Aizkraukles novadā Kokneses pagastā ir tāda vieta Bilstiņi. Vietai ir ne tikai sena vēsture, bet tur atrodas arī “Rīta putni”.
Nu tāda skaista vieta!
“Šī vieta saucas Bilstiņi,” saka Bruno Cīrulis. “Bilstiņi ir tāds latvisks vārds, otrs nosaukums uzvārdam Bilštein. Vācu muižnieks 16.gadsimtā faktiski 300 metrus no šejienes Daugavas virzienā uzbūvēja muižu, kur Kokneses pils, tagad pilsdrupas. Viņš bija pārtikas un kara noliktavas grāmatvedis. Viņš nebija dižciltīgs, viņam iedeva titulu, tad viņš dabūja šo zemi un uzbūvēja sev muižu. Te ir arī muižai piederīgas celtnes. Ir viesnīca, kura ierīkota Bilstiņu muižas klēts drupās. Tagad atjaunota jau kalpu māja, zirgu stallis. No spirta brūža palicis manteļskurstenis, kur Jānis Akuraters esot savas vasaras pavadījis šeit. Viņam bijusi viesu namā sava istabiņa. Un vēl viens vēsturisks posms bija pirmskara Latvija, kad Latvijas Universitātes profesoriem izdalīja zemesgabalus un viņi šeit uzbūvēja vasarnīcas. Tagad mantinieki tur dzīvo, nākamie īpašnieki. Zināmākais no profesoriem bija Jānis Endzelīns (valodnieks), tad docente Ābele (valodniece), vēsturnieks Jānis Blese un profesors Ernests Dišlers (inženieris-elektroķīmiķis). Pie upes bija māja Konrādam Ubānam (mākslinieks). Nu tāda skaista vieta, kura izmainīja savu izskatu 1966.gadā. Kad uzbūvēja Aizkrauklē hidroelektrostaciju, ūdens līmenis šeit pacēlās. Šobrīd šeit ir 30 metru dziļums, populāra samu ķeršanas vieta. Palikusi Rīgas-Daugavpils šoseja te zem ūdens, tilts, daudzas mājas, baznīca, krogi un daudz kas cits. Bet savu skaistumu vieta ir saglabājusi.”
Visi produkti saucas “Olalā!”
Bet mēs esam ieradušies iepazīties ar paipalu fermu “Olalā!”, tāpēc saimnieks ved rādīt savu īpašumu.
“Mūsu saimniecība saucas “Rīta putni”, jo mēs nodarbojamies ar paipalu olu un gaļas delikatešu ražošanu jau astoņus gadus. Muižniekam Bilšteinam vārds bija Korneliuss, tāpēc mēs nosaucām šķūni par “Korneliusu”. Šķūnī agrāk atradās kūdra, jo mēs ražojām no paipalu kūtsmēsliem un no kūdras kompostu – mēslojumu dārzam. Tagad kūdra ir pārvietojusies kopā ar mūsu ganāmpulku uz citu vietu. Un tagad šeit ražojam produktus, pieņemam viesus, izklaidējam, stāstām par Bilstiņiem un smaržojam labāk nekā pirms tam,” smaidot saka B.Cīrulis.
Viņš tēlaini stāsta, ka “Rīta putnu” ligzdā sākumā bija trīs olas. Pirmā ola bija produktu ražošana.
“Pirms “kovida” tie bija apmēram 20 dažādi produkti, tagad pēc “kovida” un kara rezultātā mēs esam atstājuši tikai populārākos apmēram 10 produktus. Mūsu olu produkti saucas “Olalā!”. Tad ir siltumnīca, kas ir uzbūvēta. Tur uzņem viesus un notiek degustācijas. “Kovida” laikā izstūmām ārā ratus ar produktiem, cilvēki varēja atbraukt, iegādāties produktus, atstāt naudiņu. Tādā veidā mums nebija jākontaktējas, jo bija aizliegts. Tad sākās karstā vasara, ārā produktus vairs atstāt nevarēja. Tad mēs meklējām tādu vēsāku vietu un atradām šķūnī. Vasara ātri beidzas, vajag domāt arī, ko aukstajā rudenī darīt un ziemā. Tad nolēmām, ka izveidosim veikalu, nosiltināsim sienas un pieņemsim viesus arī rudenī un ziemā,” stāsta B.Cīrulis.
Šķūnī ir padomāts arī par interjeru, kas atgādina nelielu omulīgu kafejnīcu, par kuru saimniekam arī ir īpašs stāsts.
“Te mēs internetā atradām senu bildi, kurā redzams muižnieks un kurai autortiesības beigušās 1922.gadā. Mēs iedomājāmies, ka tas varētu būt tāds omulīgs grāmatvedis, muižnieks, kurš mīl garšīgas lietas. No arhīva ir īstas Bilstiņu kartes no 17., 18. un 19.gadsimta. Jaunākā vēsture saistīta ar Latvijas Universitātes profesoriem. Endzelīna mājā dzīvo mazdēls Imants Zemzaris, komponists. Viņš no sava ģimenes albuma iedeva Endzelīna bildes. Mēs pamazām veidojam šādu kolekciju un papildināsim,” saka B.Cīrulis.
Vienā stūrī ir kāda arhitekta zīmējumi, bet citā stāv akvārijs jeb gabaliņš upes.
Sāk uz līdzenas vietas
“2015.gadā mēs šeit sākām faktiski uz līdzenas vietas, nebija šeit nevienas ēkas, bija tikai ideja, ka vajag nodarboties ar paipalu olu ražošanu. Pirms deviņiem gadiem kāda paipalu audzētāja stāstīja, ka tas ir ļoti pieprasīts produkts, viņa nespējot pieražot. Šeit mums ir pushektārs zemes. Nedaudz zemes – liela lauksaimniecība nesanāk. Tad mēs domājām kaut ko kompaktu, kas var tādā nelielā teritorijā šeit notikt. Tad tas stāsts par tām paipalām likās ļoti interesants. Sākām pētīt, kas notiek tirgū. “Rimi” veikalā mums teica, ka ir gatavi nopirkt paipalu olu par 10 centiem gabalā. Matemātika vienkārša: ja mēs iegūtu 3000 olas dienā, tad mēs varbūt arī varētu tādu mazu ģimenes biznesu izveidot. Bet, lai iegūtu 3000 ola dienā, nepieciešamas vismaz 5000 paipalas. Paipaliņa dēj trīs dienās divas olas. Tas ir tad, ja viņai viss patīk, ir labi apstākļi, augstvērtīga barība, klusums, svaigs gaiss. Mēs sākām būvēt fermu priekš paipalām. Tas aprēķins bija, ka maksimālā ietilpība fermā ir 6400 paipalas,” par saimniekošanas sākumu stāsta B.Cīrulis.
Fermai jābūt ļoti labi aprīkotai. Tas nozīmē, ka nedrīkst ilgi uzturēties fermā. Paipala ir meža putns. Vista ir mājas putns, iet ārā ganīties, nāk atpakaļ uz ligzdu dēt olas. Ja papalu izlaiž ārā, pirmais suns ir klāt un noķer.
“Paipalas ir jāaudzē fermā, bet jānodrošina augstvērtīgas viesnīcas apstākļi. To visu izpētot, mēs sapratām, kas mums ir jāuzbūvē. Gada laikā uzbūvējām fermu un izveidojām ganāmpulku. Ieguvām 3000 olas dienā, bet, kad gājām uz veikalu ar savu piedāvājumu, mums teica: ziniet, cena vairs nav 10 centi par olu, bet gan 6,50 centi, jo tirgū ienācis liels audzētājs. 6,50 centi – tas nozīmē pašizmaksa, nozīmē dāvināt. Tajā brīdī mēs sākām domāt, ko var darīt ar paipalu olām, lai mēs varētu izveidot oriģinālu produktu, lai mēs varam jau nākt ar savu cenu un piedāvāt kaut ko citādāku tirgū. Jo iedomājieties – tu katru dienu vāc 3000 paipalu olas, bet veikals nav gatavs pieņemt par tavu cenu!” atceras paipalu audzētājs.
Paipalu ola ir delikatese
Viņš stāsta, ka sākuši braukt uz Kalnciema tirdziņu Rīgā, izveidojusies sava klientūra, jo paipalu olas bija ļoti kvalitatīvas un mazliet lielāka izmēra.
“Mēs esam vienīgie Latvijā, kas pako paipalu olas papīra ekoloģiskajos iepakojumos. Domājām – veidosim tādu kvalitatīvu produktu, augstāk par vidējo. Tādā veidā mums arī radās tas nosaukums “Olalā!” – lai ir tāds pārsteigums. Kā mēs sakām – patīkams pārsteigums. Mēs paši arī cenšamies visu darīt mazliet labāk nekā parasti. “Olalā!” nosaukumu ieguvusi arī visa mūsu pārējā produkcija. Kalnciema tirdziņā bija arī daudz tūristu, viņi priecājās, fotografēja, bet nepirka, jo svaigas olas jau neņems līdzi uz lidmašīnu. Un mēs sākām domāt, ko darīt ar paipalu olām priekš tūristiem. Un atradām vienu ideju – Ķīnā ir ļoti populārs tā saucamais “strītfuds”, kur piedāvā visādus ēdienus uz ielas. Un populāras ir paipalu olas. Viņiem ir speciālas plītiņas ar tādām bedrītēm, kur ir karsta virsma, un tajās bedrītēs iesit iekšā paipalu oliņas, izdur cauri iesmiņu, pacep minūti, apgriež otrādi, un sanāk piecas oliņas uz iesmiņa. Ātri, labi, garšīgi! Tūristiem ļoti patika, viņi skatījās, kā tās cepas, viņu acu priekšā gatavojas, bērniem patika. Tad sākām domāt – katru nedēļu inkubējam 1300 olas, apmēram 1000 cāļu izšķiļas. Puse no viņiem ir vistas, puse gaiļi. Ko darīt ar gaiļiem? Citas fermas, kas specializējas uz olu ražošanu, pēc mēneša, kad var atšķirt gaili no vistas, no gaiļiem šķiras. Bet mēs nolēmām, ka gatavosim arī gaļas produktus. Tos mēs nosaucām “bučers” – no vārda “butcher” (angļu valodā – miesnieks). Ļoti populāra šobrīd ir kaltētas paipalu filejas uzkoda, kur ir 80 % olbaltumvielas. Kalnciema tirdziņš mums nāca ar vērtīgām atziņām un dažādām jaunām idejām. Tagad jau mums ir divu veidu marinētas paipalu olas. Vienas ir sojas mērcē ar čilli, otras vīnogu etiķī ar halapenjo,” stāsta saimnieks.
Viņš uzsver, ka paipalu ola ir delikatese, ar kuru ir tāpat kā ar labu vīnu, kuru tu nevari tā vienkārši ielikt plauktā. Jo tu vairāk uzzini, saproti, no kurienes tas nāk, kā tas ir audzēts un kas to audzējis, kādos apstākļos, tu nonāc pie tās unikālās garšas un tad viņš garšo citādāk.
“Mēs arī cenšamies visādos veidos pastāstīt par olām, par produktu, paskaidrot varbūt dažus ieteikumus, kā ar paipalu olām labāk rīkoties, lai viņas nolobītu veiksmīgāk, kā ātri pagatavot uzkodiņas no paipalu olām un tamlīdzīgi. Piedāvājam paipalu olu un gaļas produkciju kā labu alternatīvu, ja jūs vēlaties no daudz pāriet uz mazāku ēšanu, bet garšīgāku. Gaļas produktiem mēs izmantojam tikai gaiļus, kas ir divarpus mēnešus veci, jo pēc tam, kad sasniedz jau trīs mēnešus, viņi sāk kauties savā starpā. Tiem, kurus sit, apstājas augšana, sabojā arī spalvu, muguru. Vistiņas dēj līdz 8-12 mēnešu vecumam. Tad jau oliņu paliek mazāk, mazākā izmērā, švakāka čaumala, nomet otro reizi spalvu. Tad no gaļas gatavojam saldētu buljonu, ļoti pieprasīts. Mēs audzējam Mandžūrijas šķirnes paipalu. Tā ir mazliet lielāka izmēra, dēj mazāk, bet lielāka izmēra olas. Inkubācijas laiks ir 17 dienas,” uzzinām no B.Cīruļa.
Kamēr klausāmies paipalu audzētāja stāstījumā, top pusdienas franču gaumē. “Karuselī” cepas gaļa, bet visi tauciņi tek apakšā uz kartupelīšiem. Arī saimnieces gatavotais brilē krēms ir no paipalu oliņām, un jāteic, ka tik gardu vēl nebiju ēdusi.
