Danuta Butrima ir rakstniece, mūsu novadniece, izdevniecībā “Latvijas mediji” klajā nākuši seši viņas romāni, tie atraduši ceļu arī pie lasītājiem Gulbenē un novadā.
Man gan gribas teikt – Maija Butrima, jo tādu es viņu atceros, viņa ir mana vienaudze, skolasbiedrene, mēs kopā mācījāmies Galgauskas pamatskolā, viņa vienu klasi zemāk. Atceros, ka Maija bija gudriniece, teicamniece, un atceros viņas garo, zeltaino bizi. Tādas nebija nevienai meitenei. Danuta Butrima ir viņas rakstnieces pseidonīms, jo, kad Maija sāka rakstīt romānus, vēl strādāja skolā par bioloģijas skolotāju.
“Es nealku pēc popularitātes – tas ir viens, vēl joprojām nealkstu, kaut kā man arī likās, kā skolotāja ar savu vārdu un uzvārdu? Tāpēc es paņēmu savu veco pirmslaulību uzvārdu un no tēva puses vecvecmāmiņas vārdu – no lietuviešiem nākušo Danute, un tā radās mans pseidonīms,” stāsta Maija.
Kad slavēju viņu par romāniem, kas ir aizraujoši, ar tik meistarīgi savītu sižetu, kas neļauj nolikt malā grāmatu, kamēr tā nav izlasīta, Maija ir pārāk pieticīga: “Ko tu, neko jau īpaši neesmu sasniegusi, lubenes es rakstu, nav jau nekas īpašs!”
Taču izdevniecības konkursos Maijas romāni vienmēr ir starp godalgotajiem un spēj konkurēt ar latviešu rakstniekiem ar vārdu. “Tā sanācis,” smaida Maija.
Mūsu saruna par dzīvi toreiz un tagad, kā arī par to, kā Maija kļuva par rakstnieci.
– Kā tava dzīve ir virzījusies pēc Galgauskas skolas absolvēšanas?
– Pēc vidusskolas Rēzeknes novada Dricānos absolvēšanas es studēju “biologos” Latvijas Universitātē Rīgā. Man ir grāds bioloģijā, vides zinātnēs – maģistra grāds. Ieprecējos Jēkabpilī, piedzima dēls, tad meita. 24 gadus nostrādāju skolā par bioloģijas skolotāju un veselības mācības skolotāju. Tāpēc paldies Galgauskas skolas skolotājai Intai Mūrniecei par to, ka viņa ielika tik dziļu un patiesu mīlestību man pret bioloģiju, ka no nospraustā mērķa nenovirzījos. Tagad rit jau astotais gads, kopš dzīvoju Rīgā, strādāju Veselības inspekcijā. Nekur tālu jau neesmu aizgājusi no savas specialitātes, nodarbojos ar vides veselības jautājumiem.
– Tradicionālais jautājums: kā nonāci līdz romānu rakstīšanai?
– Tāda standarta atbilde man ir, es esmu lasījusi, ka arī citiem ir līdzīgi. Es rakstīju jau bērnībā. Tā arī bija – pirmie stāstiņi tapa, iedvesmojoties no sienassegām. Atceries, agrāk, kad mēs augām, bija tādas segas pie sienām ar lācīšiem vai briedīšiem – tie bija mans iedvesmas avots. Kā es iemācījos rakstīt, tā es pierakstīju savas izdomātās pasakas.
Pagrieziena punkts – igauņu autores Silvijas Rannamā darbs “Kadrija”, tad es sāku rakstīt savu dienasgrāmatu, man bija 11-12 gadi. Es daudz lasīju, un tiem bērnu plauktiem ātri tiku cauri, tāpēc ķēros pie pieaugušo literatūras. Liels paldies arī Galgauskas bibliotekārei Dzidrai Matīsai, kas man ļāva ieskatīties arī pieaugušo plauktos, piemēram, “Dekameronu” es izlasīju jau 4.klasē. Neviens neliedza, klusiņām paņēmu, pēc tam atnesu, nekādus komentārus viņa neizteica. Tiešām daudz lasīju, arī pa naktīm. Mana mamma tad cēlās un teica: “Kad tu beidzot iesi gulēt?” Es tikai noteicu: “Jā, jā, tūliņ!” – un lasīju tālāk.
– Tolaik redzesloku varēja paplašināt tikai caur grāmatām?
– Jā, ko tad tā televīzija daudz rādīja, kādas “multenes”, filmas “Četri tankisti un suns” vai “Lesija”. Nav jau, kā šodien, tāpēc grāmatas bija cieņā.
– Kā tapa tavs pirmais romāns?
– Toreiz vēl bija “Lata” romānu konkurss (tagad “Vakara romāns” – red.), es nolēmu piedalīties, bija jau man kaut kas uzrakstīts. Kopumā laikam jau tā bija tāda apstākļu sakritība. 2009.-2010.gada ziemā es biju slima un nīkulīga. Tā jau ir – ja sāp cilvēkam viena vieta, tad galvā atbrīvojas citas jomas, un tā arī tapa pirmais darbs “Vilkezers”. Es to nosūtīju konkursam, tagad “Vilkezeram” jau ir atkārtots izdevums. Paldies toreiz rakstniecei Evai Mārtužai, kura bija konkursa žūrijā! Es biju pat nobijusies, ka biju iekļuvusi laureātu sarakstā. Man bija tādi aizspriedumi, jo ir taču pāri 40: kāda no manis rakstniece, par vēlu, ko es te mēģinu.
Vispār pirmā grāmata jau vienmēr ir tāds milzīgs satraukums, vēl jo vairāk, kad tu dabū rokās aptaustīt. Ne ar ko citu nevar salīdzināt šīs izjūtas! Tā arī pamazām aizgāja, vēlreiz pamēģināju un vēlreiz. Kritu azartā, jo konkurss vispār ir tāds labs stimuls, motivācija, zini skaidrus nosacījumus, tev jāiekļaujas līdz tādam laikam.
– Es esmu izlasījusi pēdējo tavu grāmatu – šovasar izdoto “Varžu princi”. Ļoti meistarīgi savērpts sižets. Vai tavi romāni ir iztēles auglis vai kaut kas dzīvē piedzīvots?
– Pamatā jau tā ir fantāzija, ir, protams, kāds notikums, kas ierosina. “Varžu princim” bija tā, ka es biju aizbraukusi uz Igauniju ekskursijā pa pilīm un muižām, un es atgriezos ar veseliem trim sižetiem. “Varžu princī” tas viss saplūda kopā, jo mēs redzējām, kā notiek kāzas, kādas telpas no iekšpuses, un, kad jau fantāziju esi iešūpojis “ah, kā būtu, ja būtu”, viss rodas.
Man kolēģes īpaši pēc pandēmijas saka: “Neko nopietnu nevajag, jo situācija apkārt ir tik nopietna un tik daudz ciešanu, tāpēc, ja tu raksti kaut ko, tad tādu, lai mēs varam lasīt un atslēgties.” Mani principi tieši tādi arī ir – lasiet un izklaidējieties!
– Ļoti labi lasījās – to varu apstiprināt. Vai tavos darbos ir kaut kas no Galgauskas ainavām, cilvēkiem?
– Nē, vismaz līdz šim iznākušajos darbos. Iespējams, kādam tā liekas, ka pazīsti to autoru, lasi ar domu, vai nesaskatīsi no tā, ko tu zini un ar ko saistās autora dzīve, tomēr varu teikt, ka visi darbi ir izfantazēti. Autobiogrāfiski tie nav, protams, kaut ko izlaid caur sevi, savām sajūtām un sapratni. Piemēram, mans otrais darbs “Caur tinas aci” – briesmīgi jutos, kad man bija jāiejūtas slepkavas lomā, lai izprastu, ko un kāpēc viņš darīja. Vispār detektīvus ir grūti rakstīt, pagaidām vairāk neesmu pieķērusies vēlreiz klāt. Ja kāds ir miris, tad vari grozīt, kā tu gribi, vienalga kāds cilvēkiem ir miris un kāds pie tā ir vainīgs, lai kādus attaisnojumus mēģināju atrast.
Es esmu domājusi, kā ir tiem autoriem, kas apraksta cilvēka melnāko pusi, varbūt viņiem tas patīk, man ne pārāk. Es jau smejos, ka tad ne tikai var būt personības dubultošanās, bet arī trīskāršošanās, četrkāršošanās. Vari jau arī balstīties uz to, ko esi lasījusi, ko no apkārtējiem dzirdējusi. Man ir gadījies, ka, sarunājoties ar kolēģiem, ir tādi, kuri saka: “Maija, to tu varētu nākamajā romānā ierakstīt.” Vai arī pilnīgi pretēji: “Kāpēc tu jautā, vai gribi par to rakstīt?” Te tādas bažas cilvēkiem parādās, negrib ko stāstīt, baidās, ka paņemšu prototipu vai iekļaušu sižetā.
Pirmais darbs, kur skolotāja dzīve ir atspoguļota, ir “Teksta uzdevumi par sastapšanos”, jo, kad es strādāju skolā, man likās, ka nevajag rakstīt par skolotājiem, ka tas nav forši. Tagad kolēģiem smejos, kad aiziešu pensijā, tad par ierēdņiem uzrakstīšu.
– Vienmēr no skolas laikiem tevi atceros ar skaisto bizi.
– Bize noturējās līdz kādai 10.klasei. Tagad pēc bildēm redzu, ka esmu otrā galējībā, – tagad ir īsi mati, un šīgada sākumā vispār bija uz nulli nodzīti. Pat friziere bija šokā, un viņas pirmais jautājums: vai tev viss kārtībā ar veselību? Viss kārtībā ar veselību, tas vienkārši bija tāds izaicinājums pašam sev. Tagad jau mati atauguši, bet īsi tāpat. Kaut kā ar gadiem pierodi ar īsiem matiem, esmu slinka veidot.
– Man prātā joprojām ir kāds atgadījums no skolas laikiem, kaut pagājuši tik daudz gadi, kas saistās ar tevi. Tu biji izsaukta līnijas priekšā, un tas sods bija par to, ka biji gājusi uz baznīcu.
– Jā, tā ir viena no manām bērnības traumām, ko atceros visu dzīvi, – spēcīgs pārdzīvojums. Tā baznīca bija Latgalē, nokristīta es jau biju maziņa baznīcā, bet katoļiem ir tāda iestiprināšana. Savā naivumā, atgriežoties rudenī skolā pēc vasaras brīvlaika, kad visiem jāraksta sacerējums “Ko es darīju vasarā?”, to aprakstīju. Un tas aizgāja publiskā iztirzāšanā, protams, varēja jau to noklusēt skolotājas. Tie bija tādi laiki, tad es visvairāk uztraucos, ka mani neuzņems komjauniešos, tomēr uzņēma gan.
Bet tas gan, ka tā bērnības trauma man izdzēsa jebkādu vēlmi kādreiz būt kādā draudzē un iet baznīcā. Tādas manas attiecības ar ticības lietām.
– Vai esi atgriezusies savās bērnības takās Galgauskā?
– Biju Galgauskā pirms kāda gada, tad tautas namā satiku Pārslu Lazdiņu. Bet pirms pieciem gadiem, kad man palika 50, man bērni uzdāvināja ceļojumu pa dzimtajām vietām, sākām tieši ar Galgausku, skolu apstaigājām. Liela nostalģija, pat drusku sāpīgi atgriezties tajās vietās, ir tik daudz atmiņu. Visa bērnība pagāja Galgauskas skolā, es tur mācījos un dzīvoju līdz 8.klasei. Mamma strādāja par auklīti internātā un par apkopēju, skolā bija mūsu dzīvoklis. Pa dienu bija stundas, pēc tam ar internāta bērniem es spēlēju tenisu un novusu, labā laikā – futbolu, visa dzīve turpat notika.
Skumji, ka skolu likvidēja, tā tomēr bija ēka, kura speciāli kā skola būvēta. Ar skolasbiedriem gan gandrīz nesatiekos. Kad sākās “Facebook” ēra, tad gan sakontaktējāmies ar dažiem, bet tagad savu profilu izdzēsu. Kāpēc? Viss sākās ar “Covid-19”, cilvēku neiecietīgajiem viedokļiem un komentāriem, tad karš sākās, un tas bija pēdējais punkts. Man liekas, ka varbūt reizēm vajag savu viedokli paturēt pie sevis, nevis tik klaji un skaļi deklaratīvi uzspiest citiem. Nezinu, varbūt ar vecumu pats kļūsti neiecietīgāks, tāpēc mīļā miera labad – atslēdzos no visa. Man gan ir “Facebook” profils kā grāmatu autoram, bet tas ir citādāk.
– Kādas tev jaunas ieceres literārajā dzīvē? Cik ātri vispār romāns uzrakstās?
– Kā kuru reizi. Kādreiz Lelde Stumbre man mācīja, ka kaut vienu teikumu vajag dienā rakstīt. (Maija ir studējusi Literatūras akadēmijā – red.). Rudenī un ziemā vairāk rakstās, vasarā, protams, ir daudz citu lietu. Man patīk nesasteigt, tad pēc kāda laika pārlasīt un pārskatīt.
Par iecerēm – izdevniecības plānos jau ielikts, ka nākamajā gadā “Vilkezeram” būs turpinājums. Kad atkārtoti izdeva šo manu romānu ar cietiem vākiem, es to pārstrādāju, un tad man dzima ideja par to, kā stāsts varētu tālāk attīstīties. Un tagad – faktiski tas jau tapis.
