Daukstu pagasta Staru bibliotēkā līdz 30.decembrim apskatāma Ineses Maļkovas “dimantu” mozaīku izstāde “Mani pērļu pīlāri”.
“Dimantu” mozaīkas, kuras var nopirkt veikalā, aizrauj dažādu paaudžu cilvēkus. Pamatā mozaīkai ir zīmējums, kurš noklāts ar līmi un kuram lipina virsū mazus “dimantiņus”. Rezultātā sanāk ļoti skaisti darbi. Ineses darbi tam ir pierādījums.
Darina jau trešo ziemu
Inese stāsta, ka pirms tam par tādām “dimantu” mozaīkām nav neko zinājusi.
“Viss sākās ar to, ka mana jaunākā meita nopirka “dimantu” mozaīkas savai meitai, manai mazmeitai. Viņai toreiz bija 7 vai 8 gadi. Mazmeitai iepatikās. Meita arī izdomāja darināt “dimantu” gleznas. Pēc tam es, to redzot, nodomāju: vai tad es esmu savādāka kā citas? Ziemā nav ko darīt, un šī jau ir trešā ziema, kopš veidoju “dimantu” gleznas. Darbiņu ir daudz – kopā 39, bet mājās top vēl,” stāsta Inese un uzsver, ka tā ir ne tikai laba brīvā laika pavadīšanas iespēja, bet pats process nomierina arī nervus kā meditācija.
Darbs ir ļoti smalks. Nepieciešama pacietība un precizitāte. “Kad darināju pirmos darbus, pietika ar brillēm, bet tagad jau ņemu palīgā lupu,” saka Inese.
Sākumā Inese aizrāvusies tik ļoti, ka lipinājusi “dimantu” mozaīkas no rīta līdz pat vēlam vakaram. “Divās dienās var uztaisīt vienu darbu, bet tas arī atkarīgs no tā, cik liels darbs. Sākumā bija grūti, kamēr jau piešāvos, bet tagad, cik varēšu, tik darināšu,” apņēmīgi saka Inese.
Priekšroka košajiem toņiem
Inese priekšroku dod košajiem toņiem, jo ir pārliecināta, ka drūmajā ikdienā un pasaulē, kāda tā reizēm liekas, ir jāienes dzīvespriecīgas krāsas.
“Cilvēki ir ļoti aizrāvušies ar šīm “dimantu” gleznām. Tās var nopirkt veikalos, bet ne vienmēr ir, jo mēdz ātri izpirkt. Es pērku tās, kuras man iepatīkas. Tāda zīmējuma, kurš man pašai būtu mīļākais un kuru gribētu izcelt, nav, jo patīk viss,” saka Inese un turpina, ka tagad kopā ar vīru domā, kur un kā tās mājās likt.
Tagad Ineses vaļasprieks ir “dimantu” mozaīku lipināšana, bet pirms tam viņa gāja uz amatu māju aust. “Man patīk minēt arī krustvārdu mīklas, lasu grāmatas, nāku uz bibliotēku. Adu. Bet tagad gan adu mazāk, jo sāk sāpēt rokas un sirsniņa jūt,” saka Inese.
