītu vienu lielu un senu atslēgu, tādu dzeltenīgu, ar trim zobiem.

Pēc tik nepārprotama aicinājuma rīkoties puisis ilgi nekavējās. Pasniedzies pāri meitenes izstieptajai rokai, viņš viegli atvēra bufetes augšējo atvilktnīti. Atslēga tur patiešām bija. Uzvaroši pastiepis labo roku ar svarīgo guvumu augšup, ar kreiso viņš apskāva Lonijas šmaugo vidukli un, pieliecies tuvāk vaigam, uzšmaukstināja skaļu buču:

– Mana princese! Palieku tavs parādnieks.

Saprotams, ka no tik negaidītā veidā paustas pateicības Lonija ne tikai samulsa, bet arī pamatīgi nosarka. Pārņemta ar negaidītā sārtuma slēpšanu, viņa pārcilāja karotes bufetes atvilktnē un pat nepamanīja, pa kuru laiku Jūlijs pasauca savu draugu Gustavu, kurš, šķiet, šo aicinājumu tepat vien trepju telpā bija gaidījis.

– Varbūt tad jūs pa priekšu? – Jūlijs galanti palocījās pret Veroniku, jo Lonija vēl arvien bija aizņemta ar bufetes atvilktnes kārtošanu.

Brīdi minstinājusies, Veronika paraustīja pusmāsas piedurkni: – Dzirdi, tev jāiet!

Lonijai neatlika nekas cits, kā pārtraukt savas “neatliekamās darīšanas” un vest kaimiņu uz mazo istabu. Jau pēc īsa brīža abas meitenes vaļā mutēm noskatījās, cik veikli puiši caur skapja apakšu izbīda platu saiti, aptin to ap rokām, piepūš vaigus un, kaut ar piesarkušām sejām, tomēr itin žigli atvirza skapja vienu galu no durvīm. Ar nākamo piegājienu sprauga starp skapi un durvīm izveidojās tik plata, ka pat plecīgais Gustavs tur viegli varēja ielīst un ķerties pie durvju atbrīvošanas.

– Es varbūt tad jums to tēju, kamēr jūs gar durvīm, – atguvusies Lonija “kala dzelzi, kamēr karsta”.

Tā kā Jūlija mute tobrīd bija aizņemta ar mazām nagliņām, kas līdz šim bija turējušas biezu filca loksni, viņš kaut ko nesaprotamu atņurdēja, ko Lonija uztvēra kā piekrišanu. Atstājusi Veroniku pieskatīt notiekošo, viņa nozuda virtuvē.

Patiesībā pieskatīt tur nebija ko: itin veikli atslēguši durvis, savākuši nokritušās filca strēmeles, abi puiši nozuda gala dzīvoklī. Vēl pēc mirkļa, atraduši meklēto durvju atslēgu, viņi atgriezās Veronikas istabā un tikpat veikli skapi nobīdīja vietā. Vēl pēc mirkļa viņi saritināja garās saites un, aizbildinājušies ar nevaļu, atteicās no tējas dzeršanas. Īsu laiciņu gaitenī bija dzirdami abu steidzīgie soļi, kas Lonijai, protams, lika “nejauši gadīties” viņiem ceļā. Varbūt kaut ko vajagot piepalīdzēt? Tā kā abiem tobrīd rokās bija smagas somas, puiši ar prieku atļāva viņai pieturēt smagās ārdurvis – viņi nākšot vēlreiz.

Brīdī, kad Lonija dzirdēja, kā Jūlijs aizejot aizslēdz dzīvokli, viņa atkal izsteidzās gaitenī.

– Un kā tad tēja? Kaltētu meža zemeņu, un vakar ceptais pīrāgs tur klāt, – viņa nostājās puisim ceļā.

– Ne šodien, mana princese, ne šodien, – Jūlijs atrunājās. – Un, lai tu neaizmirstu šo dienu, vēl viena buča no manis, bet tētim gan par to nestāsti.

Pāris stundas vēlāk, kad vecāki atgriezās mājās, Lonija vēl arvien sēdēja uz dīvāna savā istabā. Apkampusi spilvenu, viņa apgarotu skatienu raudzījās spogulī un pētīja piesārtušos vaigus. Tolaik jau Veronika bija ielāgojusi pagalmā dzirdētos vārdus “brūtgāns” un “brūte”, kaut īsti nesaprata to nozīmi. Kad runa bija par pieaugušiem cilvēkiem, tad viss it kā bija skaidrs, bet – kas tad desmitgadīgais Gerhards viņai par brūtgānu? Tik vien, kā šūpolēs pāris reizes izšūpinājis un ar mammas cepto plātsmaizi uzcienājis. Lūk, Loniju un Jūliju gan tagad var saukt par brūtgānu un brūti – šis tak viņu pat divas reizes nobučoja!

– Brūtgāns un brūte! Brūtgāns un brūte! – Veronika palēkdamās skraidīja ap dīvānu un kaitināja pusmāsu, tikai tā viņu it kā nemaz nedzirdēja. Laikam jau aizsapņojusies par laimīgu romantiskā stāsta turpinājumu.

Patiesībā prāts Lonijai ne tuvu nebija mierīgs. Jūlija pieminētais pēriens no tēva nebija nemaz tik nereāls. Sajūta, ka visā mazo notikumu virknē kaut kas nav īsti labi, kļuva arvien uzmācīgāka. Tieši kurš moments bija tās īstais iemesls, viņa nespēja izskaidrot, bet priekšnojauta bija nelāga… Varbūt šo nemieru iedeva Jūlija piebilde par nestāstīšanu tēvam? Jocīgais! Vai gan viņa izskatījās pēc tādas nelgas, kas vecākiem tūlīt steigtu lielīties, ka noslēpumainais gala dzīvokļa kaimiņš viņai ne tikai atklājis seju, bet arī apskāvis un nobučojis, turklāt divreiz? Tāpat jau skaidrs, ka par to labāk nestāstīt, un vispār: vislabāk būtu – ne ar vārdu nepieminēt šīs dienas notikumus. Par to, ka skapis ticis izkustināts, liecināja vien pāris soļu gari pusloki uz ne tik sen krāsotās grīdas. “Ja tos noslēptu zem strīpainā grīdceliņa, neviens pat nenojaustu, kas te šodien noticis,” Lonija prātoja. “Vēl tikai jāpiekukuļo Veronika, lai neizpļāpājas.”

Mazo māsu pierunāt nebija grūti – apnikusi gaidīt uzmanību no pusmāsas puses, Veronika bija apsēdusies savā istabas stūrī un kā parasti kaut ko zīmēja. Pietika vien apsolīt katru dienu izbrīvēt laiku kopīgām spēlēm, apņemties viņas vietā visu nedēļu tīrīt istabu un atdot savu saldēdiena porciju, lai Veronika apsolītu turēt muti. Patiesībā – viņa jau tolaik bija ļoti saprotoša. Nojauta, ka pusmāsa par savu šīs dienas rīcību varētu dabūtu ne tikai pamatīgu brāzienu, bet arī vismaz nedēļu ilgu mājas arestu, lika par viņu apžēloties un pieņemt lēmumu par noslēpuma glabāšanu.

Nākamajā nedēļā mājās, gaitenī un virtuvē viss ritēja ierasto gaitu: no rītiem visi devās uz darbu un skolu, pievakarē reizēm satikās virtuvē un pārsprieda dienas notikumus. Gala dzīvokļa kaimiņš atkal bija nozudis, un tas Lonijai radīja vielu pārdomām: kā viņš izturēsies, kad atgriezīsies? Vai vēl joprojām slēpsies zem motociklista ķiveres? Varbūt pēc šī atgadījuma arī citiem mājiniekiem būs lemts iepazīt viņa sejas vaibstus. Tad Lonijas noslēpums kļūtu mazs un nenozīmīgs, un, kas to zina, varbūt Jūlijam atrastos laiks ienākt pie viņas uz krūzīti tējas.

Tad kādā vēlā vakarā gala dzīvokļa kaimiņš ieradās – pelēkiem ceļa putekļiem klātā vēja jakā un tikpat bezkrāsainā ķiverē. Acīmredzami nogurušā gaitā viņš esot šķērsojis gaiteni un nozudis savā dzīvoklī. Tā vismaz stāstīja Vitālijs, kurš, īsi pirms pusnakts sadzirdējis gaitenī troksni, gājis lūkoties, vai nav ielavījies zaglis.

Velti Lonija nākamajā dienā skapī klausījās, vai aiz durvīm neatskanēs kādi zīmīgi vārdi, un velti skraidīja uz virtuvi klusā cerībā gaitenī satikt Jūliju. Piedāvājusies ārpus kārtas izmazgāt gaiteņa grīdu, viņa nesteidzīgi to berza visu pievakari. Tajā dienā puisis no dzīvokļa tā arī neiznāca. Toties nākamajā rītā viņš esot nozudis līdz ar pirmajiem saules stariem: klusi aizslēdzis sava dzīvokļa durvis, gandrīz vai uz pirkstgaliem izlavījies cauri gaitenim, it kā gribējis ieiet virtuvē, bet pamanījis tur rosāmies Oļega sievu Antoniju, vien pamājis ar roku un izgājis laukā.

Kad nākamajās dienās no Jūlija nebija ne miņas, virtuvē atkal aizsākās klusinātas sarunas par noslēpumaino kaimiņu – ko dara, no kā pārtiek, kā izskatās…

Veronikai, šo spriedelēšanu dzirdot, traki niezēja mēle visiem izstāstīt, ka vismaz tik daudz viņa zina! Vairākus vakarus viņas abas ar Loniju, galvas pabāzušas zem segas, bija atminējušās un spriedušas: nu, īsts Alēns Delons! Slaids, nedaudz tumsnējs, kuplu, tumšu matu vilni uz pieres, brūnām acīm un neatvairāmu smaidu. Veronika zināja pat vēl vairāk: Lonija viņā ir iemīlējusies un viņa dēļ izdarītu jebko, lai tikai kaut mirkli vēlreiz varētu pabūt puisim blakus. Varbūt tad viņš atkal apskautu viņu ar savu stipro roku, piekļautu plecam un noskūpstītu tā pa īstam. Ja Jūlijam atkal pazustu dzīvokļa atslēga, Lonija, ne mirkli nevilcinādamās, ļautu viņam atbīdīt skapi un iekļūt savā dzīvoklī, kaut arī zinātu: sods par tādu patvaļību no tēva puses būtu gana bargs.

Veronika, protams, apzinājās, ka neko tādu viņa nevienam nedrīkst teikt, jo tad Lonijai var sanākt milzīgas nepatikšanas: tēvs kliegs un dauzīs traukus, Velta meklēs sirdszāles, ja viņiem pievienosies Oļegs un Antonija, tad skandāls būs dzirdams pa visu kvartālu. To Veronika negribēja, tāpēc iztēlojās, ka atslēga, ar ko aizslēgta viņas mute, ir pazudusi.

Pēc pāris nedēļām agrā darbdienas pēcpusdienā, kad Lonija ar Veroniku tikko kā bija atgriezušās no skolas, kāds atkal klauvēja pie dzīvokļa durvīm. Jūlijs. Ar motociklista ķiveri uz rokas, tikpat apburošs, tikpat noslēpumains un – tikpat nelaimīgs. Pasniegdams no kabatas izvilktu mazliet sakusušu šokolādes tāfelīti, puisis paziņoja: esot apzagts. Kāds garnadzis iemanījies pakampt viņa motociklista jaku ar visiem dokumentiem, naudasmaku un dzīvokļa atslēgu. Milicijā esot uzrakstījis iesniegumu, bet vajadzīgi vēl kaut kādi dokumenti, lai nozaudēto atjaunotu. Tas viss, protams, atrodoties dzīvoklī, arī nauda, tik vien, ka atkal vajadzētu atbīdīt to skapi un atslēgt durvis. Varbūt arī šoreiz Lonija varētu izlīdzēt ar atļauju un atslēgu, ja vien tēvs par to iepriekšējo reizi neesot pārāk bargi sodījis.

Lonija nebūtu Lonija, ja atzītos, ka visu notikušo noklusējusi.

– Ko tu, gluži otrādi! – viņa smejot paskaidroja. – Tēvs atzina, ka esmu gudri darījusi, visiem laiku aiztaupīdama.

– Mana princese, – Jūlijs apskāva Lonijas vidukli. – Tu esi gudra meitene. Es priecājos, ka toreiz viss izdevās. Varbūt arī šoreiz varam sarunāt tāpat? Apsolu, ka šī būs pēdējā reize!

– Kāpēc pēdējā? – Lonija koķeti atsmēja. – Manis pēc kaut katru dienu, ja tev tā ērtāk.

Veronikai pēkšņi sametās nelabi ap dūšu: “Ko viņa tur runā? Kādu katru dienu? Ko par to teiks tēvs?”

Jūlijs tikmēr, uzspiedis Lonijas vaigam ašu skūpstu, maigi saņēma viņas roku. Lonija tielējās tikai īsu mirkli un vairāk – skata pēc: tā atslēga tik augstu, īsti neatceros, kur… Sasniedzis atvilktnīti, Jūlijs cieši apskāva meitenes plecus un steidza meklēt savu draugu.

Gustava vietā šoreiz aiz durvīm gaidīja kāds cits, un viņa tumsnējā seja Veronikai nepatika nemaz. Lonija, aizņemta ar Jūlija klātbūtni, nemanīja ne svešinieka glūnīgos skatienus, ne tetovētos apakšdelmus, bet Veronika sajutās nedroši. Ierāvusies istabas kaktā, viņa ar bažām vēroja, kā Jūlijs un Tjoma atritina līdzi paņemtās platās lentes, paslidina zem skapja, stingri aptin tās apakšdelmiem un itin viegli atbīda skapi no sienas. Vēl pēc brītiņa Jūlijs atslēdza durvis, kas pēc iepriekšējās aizvēršanas tā arī netika pamatīgi notapsētas, un abi puiši nozuda blakusistabā. Šoreiz viņi tur uzkavējās ilgāk. Caur pavērto durvju spraugu labi varēja dzirdēt aprautas sarunas fragmentus. Kaut kas bija tik labi nolikts, ka nebija atrodams.

Tikai tagad Lonija atcerējās par apsolīto meža zemeņu tēju un tāpat caur durvīm paziņoja, ka steigšot to pagatavot, bet Veronika ar augošu satraukumu sekoja pulksteņa rādītāju kustībai – tie strauji steidzās uz priekšu.

1.daļu lasi šeit

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ikona Komentāri