Sākums šeit
Sagramstījusi uz žurnālu galdiņa aizripojušo pudelīti, tante Veronika atviegloti nopūtās, īsi uzsauca telefonā man: “Pagaidi, tūlīt!” – un pusčukstus noskaitīja divdesmit pilienus. Dzirdēju, kā mierinošā dzira noguldz viņas kaklā, un man šķita – pat savā istabā sajūtu uzvēdījam baldriānu smaržu.
– Tu prasi, vai man tieši Lotāra dēļ kaut kas slikts noticis? – norijusi pēdējo ūdens malku un atlaidusies ērtāk dīvānā, tante Veronika, mazliet aizkaitināta, pārjautāja. – Skaidrs, ka viņa, kura gan cita dēļ! Ja viņš nebūtu Otomārim rakstījis to vēstuli, šis līdz mūža galam neatcerētos pussagruvušajā mājā mītošo, visu aizmirsto neveiksminieku audžutēvu, no kura nieka pensijas vairs nebija, ko paņemt, bet vajadzēja taču izlielīties! Man gan Lotārs taisnojās, ka par palikšanu un dzīvošanu neesot pat ieminējies, vai gan viņš nesaprotot, ka tādus lēmumus pieņemt var tikai ar saimnieces ziņu, tik vien par apciemošanu Ziemassvētku vakarā ieminējies, jo viņam esot kas svarīgs sakāms, turklāt tik svarīgs, ka bez liecinieku klātbūtnes to nevarot teikt, bet citu tuvinieku jau Lotāram vairs nav, ja vien par tādu nesauc veco brūti Biruti, kuru šis arī gribēja aicināt ciemos tajā pašā vakarā. Tak nevar viņš to kazu aizmirst, kaut pats vēl ilgi vilka uz zoba gan Ervīnu ar viņa purkšķi, gan Birutes taisīšanos pie Ervīna par saimnieci! Kremt laikam, ka viņiem tik viegli tie kauliņi sakrita, ka abi par precēšanos vien domā, laiku palaikam kasa pakausi un spriež: kā tā varot notikties, ka divi svešinieki tā uzreiz saprotas. Es Lotāram uzreiz pateicu, ka Ziemassvētku vakarā nevienu svešu mājās negribu, tikai mēs paši, divatā pie televizora un klāta galda. Redzēju, ka viņš tā kā sadrūma, bet pat nedomāju jautāt, kādēļ, gan jau Birutes skaļās rīkles pēc, kas tad akordeona spēlmanim vēl piedziedās, ja ne vecā brūte. Prot tas velns visādas Ziemassvētku dziesmas spēlēt, ai, cik labi prot, gan senākas, gan jaunākas, svešās mēlēs arī samācījies dūkt līdzi, bet es jau tur nekāds palīgs neesmu, Birute – tā jā, Ervīns arī it kā neko labi nedziedot.
– Pag, bet kas tad tur īsti ar to Otomāri? – steidzu atgriezt sarunu uz pareizajām sliedēm.
– Kam tad, tavuprāt, jābūt ar to Otomāri? Noplucis vecis ar brillītēm uz deguna. “Sveika, mammucīt, gaidīji?” – tante Veronika mēdījās. – Mūžam pieminēšu viņam to “mammucīti”! Es kā pavēru durvis, tā šis uzreiz spraucās iekšā, laikam jau nojauta, ka varu arī aizcirst deguna priekšā un pateikt “šķic” kā pieklīdušam runcim. Vēl īsti nebija slieksnim pārkāpis, kad sāka vilkt iekšā arī savus divus čemodānus, tikpat lielus kā pats. Manīju, ka to svars bija iespaidīgs, jo elsa un pūta, vilkdams tos pāri slieksnim, manus izmisīgos jautājumus – kas jūs tāds un ko te meklējat? – vispār nedzirdēja. Es kā tāda muļķe uzreiz neattapu pateikt, ka te nav nekāda viesnīca un brīvu istabu nav, bet Lotārs, tas Lotārs! – nojautu, ka tante atkal ķeras pie sirds. – Viņš stāvēja man blakus un klusēja! Tu saproti – klu-sē-ja! Kā auns blenza uz čemodāniem un ne vārda neteica – ne par bezkaunīgo viesi, ne par visu šeit notiekošo. Saskaitos uz viņu ne pa jokam: un šitāds lempis solās mani aizstāvēt? Mājā ielauzies svešs vīrišķis, bet šis tik stāv un blenž! Kā tāds sālsstabs, kā tāds nolādēts lempis! Tobrīd jau nezināju, kas un kā, jo Lotārs bija valodu zaudējis, bet svešais pārņemts ar saviem čemodāniem, un neviens neko man pat netaisījās paskaidrot. Mēma no visa notiekošā vaļēju muti blenzu, kā bezkaunīgais svešinieks ielaužas manās mājās, jā, bezkaunīgais, jo neviens viņu neaicināja ienākt. Prātam neaptverami! Un tu domā, ka, ienācis istabā, viņš “ceremonējās”? Kamēr mēs abi tādi mēmi un apstulbuši blenzām uz atnācēju, šis, īsi pajautājis, kurā gultā viņam būs gulēt, jo briesmīgi esot no garā ceļa piekusis, pavēra pirmās durvis, kas gadījās tuvāk – tās, kas uz manu istabu, un iestūma tur abus čemodānus. Tu domā, ka viņš kādam prasīja, vai drīkst? Nekā nebija! Kājas nenoslaucījis, mēteli nenovilcis, šis itin naski pārkāpa slieksni un atkrita manā dīvānā. Manā! Uz maniem baltajiem spilveniem un zelta diegiem izšūtā gaišā pārklāja, tā dārgā, ko tava tante man uz apaļo jubileju reiz uzdāvināja, toreiz vēl pati atbrauca un kādus aktierus līdzi paņēma, veselu teijāteri nospēlēja, traki skaisti tak todien viss izdevās, bet tu jau pati tur biji, ko gan es vēl te par to stāstu. Ieraudzījis dubļainos pēda nospiedumus uz gaišā tepiķa, Lotārs beidzot atdzīvojās, un, atguvis runas spējas, juceklīgi centās izskaidrot, kas ir šis negaidītais ciemiņš. Grūti bija noticēt, ka manā dīvānā saļimušais večuks ir Lotāra audžudēls. Pēc izskata spriežot, viņiem drīzāk piestāvētu būt mainītās lomās. Vēl grūtāk bija no Lotāra izdabūt atbildes uz jautājumiem, kā Otomāris zināja, kur braukt, un cik ilgi viņš domā te palikt. Galu galā Lotāram nācās atzīties, ka uzrakstījis vēstuli audžudēlam, aicinājis uz Ziemassvētkiem atbraukt ciemos, gribējis man sagādāt pārsteigumu. Iedomājies – man pārsteigumu ar sešdesmitgadīga dēla uzrašanos! Par apciemojuma ilgumu gan viņš neko nezināja, jo Otomāris nebija pagodinājis Lotāru ar rakstisku atbildi, bet rīkojies nekavējoties. Viņa pēkšņā ierašanās Lotāram pašam bija pārsteigums, lai gan – īsu brīdi man šķita, ka savu apmulsumu viņš tēlo. Lielie čemodāni? Par to saturu viņam vispār nebija nekādas nojausmas, tāpat kā par audžudēla pēdējiem divdesmit dzīves gadiem. Varbūt tur iekšā dāvanas – viņš pusčukstus atļāvās minēt, kaut abi sapratām: vīrieša novalkātais apģērbs neliecināja par labu viņa materiālajam stāvoklim. Tikmēr Otomāris manā istabā bija ķēries pie mēbeļu pārbīdīšanas – īsti neesot vietas, kur viņa mantas nolikt. Izstūmis no manas istabas lielo kallu podu un smalko etažeri, viņš noteica: “Nekas nenotiks, ja kādu dienu pastāvēs te.” Kādu dienu – pieķēros pie šiem vārdiem kā vienīgā mierinājuma, jo nojautu, ka cita nebūs. Mana nepatika pret svešo vīrieti bija sākusies, vēl pirms viņš pārkāpa slieksni; pati zini, ka reizēm tā mēdz notikt, un ar prātu tur neko nevar izmainīt – nepatīk un viss. Lotārs it kā uzsāka klusu sarunu ar audžudēlu, bet man no malas izskatījās, ka sanāk vienīgi monologs – Otomāris nebija noskaņots savus pēdējos spēkus tērēt paskaidrojumiem. Pēc īsa brīža izvadījis pašu Lotāru pāri slieksnim, viņš aizvēra istabas durvis un smagi iekrita dīvānā, eh, uz maniem baltajiem spilveniem un zelta diegiem izšūtā gaišā pārklāja. Caur durvīm saklausīju vien strupu uzbrēcienu: “Līdz rītam netraucēt!” Dziļi nelaimīgs un vainīgs izskatījās Lotārs, tāpēc nesāku uz viņu nedz kliegt, nedz bārties, sapratu, ka tobrīd tam būs maza jēga, savācu no Lotāra istabas biezo segu un iekārtojos mazajā gala istabiņā, tajā, kas parasti stāv tukša, jo atrodas ziemeļu pusē un vienmēr ir vēsa, gan jau tu atceries, ka tur krāsns nesilda un nesildīs, kamēr skursteni un ieres nepārmūrēs, bet kas tad to darīs, ne jau Lotārs, nāksies dārgu mūrnieku meklēt, bet kur gan mūsdienās vairs labu atrast – vecie apmiruši, bet jaunie tikai naudu prasa. Izrādījās, ka tās istabas vēsums labi palīdzēja pārdomāt visu notikušo, ne velti saka, ka galva jātur vēsumā un kājas siltumā. Tieši tur man radās doma: iespējams, ka Lotārs – tas aprēķinātājs, slīpētais, viltīgais vecis – savu apmulsumu tikai notēloja, tā ļo-o-o-oti patiesi un ticami! Jo vairāk atcerējos dažādus viņa žestus un mīmiku, jo vairāk jutos par to pārliecināta. Ar tādām domām, protams, vairs nebija ko domāt par aizmigšanu, tāpēc sāku kalt atriebības plānus, un tad arī nonācu pie vislabākā lēmuma: abus ignorēt, izlikties, ka viņu vispār nav. No mājas izgāju, pirms vēl abi bija modušies, jau iepriekš biju izlēmusi Antonijai un Martai aiznest kanēļmaizītes un pīrāgus, tu jau zini, ka tās manas draudzenes no seniem laikiem, un tā mums tāda tradīcija vienai otru apciemot Ziemassvētkos. Kad vēlā pēcpusdienā atgriezos mājās (atzīšos, ka labākai omai biju uzcienājusies ar pāris glāzēm karstvīna, jo sapratu, ka skaidrā prātā tos abus “lūzerus”, kā tagad mēdz moderni izteikties, nespēšu ignorēt), kā par brīnumu tur neviena nebija, toties kas bija virtuvē! No šausmām sirds kūleni apmeta! – tantes Veronikas klusais vaids lika man saprast, ka tūlīt, tūlīt viņa steigsies meklēt glāzi cukurūdens – tās jau izsenis viņai esot visiedarbīgākās sirdszāles.
Tiku gan viņai reiz skaidrojusi, ka tie ir tādi vispārpieņemti maldi, ko mediķi sen jau atspēkojuši, bet viņa palika pie sava – viņai tas patiešām palīdzot. Lēnām malkodama savu glābējdziru, viņa turpināja nu jau rāmākā noskaņā:
– Tur bija tāda nekārtība, kādu savā mūžā neatceros redzējusi! Grīda piegružota, trauki nemazgāti, salātu bļodas no ledusskapja izvilktas un pusizēstas pamestas uz galda, ruletes puse noēsta, bet karbonādes vispār pazudušas. Lotārs nekad neko tādu neatļautos, vismaz līdz šim viņš bija ēdis kulturāli un ar mēru. Man nebija šaubu, kurš to visu sastrādājis – Otomāris! Tā kā biju viena, atļāvos no sirds izlamāt abus večus. Dusmas piedeva tādu sparu, ka ātri vien visu biju satīrījusi un nokārtojusi, un, to visu darot, izdomājusi visādas domas. Pirmā atskārsme, kas iesēdās prātā, bija: paldies dievam, ka tie abi manu māju pametuši, jo tobrīd biju gatava visus večus izmest pār slieksni, ja vien kāds te parādītos. Tad drusku kļuva Lotāra žēl, jo bija jau mūsu dzīvē arī skaisti un mīļi mirkļi un bija jau mums arī šādi un tādi nākotnes plāni, tāpēc iedomājos: varbūt viņš tikai aizvadījis savu audžudēlu uz autobusu. Attapos, ka to varu viegli pārbaudīt, un metos uz savu istabu, lai pārliecinātos, ka lielo ceļasomu tur vairs nav. Diemžēl tās tur stāvēja kā vakar noliktas, turklāt gaišais paklājs un dārgais dīvāna pārklājs izskatījās tik nožēlojami, ka man acīs saskrēja asaras. Tad atklāju, ka Otomāris rakņājies pa manu drēbju skapi, iedomājies – pa manu apakšbikšu un krūšturu atvilktni! Ko tam vecim tur vajadzēja? Palūrēt, paošņāt, pataustīt? Ellīgas dusmas sakāpa galvā, ar skubu ķēros klāt pie mazākās somas, lai to izbīdītu laukā pa durvīm vismaz no manas istabas. Somas svars lika apstāties un meklēt slēdzi – man vajadzēja noskaidrot, kas tik smags slēpjas tās dziļumā, tad attapos, ka tā neklājas – nenoslīdēšu tak līdz Otomāra līmenim un nečamdīšos viņa apakšbiksēs! Iestūmu somu vēsajā gala istabā, tad pastīvējos ar lielāko čemodānu, kas šķita vēl smagāks; norāvu no dīvāna visas sasmulētās drēbes, sarullēju netīro tepiķi, pārmeklēju istabu, vai nav aizķērusies vēl kāda Otomāra manta, bet neko vairāk par slapju un netīru zeķu pāri neatradu. Ar zināmu prieku izmetu tās miskastē – vismaz kaut kā būšu viņam sariebusi – un atvēru istabas logus, lai svaigais gaiss apskaidro manu prātu, ko darīt tālāk. Labi apzinājos, ka ar savu rīcību esmu pārkāpusi savu apņemšanos – abus večus ignorēt. Sapratu, ka tagad nāksies ne tikai aizstāvēt savu teritoriju, bet arī parādīt vietu, kur iekārtojušās ciemiņa tonnīgās ceļasomas, kur būs gultasvieta pašam. Arī par virtuves izmantošanu gatavojos runāt, ja vien jaunizceptais “dēliņš” pēc vienas nakts aukstajā istabā vēl gribēs šeit uzkavēties. Ak, cik naiva es biju, tā cerēdama… Kādā brīdī atcerējos, ka dažām durvīm nelaiķa vīrs bija ierīkojis slēdzenes, bet – kur gan tagad tās meklēt? Vai gan kādam toreiz varēja ienākt prātā, ka pašam savā mājā tās kādreiz varētu būt vajadzīgas? Tagad iedomājos, ka vismaz savu istabu varētu aizslēgt un varbūt arī pati tur noslēpties, lai šie abi paši tiek galā, kā prot, bet vai gan tas ko atrisinātu. Un – cik gan ilgi es tur tupētu? Galu galā – vai tādu biju iedomājusies Ziemassvētku vakaru? Kāda gan vairs te omulīga pasēdēšana divatā pie televizora un bagātīgi klāta galda… Vairs ne divatā, un galds arī… pusnoēsts. Tur gan vēl varēju ko labot, bet – sāku šaubīties: vai vērts? Gan jau tas rīma atklunkurēs it kā pēc savām somām, bet patiesībā – piepildīt māgu. Arī Lotāra dēļ vairs neko negribējās darīt – kur viņš bija, kad tas rīma izēda manu ledusskapi, turklāt vēl tā piecūkoja virtuvi? Zināja taču, ka to visu es gatavoju svētku galdam: četru veidu salātus, kotletes, karbonādes, ruleti – ar olu un bez, aknu pastēti, auksto gaļu, zivi…
– Tad viņi ieradās uz vakariņām? – pārtraucu tantes Veronikas kulināro prasmju uzskaitījumu, pie sevis paturēdama jautājuma otro daļu: “Un to visu tu tiešām gatavoji priekš diviem?”
– Un kā tu pati domā? – viņa skaļi izsaucās.
– Kur tad šiem citur bija kur palikt?
Ieradās, turklāt krietnā kunga dūšā, ar puķu podu padusē un – kā lai to pasaka… ar solīto pārsteigumu man.
TURPINĀJUMS SEKOS
