– Tu man vari sakarīgi izskaidrot, kāda ir atšķirība starp banketu un furšetu? – izlaižot telefona sarunās ierasto sasveicināšanās frāzi “Tu mani klausies?”, tante Veronika man iekliedz ausī tik izmisīgi, ka nojaušu – lieta ir nopietna. – Lotārs sadomājis savai astoņdesmit gadu jubilejai par godu sarīkot kaut ko īpašu; starp citu, to, ka viņam četrpadsmitajā februārī paliek astoņdesmit, es uzzināju tikai pirms nedēļas, un vari neticēt, bet pateicoties vecajam, skapī noglabātajam datoram, tam pašam, kuru tur nobāzu, kad izdomāju ekonomēt uz interneta rēķina. Varbūt tev arī šķita, ka Lotārs ir vecāks, turklāt krietni vecāks par mani? Pēc izskata nemaz nepateiksi, ka šis tik jauns! Ak, ko es te prasu, tu tak viņu nemaz neesi dzīvajā redzējusi, tikai telefona bildē. Izrādās, viņš ir pusotru gadu jaunāks, laikam tāpēc tik ballēties kārs! Ko tu par to saki?
Cienīgi izturējusi samērā ilgu teatrālu pauzi, tante ļāva man apdomāt atbildi, bet, tā kā es nesteidzos formulēt savas domas, jo nesapratu, uz kuru teikuma daļu viņa gaida atbildi, turpināja:
– Nespēj iedomāties, kā mans vecais “datorklams” varēja atklāt Lotāra dzimšanas dienu, vai brīnies, ka tikai tagad esmu apskatījusi viņa pasi? Izstāstīšu, visu izstāstīšu, tikai vispirms tos abus svešvārdus man izskaidro, jo daži klātesošie tos nesaprot. Kur muksi, sēdi tepat! – tante uzsauca kādam, kas čabinājās kaut kur viņai blakus. – Noklausies, un tad kal tālāk savus plānus, banketa un furšeta rīkotāj! Re, smokingu viņam sagribējies uzvilkt savos astoņdesmit gados!
Centos sakārtot domas, lai sniegtu īsu un viegli saprotamu atbildi. Nojautu, ka arī Kurmja kungs iekārtojies cieši blakus Veronikai, lai nepalaistu garām ne vārda no mana sacītā.
– Nu, vispirms jau – tie abi vārdi ir cēlušies no franču valodas, kas jau liek domāt par zināmu izsmalcinātību, – apdomīgi iesāku savu sakāmo. – Bankets, kā tu pati saproti, nav nekāds parasts “groziņu” vakars, kur viesi ierodas ar saviem pīrāgiem, sviestmaizēm un salātu bļodiņām, lai, ap tām satupuši, sirsnīgi pačalotu. Bankets – tas ir īpašs, nozīmīgs un svinīgs mielasts, kas nevar notikt bez krietni apaļas summiņas ieguldīšanas. Banketus visbiežāk rīko apaļām jubilejām, kāzām, kristībām, valstiskiem svētkiem… Tie ir augsta līmeņa svētki ar noteiktu norises kārtību, ar uzvedības etiķeti gan viesiem, gan to rīkotājiem, vismaz tā tam būtu jābūt; turklāt, ja jūs plānojat banketu, tad jāsāk ar savlaicīgu ielūgumu nosūtīšanu, kuros parasti tiek norādīts “dreskods” jeb ģērbšanās stils, jebkurā gadījumā – svinīgs. Taisnība Lotāram – smokings būtu tieši laikā, un astoņdesmit gadi – tas patiešām ir vērā ņemams iemesls banketam, itin labi varu saprast viņa vēlmi sarīkot greznu ballīti.
Tajos pāris banketos, kuros man palaimējies būt, bija skaisti dekorēti, bagātīgi klāti, jau servēti svinību galdi, viesmīļi formās ar paplātēm, uz tām allaž svaigas uzkodas un piepildītas dzērienu glāzes. Publika vienkārši apbūra, jo dāmas tērpušās greznās kleitās, kungi tumšos uzvalkos. Neliels ansamblis atskaņoja klasisko mūziku, un līdz ar to apkārt valdīja īpaša gaisotne. Loģiski, ka, rīkojot tik smalku mielastu, ir jārēķinās ar lielām izmaksām. Tas vairāk ilustrācijai par to, kas tad ir bankets.
Pilsētā esošajos restorānos reti kur ir banketu zāles, tāpēc daudzviet šis mielasts tiek piedāvāts vienkāršākā formā – kā uzkodu galds vai bufete, kur viesi paši izvēlas ēdienu un dzērienu no piedāvājuma un pēc tam apsēžas pie galdiņiem. Nesen biju kādā jubilejā – ar svinīgi klātiem galdiem, servētām vakariņām, mūziku un vakara vadītāju, tomēr vārdu “bankets” nedzirdēju. Visi klātesošie daudzināja “vakariņas ar jubilāru”, un man tas šķita ļoti mīļi un dabiski. Starp citu, tieši šis varētu būt Lotāram un tev piemērotākais variants; sēdēt un ēst tomēr ir ērtāk, nekā stāvēt ar šķīvi rokā, tik vien, ka jāapsver izmaksas.
Furšets? “Dakšiņu brokastis”, jo “fourchette” franču valodā nozīmē “dakšiņa”. Šādā mielastā piedāvātie ēdieni tiek pasniegti kumosiņos, šķēlītēs un citos veidos, lai tos varētu ērti uzdurt uz dakšiņas, jo viesi ēd, stāvot kājās, un cienastu ņem no kopīgā galda.
Dzirdēju, kā Lotārs kaut ko čukst Veronikai un tā viņam klusināti atbild.
– Jums radušās domstarpības, kā nosaukt jūsu iecerētās jubilejas vakariņas? – ieinteresēti apjautājos, klusībā pie sevis minot: kur viņiem pēkšņi parādījusies tāda nauda?
– Nē, Lotārs tikai brīnās, kā tu to visu tik labi zini, – tante atsmēja.
– Nu, šie jau nav nekādi īpašie jaunvārdi, turklāt tieši pirms četriem mēnešiem ar meitu spriedām, kā pareizāk nosaukt svinību mielastu pēc bērnu kristībām, – paskaidroju. – Ielūgumos palikām pie visiem saprotamā vārda “mielasts”, jo tas ikvienam ir saprotams un neuzliek nekādas etiķetes važas. Turklāt tie jau pamatā bija bērnu svētki – ar klaunu un galda spēlēm, ar rotaļāšanos, izskriešanos, izsmiešanos, izdejošanos. Arī pieaugušie izbaudīja šo vakaru, spēlēja dažādas spēles kopā ar bērniem, dejoja līdz slapjām mugurām un dziedāja līdz aizsmakumam. Varbūt jums arī labāk tiekties uz kaut ko tādu: sirsnīgu parunāšanos, padziedāšanu, kustēšanos mūzikas ritmā, saviļņošanos atmiņās, – ieminējos un pieklusu.
Labu brīdi telefonā, savienojuma viņā galā, valdīja klusums, un es atļāvos turpināt:
– Tante Veronika, tu vēl atceries, cik sirsnīgs izdevās tevis rīkotais klasesbiedru “groziņu” vakars?
Kaut kā sagadījās, ka pirms divdesmit gadiem, apciemojot tanti, ierados tieši uz plātsmaizes izvilkšanu no lielās krāsns – viņa gaidot viesus, savus bijušos klasesbiedrus. Pīrāgi jau bija izcepti un tīksminājās zem mīksti izdilušā linu dvieļa, pieliekamajā kambarī manīju ķimeņu siera rituli… Aicināta nemukt prom, bet palīdzēt pie galda klāšanas, čakli nodevos darbam. Vakarpusē, kad cits pēc cita ieradās gaidītie ciemiņi, piedzīvoju īstu sirsnības paraugstundu: patiesa ieinteresētība un iejūtība, apskaužama uzmanība un smalkjūtība, apbrīnojama ieklausīšanās un sadzirdēšana, saudzīgs humors un mīļa ķircināšanās. Šajā atkal satikušos draugu pulciņā visvairāk izbaudīju to saskarsmi, ko nebija spējis sašķelt sociālais statuss: skolas direktore un pastniece, sanitāre un valsts iestādes vadītāja, fermas strādniece un diplomēta friziere, kurinātājs un reklāmas firmas direktors – savulaik viņi diendienā sēdējuši vienā solā, tāpēc tajā vakarā ar patiesu prieku atdevās kopīgajām atmiņām. Ar neatslābstošu interesi es toreiz klausījos viņu stāstos un skaidri atceros: tovakar es ne mirkli nejutu ieskanamies augstprātības vai skaudības noti. Neatceros dzirdējusi arī kādu visziņu aizrādījumus, pamācības vai nosodījumu. Tāda sirsnīga un patiesa vienkāršība. Apbrīnojama!
– Tiešām, tovakar atvadoties gandrīz visi izteica man pateicību, ka biju uzņēmusies mūsējos saaicināt kopā, – tante nopūtās. – Kas to lai zina, cik kuram atlicis… To vakaru visi vēl tagad atceras ar labu prātu: cik jauki izrunājušies, cik ātri pasteidzies laiks, labprāt būtu uzkavējušies vēl ilgāk, ja ne mājupceļš. Bez banketa un furšeta, vien ar līdzpaņemtajiem pīrādziņiem un maizītēm groziņos, toties visi jutās gandarīti.
Pēc tantes toņa sapratu, ka pēdējo teikumu viņa vairāk adresējusi Lotāram, uz ko viņš arī nekavējoties reaģēja – istabā kaut kas nobūkšķēja, nošvīkstēja un…
– Nu, re, kā! – tante klusināti izsaucās. – Atliek tikai man izteikt savas domas, un glaunais jubilārs uzmet lūpu.
– Tu man neizstāstīji, kā tiki pie Lotāra pases, – steidzu atgādināt par apsolīto stāstu. – Un kāda saistība tai ar veco datoru?
Nogaidījusi, līdz Lotārs aizver savas istabas durvis, tante ieslīga dīvānā.
– Šķiet, tas sākās piektdien, pirmajā janvāra nedēļā, jo trešdien no rīta mūsu mājās atkal sāka darboties internets, – gluži savaldīgi viņa iesāka savu stāstu. – Kā labi zini, pirms vairākiem gadiem no interneta atteicos, jo sapratu, ka man pilnīgi pietiek ar televīzijas un radio ziņām. Tev jau tiku teikusi, ka kaimiņi mani savulaik pārliecināja, ka mūsdienās katrā mājā jābūt internetam, un visādi man palīdzēja gan ar mazlietota datora iegādi, gan ar pieslēgšanos tīklam. Nevarētu teikt, ka aizrāvos ar šo lietu, tik vien, ka kaimiņu puika gan tolaik bij’ pārņemts ar “Fermas” spēlēšanu un viņam vajadzēja “kaimiņus”; atceries, es tev sūdzējos, ka šis pat pasācis vēlu vakarā man zvanīt, ja es viņam kaut ko svarīgu nebiju nosūtījusi, un smējās, ka esot laiks govis barot. Nu tad es arī sēju, novācu un baroju, it kā pašai dārzā un kūtī nebūtu dzīvu radību. Laikam jau tā notiek: kad cilvēks paliek viens četrās sienās, tad sāk darīt visādas muļķības. Kad secināju, ka tādā veidā iztiku pie pensijas nenopelnīšu, atmetu šīm muļķībām ar roku un sāku cept plātsmaizes un pīrāgus, siet sieru un mīcīt maizi, un vari ticēt, neticēt, bet uzreiz sajutu savu pūļu rezultātus.
Pēc visiem tiem nejaukajiem notikumiem Ziemassvētkos Lotārs kādas dienas izturējās pavisam klusu, vien nosolījās jaunā gadā sākt jaunu dzīvi, un pirmais darbs, ko viņš patiešām paveica, janvārim sākoties, bija sienas skapja izkārtošana. Tur viņš arī atrada savulaik labi noglabāto datoru un monitoru un nekavējoties pauda savu sajūsmu, kā arī izbrīnu: kā gan viņš tik ilgi varējis izdzīvot bez interneta? Man savukārt lielu pārsteigumu radīja fakts, ka viņš vispār zina, kas tas ir un kā darbojas; nespēju savienot vienā skaidras apziņas kadrā Lotāra sabrukušo māju un datoru.
Kā vēja spārniem viņš aiztraucās pie kaimiņiem, kuriem bija liela teikšana, iespējams pat, ka radnieciska, pie interneta darboņiem, un divas dienas vēlāk mans pušelnieks jau “pazuda tīmeklī”, kā gudri izteicās kaimiņu puika. Manīju, ka viņš tur visu itin viegli saprot, zina, ko un kur rakstīt. Netraucēju, atstāju, lai ņemas.
Piektdienas vakarā, pēkšņi uzradies manā virtuvē, Lotārs kā īsts diplomāts pajautāja: “Kā tu domā: ja cilvēks uz šīs Dieva zemītes skrējis, klupis, cēlies un spirinājies astoņdesmit raženus gadus, viņš taču drīkst vēlēties šo notikumu atzīmēt ar īpašu ballīti?”
Pirmajā brīdī nesapratu, kas viņam padomā, kuram astoņdesmit? Lotāram tikai astoņdesmit? Tad atcerējos sen dzirdētos izvairīgos teikumus, ka māte viņam gribējusi dot Valentīna vārdu, lai dzimšanas un vārda svētkus varētu vienā dienā nosvinēt un dzīvē būtu mazāk lieku izdevumu. Tēvs tolaik viņai neiebildis, jo juties vainīgs, ka nespēj ģimeni pienācīgi apgādāt, vien klusu noteicis, ka aiz cieņas pret vectēvu, kura mājās jaunā ģimene turpmāk dzīvos, labāk būtu Lotāra vārds. Todien apskatījos, ka vārdadiena viņam novembrī, bet to stāstu par dzimšanas dienu kaut kā neuztvēru nopietni. Tā, ķircinoties, Kurmja kungs man to pasniedza, smīkņājot un vaikstoties, un pasi arī negribēja rādīt. Šoreiz man bija dibināts iemesls lūgt ieskatīties viņa dokumentos.
Patiešām – Lotāram Valentīnam Kurmim četrpadsmitajā februārī paliks astoņdesmit gadi! Vari iedomāties? Tas otrs vārds viņam pasē esot ierakstīts vēlāk, jo dzimšanas gadā tas neesot bijis iespējams. Pēc mātes lūguma ierakstīts, jo tas, lūk, esot viņas tēva vārds. Ap to laiku pase tā kā tā bijusi jāmaina un divu vārdu došana tikko nākusi modē. Kas tad viņam, skolā visi tāpat par Loti saukuši, vēlāk tikai par Lotāru. To otro vārdu pat neatceroties dzirdējis kādu saucam.
“Nu, tad kā – sarīkosim banketu? Vai varbūt furšetu?” nu jau tiešāk pajautāja Lotārs.
Skatījos uz viņu lielām acīm un domāju: “Nu, kāpēc es atjaunoju to internetu? Apnika mierīga dzīve? Problēmas sagribējās?” Tobrīd vēl prātā nenāca pats svarīgākais jautājums: “Un tev tam ir nauda?”
“Lotār, tu vispār saproti, par ko tu runā?” es jautāju un kā mazam bērnam viņam ieskatījos acīs.
Viņš esot lasījis internetā, daudz lasījis, bildes skatījies un vēl skatījies šādas un tādas; lai es arī pienākot pie datora paskatīties, tas izskatoties tik svinīgi un… cēli.
Piegāju. Skatījos, it kā savā mūžā nebūtu redzējusi grezni klātus galdus.
“Man gan neko tādu nav nācies redzēt, “ Lotārs skumji nočukstēja, un man pat šķita, ka izspieda asaru. “Vismaz pirms nāves gribētos ko tādu izdzīvot…” Zin’ taču, ko teikt, vai ne?
Un tieši šajā brīdī man radās jautājums, kam vajadzēja izskanēt jau pašā sākumā, pirms to simts bilžu apskatīšanas: “Un tev tam ir nauda?”
TURPINĀJUMS SEKOS
