Jau arī Gulbenē plašākai publikai ir atrādījies Lizuma septiņdesmito gadu ansamblis “Jugita”. Tā nav ne pirmā, ne pēdējā grupa, kas pēc daudziem gadiem sanāk kopā, lai atkal uzspēlētu sev un citiem par prieku. Kādam – motivācija, kādam – ambīcijas, bet kādam nostalģija pēc vecajiem laikiem. Kas vispār ir “Jugita”?
“Pašos pirmsākumos ansambļa dalībnieki bija Anita Ledaine, Juris Ločmelis un Gints Palameiks, kurš pēc astotās klases devās uz Murjāņiem, un viņa vietā nācu es. Ap to pašu laiku grupai pievienojās arī Jānis Celmiņš. Šobrīd atjaunotajā variantā “Jugitas” sastāvā spēlē Juris Ločmelis – šobrīd daļējs rīdzinieks, Jānis Celmiņš (Smiltene), Indulis Roziņš no Lizuma un es,” “Dzirkstelei” stāsta Aldis Strads.
Juris Ločmelis smej, ka tad, kad viņi sāka spēlēt, Lizumā vēl nebija elektrības. “Arī tie “štrumenti” bija tādi, kā bija, bet ansambļa tarifikācija bija jāliek. Vienīgā kaut cik ciešamā aparatūra bija Gulbenē, bet pie tās jau nevarēja tikt, un nemaz spēlēt uz tās nemācējām. Toreizējais rajona kultūras “ministrs”, neatceros viņa vārdu, mums to augstāko pakāpi nepiešķīra. Mēs tak savā Lizumā jaucām kaut kādus vecos kinoprojektorus, kaut ko montējām, lai skaņa būtu, jo spēlēt tak gribējās. Toreiz problēma bija ar bungām – tur tak tik daudz vadu, katrai kaut kas jāpieslēdz, ja nemaldos, pieci mikrofoni bija vajadzīgi. Tagad gan Indulim vieglāk – ar vienu kasti pietiek, lai ritmu dabūtu, un vēl tik moderni saucas – perkusija,” piebilst Juris.
Kas pamudināja četrus solīda vecuma lizumniešus atjaunot “Jugitu”, stāsta grupas runasvīrs Aldis Strads:
– Kur tādas idejas? Vai tad mājās darbu trūkst?
– Laikam jau tas nāca pats no sevis. 2022.gadā Lizumā, tuvojoties skolas salidojumam, mūs uzrunāja Inese Dambe (skolas direktore): “Vai nevarētu uzspēlēt savulaik tik populārā grupa “Jugita”?” Satikāmies ar vecajiem domubiedriem un nolēmām riskēt. Sanāks vai nesanāks, bet pamēģināt taču var. Galvenais noteicējs jau bija Jānis, jo viņš joprojām ar mūziku uz “tu”, tiesa gan, tagad Smiltenē, bet iemaņas nav zaudējis. Ņemot vērā to, ka Inese mums atvēlēja telpas mēģinājumiem, sanācām kopā un rāvām trīs dienas. Salidojumā kā jau pie savējiem viss aizgāja “uz urrā”, un tā arī radās ideja to visu turpināt. Jānis pa Smilteni, Juris pa Rīgu, mēs ar Induli pa Lizumu, bet var jau atrast arī laiku, kad visi esam uz vietas.
– Prezentācija salidojumā, bet tālāk?
– Tā prezentācija jau bija tikai trīs dziesmas. Mēs iesildījām īstos māksliniekus “Astro’n’out”, kas rāva vaļā visu vakaru, bet ar to arī āķis bija lūpā. Otrreiz kāpām uz skatuves jau tā paša gada Vecgada vakarā, kad vajadzēja ieskandināt jauno gadu, tad šogad Vidzemes senioru pasākumā, tagad Gulbenē uz skatuves pie tādiem pašiem senioriem kā mēs. Esam nolēmuši, ka balles nebūs mūsu lauciņš, bet savējiem un tiem, kas mūs saprot, – vienmēr laipni. Mēs taču sanākam kopā tik reti, un jāsaprot jau, ko mēs varam un ko ne. Es teiktu, ka tas ir tāds galvenais atskaites punkts.
– Kā ar repertuāra izvēli?
– Tas pamats jau bija to laiku dziesmas, bet saprotam, ka tas taču bija pirms gandrīz 50 gadiem. Gribot negribot, jāpieķer klāt arī kas jaunāks un pa kādai melodijai jau arī no mūsdienām. Par to repertuāru mēs vienojamies kopā. Visu idejas, bet galavārds tomēr pieder Jānim. Viņš mums tomēr tāds kā galvenais, saprot, ko varam un vai tas vispār vajadzīgs.
– Kādi nākotnes plāni, vai kā visiem – disks?
– Te atkal jāteic, ka Jānis visu ņem savās rokās. Tā kā viņš ņemas arī ar ierakstiem, tad mums jau šis tas ir uzkrājies. Mums jau ir izveidojies tāds savs albumiņš. Manuprāt, tur ir astoņpadsmit dziesmas, taču tas nav albums, kas nonāks tirdzniecībā, bet gan tikai savām vajadzībām. Gribas kaut ko atstāt pēc sevis, un kāpēc lai tā nebūtu dziesma? Varbūt vismaz mazbērni noklausīsies.
– Kāpēc tāds nosaukums – “Jugita”?
– Tas bija septiņdesmito sākumā. Lizuma skolā sāka veidoties kaut kas līdzīgs ansamblim. Bija pūšamie, elektriskās ērģelītes, pa kādai ģitārai un laikam pat bungas. Anitas Ledaines vadībā sākām savu muzicēšanu. Savu ieguldījumu tai visā deva arī Gints Palameiks, un, tā kā nosaukums grupai bija nepieciešams, tad to izveidojām no vārdu pirmajiem burtiem. Un tagad tas ir tāds vēstures mantojums.
– Vai ir zināms, kur jūs varēs satikt nākamreiz?
– Mēs par to nedomājam. Pagaidām plānu nav. Nāks siltāks laiks, tad atkal saskriesimies. Mums tak galvenais tā kopā sanākšana, atcerēties vecos laikus, kaut ko uzspēlēt un kādu dziesmu nodziedāt. Mēs jau visi tādi kā pensionāri, lai gan daži vēl strādā, un tiem jau galvenais – laba laika pavadīšana. Un, ja tas, ko mēs darām, iepriecina arī apkārtējos, tad gan jau kādreiz mūs vēl redzēsiet.
