Kurš gan Latvijā nezina Pakrojas muižu Lietuvā! Ja pats nav bijis, tad noteikti būs dzirdējis, ka ziemā tur notiek Ķīnas laternu festivāls, bet vasarā – ziedu festivāls. Parasti, ja gribas izbaudīt festivālus, neatliek laika ielūkoties pašā muižas ēkā, bet tas ir tā vērts! Skaista ir pati muiža, un tikpat izcili ir gidi, kas par to visu stāsta. Gidi ir divi – vīrietis un sieviete. Ja lielāka grupa, tad tā tiek sadalīta uz pusēm – katrai savs gids. Mūsu gids bija ļoti atraktīvs vīrietis.
Ekskursiju sākam kā jau pieklājas – istabā, kurā jāpagaida, lai tiktu pie barona fon Ropa kabinetā. “Tur noteikti bija jāuzkavējas un jāpārdomā, ko jūs gribat runāt kabinetā, jo te bija poļvarka – tā Lietuvā sauca īpašumu, kurā nodarbojās tikai ar lauksaimniecību. Šeit pār visu valda lauksaimniecība, jo Lietuvas ziemeļos ir visauglīgākā zeme. Nenodarboties šeit ar lauksaimniecību bija pavisam nesaprātīgi. Šajā īpašumā izsenis visi pēc kārtas nodarbojušies ar lauksaimniecību un pelnījuši diezgan labi. To zinājuši arī baroni fon Ropi, kas uzcēluši šo ēku vienai ģimenei, lai šeit iekārtotos, paliktu un nodarbotos ar lauksaimniecību,” stāsta gids.
Tā radās baronu fon Ropu dzimta
Izrādās, 1202.gadā vietā, kur tagad atrodas Rīga, atkuģoja arhibīskaps Alberts, kurš bija barona Teodorisimosa fon Ropa jaunākais brālis. “Teodorisimoss atkuģoja kopā ar Albertu un kopā nodarbojās ar Rīgas un zobenbrāļu ordeņa dibināšanu. Par pirmajiem sasniegumiem Alberts uzdāvināja Teodorisimosam zemi netālu no Rīgas pie Straupes upes. Tur bija pirmie Teodorisimosa īpašumi, bet, kad vajadzēja šos īpašumus nostiprināt ar dokumentiem, nebija uzvārdu, bet tikai vārdi. Tolaik parasti vietas nosaukumu pievienoja vārdam. Piemēram, vārds Pakroja radās no upes Krojas, kas tek blakus. Pakroja nozīmē – pilsēta pie Krojas upes. Teodorisimoss paņēma upes Straupe vārdu, saīsināja līdz Raupe un mazliet pamainīja uz vācu – Rops. Tā radās baronu fon Ropu dzimta, kura 500 gadu laikā nonāca līdz Pakrojai, nopērkot zemes,” zina stāstīt gids.
1786.gadā Viljams fon Rops ballē Pakrojā pie grāfiem Minsteriem ieraudzījis Aleksandru Minsteri, kurā iemīlējies un piedāvājis viņai savu roku un sirdi. Minsteri piekrita laulībām, un Pakrojas muižu Aleksandra saņēma pūrā.
“Vajadzēja 50 gadus, lai viss tiktu nojaukts un uzceltu šo māju. Piecas Ropu paaudzes dzīvoja šeit. Ēka uzcelta 1820.gadā, to uzcēla Viljama fon Ropa dēls. Šī poļvarka ir pati lielākā Lietuvā. Aiz loga var redzēt skaistās cūku un govju kūtis. 20 gadu vecumā viņš devās uz Romu un pavadīja tur septiņus gadus, mācoties itāļu kultūru, valodu, arhitektūru. No Romas uz Pakroju viņš arī atveda klasicisma stilu. Visu projektēja klasicisma stilā. Ēku pabeidza celt mazdēls Hermanis. Tā ir pati lielākā saimniecība klasicisma stilā Lietuvā,” saka gids.
Kabinetā arī kamīns atgādina par klasicisma stilu, taču tā ir vienīgā oriģinālā lieta, kas saglabājusies pēc 2. pasaules kara. Kamīns ir pārbūvēts par krāsni. “Baronam fon Ropam bija tik gudri cilvēki, ka krāsnī iebūvēja inovāciju. Krāsnij ir divi rokturi, kas aizver šīberus, kas iziet uz ārsienām. Krāsns tika uzbūvēta tā, lai ziemā apkurinātu ārsienas,” atklāj gids.
Interesējas par visu jauno
Ģimene bija ļoti uzņēmīga un inovatīva. Ēkā bija pat ārsta kabinets, kurā strādājis no Eiropas atvests labākais ginekoloģijas speciālists. Pie kabineta augstu virs durvīm atrodas grāmatu plaukts. Pie tā varējis tikt pa trepēm, kuras stāvēja ārsta kabinetā. Izrādās, tās bija ārsta grāmatas par medicīnu. Tik augstu tās bija tāpēc, lai bērni netiktu klāt. Trešajā stāvā bija divas istabas baronesēm, kuras gaidīja dzemdības, tāpēc arī bija ārsts. Šī saimniecība bija centrālā, un apkārt tai bija vēl četrdesmit, kas piederēja baronam fon Ropam. Trešajā stāvā bija 11 istabas, tur dzīvoja bērni.
Turpat pie kabineta uz leju ved trepes uz virtuvi – kalpones ar traukiem nokļuva lejā virtuvē pa īsāko ceļu. Interesanti, ka kalpotājas bija tikai jaunas meitenes – no 12 līdz 20 gadiem. “Pēc 20 gadiem meitenei jau bija jāprecas un jādzemdē bērni, lai būtu strādnieki nākotnē. Trauki, kas bija atvesti no Rietumeiropas, bija ļoti vērtīgi. Darbs bija ļoti atbildīgs. Ja kādu saplēsa, palika bez darba un iztikas līdzekļiem. Zēniem bija jāstrādā lauksaimniecībā,” stāsta gids.
Ēdamistabā tagad ir restorāns. Klasicisma stilā jābūt anfilādei, un tā ir – cauri durvīm var redzēt no viena gala līdz otram. Protams, baronu fon Ropu laikā ēdamzāle izskatījās citādāk. Pie baroniem viesojās tikai augstdzimuši vācu izcelsmes cilvēki, deju zālē skanēja mūzika. Barons aicināja vīriešus uz īpašu telpu, kur iepazīstināja ar tā laika jaunākajiem izgudrojumiem. “19.gadsimta pirmajā pusē tādu bija daudz. Bija modē vākt tādus izgudrojumus. Lielīties ar šādiem priekšmetiem bija moderni,” saka gids un nodemonstrē mums dažus no tiem, piemēram, stereobrilles un sekstantu.
Interesants ir stāsts, kā baroni deva mājienu, ka viesiem laiks posties uz mājām. Patiesībā jau viss bija vienkārši. Baronu Ropu laikā viesi viņu mājā uz nakti nepalika, jo vienkārši nebija vietas. Kā viesus izvadīt? Mājā bija ļoti daudz sveču. Kad tās izdega, kalpone aizdedza jaunas. Un pienāca brīdis, kad izdega viena svece, otra, trešā, bet neviens tās nemainīja, savukārt barons ar baronesi devās uz savu guļamistabu. Viesi ievēroja šos delikātos mājienus un arī devās mājās.
FAKTI
● Pakrojas muiža rakstītos avotos pirmo reizi minēta 1531.gadā.
● Minsteres grāfiene Aleksandra 1786.gadā apprecējās ar Vilhelmu fon Ropu un īpašums kā pūrs nonāca Ropu dzimtas īpašumā.
● Pakrojas muižā saimniekoja vairākas Ropu paaudzes: Teodors (1783-1852), Hermans (1810-1890), Leons (1860-1940), Jūlijs (1910-1944).
● Pirmās muižas ēkas bija koka. Muižas ēkas ķieģeļu ansamblis celts 1817.-1840.gadā no vietējiem materiāliem.
● 1835.-1840.gadā muižā tika izveidots liels angļu stila parks.
● 1866.gadā tika izveidota muižas aptieka un slimnīca.
● 1897.gadā Pakrojā darbojās paraugkredītsabiedrība, kuru vadīja barons Leons fon Rops.
● 1909.gadā muižā bija alus darītava un tvaika dzirnavas.
● Pēc 1. pasaules kara Pakrojas muiža bija paraugsaimniecība, kas slavena ar rūpniecisko lopkopību.
● Pēc 1922.gada zemes reformas Ropiem tika atstāts muižas centrs un 300 ha zemes. Tika veikta meliorācija, tālāk attīstīta lopkopība, dārzkopība, biškopība.
● 1940.gadā Jūlijs fon Rops pēc testamenta mantoja īpašumu. Kara laikā muižā atradās vācu repatriācijas štābs. 1944.gadā Jūlijs fon Rops kopā ar kara bēgļiem atkāpās uz Rietumiem un acīmredzot gāja bojā, jo par viņa likteni nekas nav zināms.
● Pēc kara Pakrojas muižā tika izveidota padomju saimniecība.
● 1959.gadā pilī tika veikts remonts, līdz 1979.gadam bija lauksaimniecības tehnikums, vēlāk lauksaimniecības personāla apmācības skola.
● Šobrīd rekonstruētajās Pakrojas muižas ēkās tiek nodrošinātas naktsmītnes, ēdināšana, zāles noma, pasākumu organizēšana, aktīvās atpūtas pakalpojumi, organizētas tematiskas ekskursijas un izklaides.
Avots: “Pakruojo-dvaras.lt”
